Paula Kļaviņa

LU HZF Baltu filoloģijas MSP studente

AKTIERIS RUNĀ: Rūdis Bīviņš

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms astoņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem.

Kroders.lv  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017. un 2019. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadītās 2021. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. Valmieras Drāmas teātra aktierkursam, no kura vairums aktieru patlaban strādā Valmierā, bet daži – arī Daugavpilī un Dailes teātrī.

Kāda ir tava ikdiena? Vai blakus teātrim tev ir vēl kāds vaļasprieks?

Kamēr man bija skola, tikmēr mana ikdiena principā pagāja tikai un vienīgi tur. Lai arī kā es gribēju aizbraukt uz Aloju apciemot vecākus, tas ar laiku palika aizvien neiespējamāk. Šobrīd mana ikdiena vairāk vai mazāk paiet teātrī, kā arī kādreiz kaut kur pafilmējos. Ārpus teātra mans lielais vaļasprieks ir saistīts ar koku, galdniecības jomu. Parasti es izdomāju, ko varētu uztaisīt, un tad arī izgatavoju. Sāku ar to darboties vidusskolas laikā, un man tas iepatikās. Taisīju dažādas bērnu rotaļlietas un vēl daudz ko citu. Arī tagad man ir tādas mazās idejas galvā, ko es vēlētos izgatavot.

Ko pēdējā laikā esi uztaisījis no koka?

Pēdējā laikā taisu noderīgas un vienkāršākas lietas, kas nav tik laikietilpīgas, piemēram, esmu uztaisījis galdu, virtuves dēlīšus, uzkodu plates – visādas lietas, ko var uzdāvināt Ziemassvētkos, dzimšanas dienās vai arī ejot uz sālsmaizi.

Lasīju, ka bērnībā esi sapņojis kļūt par arhitektu. Kā tu beigu beigās nonāci līdz aktiera profesijai?

Jā, tāda doma bija. Tur vispār ir diezgan garš stāsts. Piektajā sestajā klasē parādījās tāds priekšmets kā mājturība, kur bija jārasē, jāraksta tehniskajā rakstā, un man rasēšana tīri labi sāka patikt. Tāpat šajās stundās darbojāmies ar koku. Vēl vidusskolā man bija iespēja mācīties tādu priekšmetu kā tehniskā grafika. Es jau zināju, ka, pabeidzot vidusskolu, man nebūs iespējas iestāties aktieros akadēmijā (Latvijas Kultūras akadēmija – P. K.), jo tajā gadā netika uzņemts aktierkurss, tad es vēl centos izsapņot savu sapni un nokļuvu RTU (Rīgas Tehniskā universitāte – P. K.). Aizgāju mācīties būvniekos, kur nebija tieša saistība ar arhitektiem, toties rasēšanas nodarbības gan bija. Kā nokļuvu tur, kur tagad esmu? Jau pamatskolā biju izdomājis, ka gribu kļūt par aktieri. Mūs veda ekskursijās uz izrādēm, mani sāka interesēt viss par un ap teātri, jau tad skatījos, kādi aktieros ir iestājeksāmeni. Vienīgi tad izlasīju, ka viens no pārbaudījumiem ir skatuves runa un sapratu: “Nē, nebūs, vispār nebūs.” (Smejas.) Es tā domāju, jo līdz pamatskolas beigām neko tādu nebiju darījis, man riebās kaut ko mācīties no galvas, kur nu vēl iet kādam priekšā to runāt. Tad vidusskolā nomainījās latviešu valodas un literatūras skolotāja, kura man jau no pirmās dienas teica: “Rūdi, tev vajadzētu pamēģināt skatuves runu!” Pirmajā gadā neiemācījos neko no galvas (smejas). Otrajā jau pratu dzejoli un tad trešajā gadā apņēmīgi gāju un iemācījos visu. Sākumā piedalījos skolas konkursā, tad tiku tālāk uz novadu un pēc tam uz Valmieru, kur ieguvu pirmo pakāpi. Kad stājos akadēmijā, es tīšu prātu izņēmu dokumentus no RTU, kā arī neiesniedzu dokumentus nekur citur kā tikai akadēmijā, lai man būtu lielāka motivācija tikt iekšā aktieros, jo pēc tam nebūs kur (smejas).

