Teātrī mani saista dzīvība
Neskatoties uz pandēmijas laika ierobežojumiem, pēdējo pāris sezonu laikā Latvijas teātrī ieplūdušas jaunas asinis.
Dirty Deal Teatro, Ģertrūdes ielas teātris, Rēzeknes teātra “Joriks” un Valmieras Drāmas teātra sadarbībā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “KultūrElpa” finansējumu tiek īstenots kopprojekts “Jauno maiņa”, kura mērķis sekmēt teātra attīstību un atbalstīt jaunas skatuves mākslinieku paaudzes ienākšanu Latvijas teātrī. Fiksējot šo mirkli, kad jaunie sper savus pirmos soļus profesionālā teātra lauciņā, Kroders.lv piedāvā ekspresinterviju ciklu ar jaunajiem režisoriem, kuri pagājušās sezonas laikā skatītāju un kritiķu vērtējumam nodevuši savas pirmās izrādes.
Projekta “Jauno maiņa” ietvaros izrādes veidos: Henrijs Arājs (Valmieras Drāmas teātris), Emīlija Berga (Ģertrūdes ielas teātris), Ilze Bloka (Dirty Deal Teatro), Ģirts Dubults (Ģertrūdes ielas teātris), Mārtiņš Gūtmanis (Dirty Deal Teatro), Anna Klišāne un Jurģis Lūsis (Dirty Deal Teatro), Klāvs Kristaps Košins (Rēzeknes teātris “Joriks”), Gundega Rēdere (Ģertrūdes ielas teātris).
Klāvs Kristaps Košins Latvijas teātrī sevi pieteicis spilgti un pamanāmi. Viņš par izrādi "Konklāvs" (Dirty Deal Teatro, 2021) saņēmis balvu gan LKA festivālā "Patriarha rudens", gan "Spēlmaņu naktī". Nesen Rēzeknes teātrī "Joriks" pirmizrādi arī piedzīvojis režisora jaunākais iestudējums "Vīrietis. Sieviete" pēc Valentīna Krasnogorova lugas "Katram sava zvaigzne" motīviem. Bet sarunā iztaujājam par režisora sajūtām, iesākot viņa ceļu Latvijas teātrī.
Izrāde “Konklāvs” saņēmusi vairākas balvas un guvusi nedalītu kritiķu un skatītāju atzinību. Kāda ir izrādes tēma, un cik tev ir svarīgi iestudējumā atklāt daļu no sevis?
Tā ir atzīšanās. Iestudējot izrādi par sevi, apzinājos, ka tā ir diezgan egoistiska vēlme, bet manai turpmākajai dzīvei bija svarīgi par piedzīvoto un pārdzīvoto dalīties ar kādu. Un šī neticamā sakritība, ka bija iespēja to piepildīt diplomdarba izrādē! Teātris ir izcils līdzeklis šādai sarunai.
Pēc pirmizrādes man uzrakstīja probācijas dienesta darbiniece: Manuprāt, Tu esi radījis kaut ko ļoti vērtīgu un nepieciešamu jauniešiem. Rīgā strādāju bērnu un jauniešu nodaļā, kas nozīmē, ka visi mani klienti ir tieši tādi paši jaunieši kā Tu. Ja man būtu tāda iespēja, tad noteikti kā pienākumu uzraudzības laikā noteiktu apmeklēt izrādi, nu, vismaz iekļautu uzraudzības plānā. Paldies, ka esi drosmīgs un rādi jauniešiem, ka krimināllieta vēl nav visa beigas.
Esmu noilgojies skatītāju rindās redzēt ne tikai pazīstamus un zināmus cilvēkus, bet arī jauniešus, kurus mana izrāde īpaši uzrunātu, kuri sēž skolas solā un mokās ar iekļaušanos kādā vispārpieņemtajā, stilīgajā plūsmā. Es labprāt ar viņiem aprunātos.
Kā ir būt aktierim savā izrādē? Vai tas uzliek lielāku atbildību pret lomu?
Spēlējot katru izrādi, nevaru spēlēt šodienas sevi. Man ir jāspēlē tas Klāvs, kāds biju tad un tur, kāds ir vajadzīgs izrādei, – tas enerģiskais maksimālists, naivais, izmisušais Klāvs. Izrāde sākas ar monologu – nelielu biogrāfiju, kas izrādes kontekstā šķiet svarīga un kuru ar tagadējām acīm stāstītu ar citādāku attieksmi, bet šodienas izrāde prasa Klāvu pirms trim četriem gadiem. Cik svarīgi man pašam būt uz skatuves? – bet citu opciju jau nav, lai nepazustu tās īstums.
Izrādē man jābūt arī skarbākam, spicākam, kāds tagad nevēlētos būt, kaut gan ir arī patīkamas, nezūdošas lietas. Izrāde aug un mainās, režisoriem izlaist pirmizrādi ir kā palaist bērniņu staigāt, – putniņ, lido! Šajā gadījumā esmu priecīgs, ka palieku izrādē un redzu, kā tā kopā ar mani attīrās un attīstās, līdz ar to pārsteigumi kā citiem režisoriem izpaliek.
Kas tevi kā režisoru teātrī saista visvairāk?
Teātrī mani saista dzīvība – tas, ka teātris kaut ko cenšas panākt, izdarīt, tā man gribētos domāt. Tāds teātris, kas risina, mēģina palīdzēt, parādīt, pieklauvēt. Teātris, kas provocē uz domāšanu, redzēšanu, dzirdēšanu, piedošanu un došanu. Teātris, kas dod, nevis ņem. Aizdomājos arī par jautājumu – es teātrī vai teātris manī? Līdz ar to brīdī, kad sākam mīlēt sevi teātrī, mēs sākam nodarboties ar sava veida paštīksmināšanos, nevis došanu, tāpēc mans teātris ir DOT – jebkādā formā, jebkādā žanrā.
Kādi ir tavi nākotnes plāni teātrī?
Zinu – ja pats uzlikšu plānu, tas nebūs pietiekami labs, bet, ja caur mani runās Viņš, tad tas būs pat ļoti labs. Man ir, uz ko paļauties, – es būšu godīgs Viņa un profesijas priekšā. Kā? Kur? Spēlējot? Režisējot? Vadot nodarbības bērniem? Vienalga kā.
Teātris ir komandas darbs, bet dažreiz man šķiet, ka mēs imitējam komandu, un skaists teātris, manuprāt, ir tad, kad necīnāmies par savu vārdu, lomu vai darbu, bet cīnāmies par kopējo mērķi. Es redzu teātri, kas ļauj mēģināt, nekautrējas riskēt, mēģina saprast – kam tad galu galā ir vērtība?
Rakstīt atsauksmi