Sports uz skatuves
Kritiķu īsviedokļi par Liepājas teātra izrādi “Latviešu raķetes” Regnāra Vaivara režijā
Varoņdarbs un tā cena
Atis Rozentāls: Liepājas teātra jauniestudējums “Latviešu raķetes” nosaukts par dokumentālu varoņeposu. Latviešu teātra pēdējo gadu kontekstā Regnāra Vaivara iecere konceptuāli sasaucas ar Valtera Sīļa futbolam veltīto izrādi “Uzvara ir mirklis” Valmieras Vasaras teātra festivālā (2020) un šajā sezonā tik tikko Toma Treiņa Valmieras teātrī iestudēto izrādi “Daliņš”. Līdzīgi kā Aigara Graubas filmā “Sapņu komanda 1935” (2012), arī šo skatuves darbu tapšanas iemesls ir vispārzināms, vēsturisks sasniegums sportā, ap kuru tiek būvēta luga vai kinoscenārijs. