Saruna bez aplinkiem un slēpšanās
Režisores Lauras Grozas izrāžu diptihs “Mājoklis. Komentāri”, šķiet, ir viens no šīs sezonas intriģējošākajiem notikumiem Latvijas teātrī.
Izrāžu diptiha pirmā daļa tapusi Dailes teātra Mazajā zālē, bet fonda "Initium" producētā otrā daļa norisinās netradicionālā spēles laukumā – dzīvoklī, piedāvājot darbību skatīties tuvplānā un pat nedaudz tajā iesaistīties. Iestudējums pievēršas ļoti aktuālām un nozīmīgām tēmām: sievietes pieaugšana, atklātas sarunas par seksuālām pieredzēm, seksualitātes attiecības ar reliģiju. Kā arī izrādes teksta veidošanā papildus Annas Auziņas romānam iesaistīti stāsti, kurus iesūtījušas sievietes, tādejādi piedāvājot skatpunktu daudzveidību.
Annas Auziņas romāns “Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata” aptver plašu tēmu loku un ir organizēts kā interneta dienasgrāmata, tādejādi piedāvājot plašas interpretācijas iespējas izrādes teksta veidošanai. Dramatiskā materiāla autores Anna Auziņa un Laura Groza, šķiet, izvēlējušās samērā piesardzīgu ceļu, izvairoties no drosmīgākiem seksuālo pieredžu atstāstiem un arī vairākām filozofiskām apcerēm, kas iekļautas romānā. Izrādes centrā izvirzījušās Terēzes attiecības ar apkārtējiem, īpaši vīriešiem – tiem, kuri ir traumējuši un sāpinājuši, devuši padomus, neizprotot problēmas sakni, kā arī tiem, kuri ir mīlējuši un bijuši mīlēti, sapratuši un atbalstījuši. Vizuāli šo attieksmi pret vīriešiem atklāj aktrišu darbošanās ar manekenu rokām – reizēm plaukstas novietojot sev uz sejas, krūtīm vai citām ķermeņa daļām, bet citkārt cenšoties atvairīt uzbāzīgos pieskārienus.
Daudzās epizodes no galvenās varones dzīves cita no citas atdalītas ar Katrīnas Neiburgas veidotām video projekcijām un Rūdolfa Dankfelda un Miķeļa Putniņa oriģinālmūziku. Notikumus izrādē Dailes teātra Mazajā zālē palīdz strukturēt trīs virstēmas – bērnība un jaunība, seksualitāte un reliģija, dzīvība un nāve. Daļas tiek nošķirtas arī vizuāli, skatuves ripai apgriežoties apkārt uz otru pusi. Otrajā izrādē, kas norisinās dzīvoklī, skatītājiem tiek piedāvātas septiņas istabas, kurā katrā fokusā ir kāds Terēzei vairāk vai mazāk pietuvināts cilvēks.
Diptiha pirmajā daļā piedalās četras aktrises – Lelde Dreimane, Katrīna Griga, Anete Krasovska un Milēna Miškēviča. Rodas iespaids, ka esam Terēzes galvā – iekšējā monologā viņa pārskata dzīvē notikušo. Kad viena no viņām grib atklāt traumatisku bērnības stāstu, citas viņas mutei aizliek priekšā rokas, vēloties Terēzi pasargāt un atstāt nepatīkamo atmiņu dziļi zemapziņā, bet tā tik un tā izlaužas. Tomēr varbūt tās ir sabiedrības un pašcenzūras rokas, kas grib Terēzi apklusināt, jo par tādām lietām nav pieņemts runāt.
Ārēji atšķirīgo vairāk pauž Katrīna Griga – viņa akcentē jaunību, pieaugšanu, seksuālās pieredzes un ir ekspresīvāka un aktīvāka – un Milēna Miškēviča, kuras varone aktualizē kaunu un reliģiju, aktrisei spēlējot atturīgāk un kautrīgāk. Abi raksturi šķiet katrai aktrise diezgan tipiski, jo novēroti jau vairākos iepriekšējos darbos. Leldes Dreimanes un Anetes Krasovskas Terēžu atšķirības nav izceltas ar kādu konkrētu rakstura iezīmi, bet gan darbībām, piemēram, Lelde Dreimane akcentē sievietes ķermeni, izrādes laikā jogas pozās izstiepjot zeķbiksēs ietērptās kājas vai kādā brīdī parādoties ar ūdens balonu krūtīm.
