Suns jeb kas ir Silvija?
Uzzinot, ka “OratoriO” izrāde “Viņa- Viņš- Viņa?” veidota pēc lugas “Silvija” motīviem, rodas asociācijas ar pirms pāris gadiem Jaunajā Rīgas teātrī iestudēto Edvarda Olbija (Edward Albee) lugu “Kaza jeb kas ir Silvija?” Arī šajā ASV dramaturga Alberta Ramsdela Gērnija (A.R. Gurney) lugā laulātā pāra dzīvē sarežģījumus ievieš dzīvnieks, vārdā Silvija, tomēr šoreiz notikumi risinās daudz mierīgāk.
Izvēloties materiālu, režisore Rēzija Kalniņa pieturējusies pie savu iepriekšējo iestudējumu tematikas un arī šoreiz pievērsusies cilvēku savstarpējo attiecību pētīšanai tuvplānā. Luga vēsta par Gregu, viņa sievu Keitu un viņa jauno suni Silviju, kas gan Grega, gan apkārtējo dzīvē ievieš jaunus pārbaudījumus. Laulātais pāris savā dzīvē ir nonākuši jaunā posmā – viņi pārvākušies no piepilsētas uz centru, viņu bērni ir pieauguši un sākuši patstāvīgu dzīvi, un Keita ir atsākusi strādāt un cenšas piepildīt savu sapni iemācīt pusaudžiem mīlēt Šekspīru. Viss šķiet brīnišķīgi, tomēr Gregs nejūtas piepildīts, līdz nesastop Silviju, kas kļūst par viņa jauno apsēstību. Ņemot vērā apkārtējo reakcijas par vīrieša uzvedību, varētu domāt, ka Silvija ir viņa mīļākā: Filisa (izrādē viņas aina ir izlaista) no jauna pievēršas alkoholismam, bet Keitas psihologam Leslijam pēc tikšanās ar Gregu pašam jāskrien pie sava psihologa.
Lai gan teātrī antropomorfi varoņi nav jaunums, ir grūti tvert Silviju tikai kā suni, jo pat Grega jauniegūtais draugs, suņa Bauzera īpašnieks Toms un psihologs Leslijs skaidro, ka viņš Silvijā meklē sievieti, tādu, kas ir citādāka nekā viņa sieva. Arī atsevišķas sarunas, piemēram, par Silvijas iepriekšējo īpašnieku, vai arī Grega greizsirdība par Silvijas attiecībām ar Bauzeru drīzāk būtu attiecināmas uz vīrieti un viņa mīļāko, nevis suni. Rezultātā komentāri par Silvijas skaisto pēcpusi un viņas izteikumi, piemēram, “pat ja tu mani sit, es tevi mīlu”, šķiet diezgan neērti. Veidojot izrādi, režisore kontroversiālo aspektu risinājusi samērā veiksmīgi – atsevišķas lugas rindas ir izlaistas, un nav mēģināts aktrisi padarīt pārmērīgi sunisku ne izskatā, ne uzvedībā (iepazīstoties ar attēliem no citiem iestudējumiem, vairumā gadījumu aktrisēm, kuras tēlo Silviju, ir ceļu sargi, liekot domāt, ka šajos iestudējumos viņas daudz vairāk atrodas uz ceļiem); vienīgais elements, bez kura varētu iztikt, ir suņa pēcoperācijas apkakle.
Vakarā, kad izrādi skatījos es, titullomu spēlēja Anete Krasovska, Gregu attēloja Jānis Skanis, Keitu – Esmeralda Ermale, bet Toma un Leslija lomās abos sastāvos iejūtas Andris Morkāns. Otrajā sastāvā Silviju tēlo Laura Erdlāne, Gregu – Juris Kalniņš un Keitu – Zane Jančevska.