Kā tev gāja iestājeksāmenos?

(Smaida.) Bija interesanti. Biju jau izlasījis, kas būs iestājeksāmenos, bet ļoti daudz ko pat negaidīju. Pirmajā kārtā bija fabula, dzeja, proza, dziesma, bet negaidīju, ka mūsu kursa pasniedzējs Gruzdovs pēc maniem pirmajiem teikumiem pateiks: “Tā, stop, tālāk!” (Smejas.) Stāstīju fabulu “Bruņurupucis un zaķis”, un Mārtiņš Meiers teica: “Paga, tagad darām tā – tu esi uz starta līnijas sporta sacensībās, un tu šo fabulu runā pie sevis tā, it kā pats sevi motivētu.” Grūti tagad runāt par iestājeksāmeniem. Tas bija zibenīgi – es iegāju un vienkārši darīju, ko prasīja, tur pat nebija iespējas līdz galam apdomāties. Ceturtajā kārtā bija kolokvijs, kur man paprasīja, par ko strādā mani vecāki. Atbildēju, ka mamma ir bērnudārza audzinātāja, un visi sāka smieties – tajā brīdī vienkārši nesapratu, kas notiek un ko man tagad darīt (smejas). Vēl pēc kolokvija bija tāda kārta, kur vēlreiz aicināja uz laukuma, lai veiktu dažādus uzdevumus. Pēc tam mūs izlaida ārā, un es pie sevis domāju: “Bāc, es nezinu, vai man priecāties vai bēdāties, jo pēdējā kārtā mani nepaaicināja.”

Kādi bija pirmie iespaidi par aktiermākslas studijām, un kādas ir tavas spilgtākās atmiņas par šo laiku?

Aizejot uz akadēmiju, nedomāju, ka studijas ir tādas, īpaši saistībā ar laika plānošanu. Tāpat tiešām nezināju, ka ir tādi cilvēki, kas strādā gandrīz katru dienu no rīta līdz vakaram un no pirmdienas līdz sestdienai, – tas man bija pirmais šoks. Visspēcīgākās atmiņas man ir par kursa pasniedzējiem, kurus es tiešām varētu saukt par saviem otrajiem vecākiem – viņi man ir iemācījuši daudz ko, mani pat mazliet ir arī pāraudzinājuši, īpaši tajā ziņā, kāds es biju un kāds esmu tagad. Man, protams, ir ļoti grūti spriest par to, cik ļoti esmu mainījies, to noteikti apkārtējie zinās labāk. Tagad zinu, ka var būt tik ļoti svarīgi un tuvi cilvēki, ne tikai dzīvesbiedrs vai vecāki, kuriem esi gatavs izstāstīt visu, kuriem tu rūpi un kuri rūp man. Un, protams, nevar nepieminēt arī Gruzdova biežos skarbos izteicienus par mani. Kā viņš pats saka: “Ja sit, tad mīl.”

Tad arī sanāk, ka studijas tevi ir mainījušas kā personību.

Gribu tam ticēt, jo kāds biju, 12. klasi beidzot, tāds es vairs neesmu. Esmu diezgan mainījies.

Kā notika pāreja no studijām uz teātri? Tev tas bija viegls vai grūts process?

Es neteiktu, kas tas bija kaut kas pēkšņs, mēs jau studiju laikā lēnām integrējāmies teātrī. Sākot ar to, ka braucām aktierus apsveikt pirmizrādēs, skatīties izrādes. Tā jau arī tā pāriešana no studijām uz teātri notika – lēnām šo četru gadu laikā sākām ar pamatiem līdz vēlāk paši sākām iestudēt kursa darbus un diplomdarbus. Tā arī pārgājām uz teātri, kur mūs ļoti labi uzņēma, visi bija ļoti mīļi. Man šķiet, ka nevienam nav pretenziju pret mums, liekas, ka visi ir priecīgi, kā nekā ir svaigas asinis, jauni cilvēki.

Vai tev sanāk sekot savu kursabiedru izrādēm, esi uz kādu bijis?

Es cenšos, bet neteiktu, ka man tas līdz galam izdodas. Lai gan pēdējā laikā ir sanācis vairāk. Šodien tieši arī iešu uz izrādi “Mēs, roks, sekss un PSRS” (rež. Jānis Znotiņš – P. K.), kur spēlē Sandis (Sandis Runge, Rūda kursabiedrs un kolēģis – P. K.). Viņš iesaistījās tajā iestudējumā, kamēr mēs – gandrīz visi kursabiedri – bijām izrādē “Liesmojošā tumsa” pie režisora Toma Treiņa. Uz Dailes teātri man īsti nav sanācis aiziet, bet gribu ticēt tam, ka drīzumā sanāks. Man laikam pēc akadēmijas vajadzēja mazliet atpūtu no izrādēm, gribējās veltīt vairāk laika sev. Piemēram, tu katru dienu strādā veikalā, tad kādu dienu gribas uz turieni neaiziet, līdzīgi arī man bija ar teātri pēc akadēmijas (smaida).

Kā ar ieiešanu lomā un iziešanu no tās – tas tev ir viegli vai grūti?

(Pārliecināti.) Nav nekādu problēmu. Neuzskatu, ka iziešana no lomas būtu kaut kas tāds. Ir tā – man beidzas izrāde, man beidzas loma. Protams, ir lietas, ko pats esmu piefiksējis, veidojot lomu, piemēram, manā īstajā dzīvē paliek kaut kādi žesti vai frāzes – varbūt tā skaitās neiziešana no lomas, es nezinu. Protams, ir nepieciešama noskaņošanās, lai ieietu lomā, piemēram, ir tādi aktieri, kas klausās noteikta žanra mūziku, un ir, kam tieši pirms izrādes vajag pabūt klusumā. Tagad pirms izrādes “Liesmojošā tumsa” telefonā bija tāda spēlīte – minigolfs, ko spēlēju tieši pirms izrādes.

Kādas ir tavas veiksmes atslēgas, lai izveidotu lomu?

Man jau patīk, ka tā pati atnāk. Ir reizes, kad ir ļoti jācīnās, arī ar sevi. Es arī neteiktu, ka man vienmēr līdz galam tas ir sanācis. Veiksmes atslēga… liekas, ka līdz galam to neesmu atradis. Tas ir tieši tāpat kā ar ieiešanu un iziešanu no lomas – katrai izrādei ir sava atslēdziņa. Man jau ļoti patīk, ka lomai apakšā ir kāds novērojums. Katrām durvīm taču arī ir sava atslēga.

Vai kādā no izrādes mēģinājuma procesiem tev ir bijis jāapgūst kādas īpašas prasmes?

Laikam vēl ne. Mums bija izrāde “Stepes vilks” (rež. Indra Roga – P. K.), kur man bija jāspēlē klavieres, bet to jau biju iepriekš mācījies mūzikas skolā. Tad jau sanāk, ka es no 1. līdz 8. klasei esmu apguvis īpašo prasmi šai lomai. Protams, ir arī jādejo, bet es neteiktu, ka tās ir ļoti īpašas prasmes. Mums tagad izrādē “Liesmojošā tumsa” jāspēlē neredzīgi jaunieši. Tā varbūt arī ir tā īpašā prasme – panākt to, lai skatītājs, skatoties uz tevi, ticētu, ka tu neredzi. Izrādē “Gaidot Godo” (mākslinieciskie vadītāji Indra Roga un Mihails Gruzdovs – P. K.) man bija jāiemācās repot (smejas). Tas laikam arī viss – nezinu, vai tās var saukt par īpašām prasmēm.

Filozofisks jautājums – kāda būtu tava definīcija vārdam “teātris”?

Man liekas, ka tā ir saruna ar cilvēku. Teātris ir domāts, lai runātu ar cilvēku par aktuālām tēmām, par to, kas šobrīd notiek. Izrādi, ko radi, pie katriem pasaulē aktuāliem apstākļiem spēlēs citādāk. Piemēram, šobrīd daudz domāju par izrādi “Stepes vilks”, jo manas lomas galvenais mērķis bija aizmirsties par to, ka valstī notiek karš, tā arī centāmies spēlēt, tomēr to sajūtu jau līdz galam tāpat nav iespējams iedomāties. Ticu, ka tas, kas notiek šobrīd, mainītu arī izrādi, tā būtu citādāka. Līdzīgi arī izrādē “Lepnās kāzas” (rež. Indra Roga, Mihails Gruzdovs – P. K.), kurā spēlēju Hicleru – lai arī ar izmainītu vārdu, tomēr šai lomai ir Hitlera prototips. Es arī nezinu, kā šobrīd justos, to spēlējot, droši vien pilnīgi citādāk. Mana lomas uzbūve arī būtu pilnīgi atšķirīga, es uz to skatītos citādāk, jo šobrīd mēs zinām, kas tiek salīdzināts ar Hitleru. Jā, teātris ir saruna par aktuālo.

Kaut gan gandrīz katrā izrādē var atrast aktuālo, un tieši to arī vajag izcelt un pašam saprast – kāpēc es gribu iestudēt šo izrādi, kāpēc ne citu, kāpēc es to šodien spēlēju, kas to skatīsies. Protams, ļoti atkarīgs no tā, par ko gatavi runāt režisori un aktieri.

Kas tev bija teātris, pirms uzsāki studijas?

(Iesmejas.) Grūti izstāstīt. Atceros to, ka pirms akadēmijas izrādes skatījos citādāk. Teātra izrādes vairāk bija kā atpūta, kas man tagad izklausās pilnīgi nepareizi (smejas). Tā kā esmu no Alojas, man nebija iespēja katru dienu aiziet uz teātri. Tās parasti bija ekskursijas, kas, kā jau zināms, asociējas ar atpūtu, kur dienas beigās ir izrāde. Gāju uz izrādi ar labu noskaņojumu, parasti jau skolotāji veda uz tādām izrādēm, kas nav nomācošas.

Ar kuriem aktieriem un režisoriem tu vēlētos strādāt kopā?

Man šobrīd ir sarežģīti to pateikt, jo pagaidām vēl nezinu, kurš režisors man patīk un kurš ne. Darba process ir tas, kas dod visvairāk augļu, kā arī ļauj saprast, ar kuru ir visvieglāk un vislabāk sadarboties – viss nāk ar laiku un pieredzi. Neesmu strādājis ar daudz režisoriem, tikai ar Indru Rogu, Mihailu Gruzdovu kā pasniedzējiem. Vēl esmu strādājis ar Tomu Treini un Inesi Mičuli. Jā, domāju, ka, gadiem ejot un pieredzei augot, tikai var pateikt, ar ko gribas un ar ko patīk sadarboties.

Varbūt tev ir kāda sapņu loma vai arī izrāde, kurā gribētu spēlēt? Varbūt tu vēlētos spēlēt citā valodā?

(Smaida.) Mums jau skolā bija tāds uzdevums – sapņu loma, beigās arī paņēmu Hitlera lomu. Šo lomu izvēlējos tikai tāpēc, ka likās, ka es to nevarētu nospēlēt, tādēļ jau to sauc par sapni – tas ir kas neiespējams un neiedomājams. Toties pēc tam mēs to arī integrējām izrādē “Lepnās kāzas”. Gan jau pārējais nāks ar laiku, tagad vienkārši tāds laiks, kurā pēdējo mēnesi domāju, ka nekam nav jēgas.