Izrādē izmantotas vairākas daudzslāņainas vizuālās zīmes, kas padara skatīšanos interesantāku, bet reizē arī grūtāk uztveramu, jo ne visu izdodas nolasīt un saprast pat pēc otrās skatīšanās reizes. Aktrises daudz darbojas ar saviem un citu matiem, akcentējot to nozīmību identitātes veidošanā, kā arī izrādes vidū noņem pieliekamās čolkas, kas ir viens no veidiem, kā vizuāli tiek parādīta galvenās varones pieaugšana. Iespējams, ka izdodas saskatīt arī tādas nozīmes, ko radošā komanda nav apzināti iekļāvusi, piemēram, 17. gadsimta konservatīvā garīdzniecība uzskatīja, ka sievietes ar poniju tuvojas grēkam, un asociēja to ar iedomību. Neizprotama paliek gan nevainīgi baltā kleitiņa, kuru aktrises uzvelk dažādos izrādes posmos, gan atkārtotā krišana.
Sintijas Jēkabsones iekārtotā telpa ir samērā vienkārša un minimāla – skatuves ripas puses atdalītas ar industriālajiem puscaurspīdīgiem, plastmasas aizkariem, un uz tās pārsvarā atrodas nepieciešamie rekvizīti – ofisa krēsls, manekena rokas, mājas telefons, ventilators un citi ikdienišķi priekšmeti. Skatuves pusē, kas skatītājiem tiek atklāta vēlāk, izveidota flīzēta siena ar trīs soliem, kas atgādina sporta zāles vai peldbaseina ģērbtuvju un dušas telpu – vietu, kur bieži ieeja atļauta tikai viena dzimuma pārstāvjiem. Annas Heinrihsones veidotie kostīmi izveido distanci starp aktrisi un varoni – visas ir ietērptas melnās zeķbiksēs un cieši piegulošos topiņos, kuriem pa virsu tiek uzviltas Terēzes drēbes –, kā arī kalpo galvenās varones pieaugšanas un nobriešanas parādīšanai – sākumā drēbes ir svaigi zili-zaļos toņos, bet vēlāk –silti oranži-sarkanos.
Izrādē Terēzes dzīvoklī aktrisēm pievienojas Anta Aizupe, Raivis Vidzis un Olafs Putrālis (teātra mājaslapā gan abu vīriešu vārdi nav iekļauti). Šeit aktrises cita citu nesatiek un ir kā Terēzes rēgi no dažādiem viņas dzīves posmiem, kuri atstāsta pieredzēto. Ja pirmajā izrādē, neskatoties uz vizuālo zīmju pārbagātību, dominē diezgan mierīga un harmoniska atmosfēra, tad otro vislabāk raksturo vārds “piedzīvojums”. Skatītāji, sadalīti mazās grupās, tiek iepazīstināti ar mākslinieču Sintijas Jēkabsones, Annas Heinrihsones un Katrīnas Neiburgas iekārtotajām istabām, kur aktrises paralēli Terēzes stāstiem piedāvā baudīt alkoholiskos dzērienus, aicina uzmanīgi nolikt olu vai uzņem momentfoto un grupiņa jauniešu izmisīgi cenšas iesaistīt skatītājus dejā. Rodas iespaids, ka izrāde ir kā afterpārtija pirmajai. Lai gan arī šeit tiek skatīti nopietni temati, piemēram, tiek paplašināta tēma par sarežģītajām attiecībām ar māti, šeit ir vieta stāstam par pārgulēšanu ar slaveno un komiskā saskatīšanai pat vistraģiskākajos notikumos.
Pirmā daļa šķiet pārsātināta ar simboliem un notikumiem, lai pēc iespējas kompaktāk izstāstītu Terēzes stāstu, kas ietver vairākas desmitgades un sniedz kontekstu otrajā daļā atklātajiem notikumiem. Turpretim otrajā izrādē nedaudz pietrūkst dziļuma, ko varētu sniegt radošās komandas lasītie sieviešu stāsti, kas, manuprāt iesaistīti diezgan neveiksmīgi – atskaņojot tos it kā fonā sižeta līnijai ar zvanītāju (pilno video ar stāstiem var noskatīties izrādes Facebook lapā [1]). Neskatoties uz pāris nepilnībām, pētītās tēmas ir ļoti aktuālas un nozīmīgas, radošajai komandai aicinot cilvēkus sarunāties un būt atklātākiem, tādējādi mazinot kaunu par pieredzēm un notikumiem, ar kuriem patiesībā saskaras ļoti daudzi.
Raksta autors – Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslas studiju BSP 3. kursa students
Rakstīt atsauksmi