Sākotnēji Anetes Krasovskas (Silvija) tēlojums vairāk atgādina dumpīgu pusaudzi – viņa tērpusies ikdienišķās, saplēstās drēbēs pelēkos toņos, faktiski vienīgais, kas viņas vizuālajā tēlā visas izrādes garumā liecina, ka viņa ir suns, ir tikai kakla siksniņa. Pēc skaistumkopšanas salona apmeklējuma tērps kļūst elegantāks – balta blūze, berete un bēšas bikses. Arī uzvedība kļūst nedaudz izsmalcinātāka, tomēr, kā noskaidrojas, pār dzīvnieku tik un tā valda instinkts – sastopoties ar kaķi, pār Silvijas lūpām nāk kaudze lamuvārdu, ko papildina izsaucieni “hei!”, kas izmantoti, lai aizstātu “vau!”. Vienā no noslēdzošajām ainām aktrise ietērpta melnā samta vakarkleitā, lai uzsvērtu noslēdzošā vakara nozīmīgumu. Tomēr neizprotama ir izvēle uzreiz pēc tam viņu atkal ieģērbt noskrandušajās nekoptā suņa drēbēs, jo nekas neliecina, ka viņa pēkšņi sevi nosmērējusi. Ņemot vērā, ka finālā Silvija atsaucas uz Blanšas Dibuā paļaušanos uz citu cilvēku laipnību, šķiet, ka vakarkleita pēdējam uznācienam būtu piestāvējusi daudz labāk. Nekonsekventas ir arī Silvijas prāta spējas: vienā brīdī viņa nespēj izsekot Grega pārdomām par dzīvi, tomēr jau otrā viņa atsaucas uz Odiseju. Iespējams, varonis šādi veidots tādēļ, ka Silvijas runātais ir tikai pārējo cilvēku mājdzīvniekam iztēlotais dialogs; tomēr dažkārt Silvijas sarunas ar citiem un to struktūra vairāk liek domāt, ka cilvēki ar suni patiesi sarunājas.
Jāņa Skaņa Gregs un Esmeraldas Ermales Keita tverami kā pretēji raksturi. Jānis Skanis ļoti veiksmīgi attēlo samērā vieglprātīgo, savā pasaulē un pēc saviem dzīves noteikumiem dzīvojošo vīrieti, kuru neuztrauc sekas, pie kā varētu novest viņa paviršā attieksme pret darbu un apsēstība ar jauno mājdzīvnieku. Viņa dzīvē trūkst kaut kas īsts, un to viņš rod Silvijā – viņa ir dabiska, nekad nemelo, tikai noklusē, ja ko nevēlas teikt, un aiz viņas darbībām nav nekādi slēpti nodomi, ka arī viņa Gregam sniedz bezierunu mīlestību, Silvijai noliekot viņu dieva vietā. Turpretim Keita ir ieturēta, viņai kā skolotājai patīk kārtība, un suns nenoliedzami to visu izjauc. Šķiet, Esmeralda Ermale šādā raksturā ir savā elementā, jo līdzīga literatūras pasniedzējas loma viņai bija arī “OratoriO” izrādē “Tad un tagad”.
Visinteresantāk skatīties uz Andri Morkānu, kurš pēc lugas ieteikuma iejūtas gan sliktā puiša Toma lomā, gan androgīnajā psihologa Leslija tēlā. Toms, kurš tērpies viscaur melnā, izveido draudzību ar Gregu viņu kopīgās intereses – suņu – dēļ. Viņš iepazīstina Gregu ar dažādām teorijām, par kurām lasījis apšaubāmās grāmatās, un arī brīdina viņu par iespējamajām sekām, ja Gregs nostādīs suni augstāk par sievu. Zemā balss viņu veiksmīgi nošķir no Leslija, kurš parādās tikai izrādes otrajā daļā. Leslijs jeb Leslija (angļu valodā gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē vārds rakstāms vienādi: Leslie) tērpies plīvojošā halātā un turbānā un ar izturēšanās stilu balansē uz robežas starp sievišķīgu vīrieti un vīrišķīgu sievieti. Ja Toma lomā aktieris šķiet diezgan ikdienišķs, tad Leslijs atgādina elegantu dāmu un atmiņā atsauc Denisa O’Hēra (Denis O’Hare) aktierdarbu Lizas Teilores lomā seriāla “Amerikāņu šausmu stāsts” (American Horror Story) 5. sezonā. Šajā lomā Andris Morkāns ir gan nomierinošs, gan viegli pavedinošs, bet beigās arī pārspīlēti nervozs, ļaujot baudīt plašo emociju diapazonu.
Spēles telpa iekārtota kiča estētikā, zeltītus bambusa imitācijas krēslus un kumodi papildinot ar violetu samta dienas gultu un veclaicīga stila lampām. Grūti spriest, vai šādā stilā savu mājokli iekārtotu izpausmēs samērā konservatīvais pāris, vai arī mēbeles vairāk piestāv pašas izrādes vietas estētikai. Veiksmīgi risināta nepieciešamība bieži mainīt norises vietu no pāra dzīvokļa uz parku, iekštelpu skatus novietojot uz podesta, bet ārtelpu – tā priekšā un tādējādi dodot iespēju pavisam nedaudz iesaistīt izrādes darbībā arī pirmajā rindā sēdošos.
Izrādes veiksmīgākais aspekts ir profesionālā aktierspēle, kas spīd pāri dažām nepilnībām, kuras rada izvēlētais materiāls, un ļauj starp smiekliem ieraudzīt atklāsmes par mīlestību, spēju dalīties un pieņemt citu kaprīzes un īpatnības.
Raksta autors – Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslas studiju BSP 3. kursa students
Rakstīt atsauksmi