Tik grūti ir dzīvot, kur nu vēl domāt par sapņu lomām un visu pārējo... Toties es vēl joprojām gribētu nospēlēt Hitleru, tikai šoreiz līdz galam – izrādi tieši par un ap viņu. Gribu izrādi, kur Hitlers ir galvenajā lomā! Vienīgi jāgaida īstais laiks. Nezinu, varbūt tas ir tieši tagad.

Ja jau sākām par sapņiem, – ja tev būtu iespēja satikties ar jebkuru personību no jebkura laikmeta, kura tā būtu un kādēļ?

Uhh! Es gribētu satikties ar Einšteinu. Man nav izskaidrojuma (smejas). Man liekas kaut kas prātam neaptverams, ka cilvēks var izdomāt lietas, kas vispār nav pastāvējušas. Arī Īlons Masks man šobrīd šķiet interesants, labprāt ar viņu satiktos. Tieši šādi cilvēki mani iedvesmo – tādi, kuriem citi iepriekš nav ticējuši, kuri dara neiedomājamas lietas un brīnumus, kā arī iegulda sevi nākotnē. Vienā intervijā Īlonam Maskam prasīja, kā viņš tik daudz spēj izdarīt, uz ko viņš atbildēja: “Redzi, es esmu atnācis uz interviju pie tevis, bet man paralēli galvā iet domas, kā es varētu izrakt tuneli, cik man dziļi būtu jārok, lai mašīnas varētu braukt cauri, un vēl daudz citu jautājumu.”

Tiešām interesanti, ka cilvēki spēj atrasties divās vietās vienlaikus, kā arī spēj nošķirt šīs divas lietas un būt pilnvērtīgi abās.

Jā, šādi cilvēki domā pilnīgi citādāk, viņi spēj būt divās pasaulēs vienlaikus.

Lielākoties visiem apkārt ir kādi īpašie cilvēki, kas ir palīdzējuši augt. Kā ar tevi – kas ir tavi dzīves lielākie skolotāji līdz šim? Kam esi visvairāk pateicīgs?

Protams, vieni no svarīgākajiem cilvēkiem man ir Indra Roga un Mihails Gruzdovs, bet pirms tam jau viss sākās ar vecākiem, omīti, kā arī liels paldies jāsaka manai latviešu valodas un literatūras skolotājai Ilonai Vītolai, jo viņa bija tā, kas iedrošināja un teica, ka man tas ir pa spēkam. Tāpat liels paldies jāsaka manai klases audzinātājai vidusskolas laikos, kura ticēja maniem spēkiem un arī vienmēr atbalstīja. Tie ir mani tuvākie cilvēki – ģimene un skolotāji.

Runājot par nākotnes plāniem – kur un kādu tu sevi redzi pēc pieciem gadiem? Vai vēl joprojām būsi teātrī?

Es nezinu, kur būšu rīt. Arī, kad mācījos akadēmijā, nezināju, kur būšu nākamajā dienā. Tas ir tāds jautājums... Protams, man galvā ir tāda doma, ka es gribētu pamēģināt dzīvē arī kaut ko citu, nevis tikai visu laiku darīt vienu un to pašu.

Kāds būtu tavs ieteikums savam “nākotnes es”?

Būt atklātam pret sevi, jo ne vienu vien reizi esmu sev melojis. Un arī pret citiem būt godīgiem. Vajag arī mīlēt sevi, rūpēties par sevi.

Beidzot mūsu sarunu – kāds būtu tavs vēlējums aktieriem, teātriem un visiem mākslas baudītājiem?

Visu to labāko! Būt saprātīgiem. Risināt problēmas, runājot vienam ar otru. Manuprāt, vajag vairāk runāt, nevis klusi sēdēt stūrītī. Tikai runājot mēs kaut ko panāksim. Runājam! Sazināmies cits ar citu!

Intervijas autore – LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas BSP 3. kursa studente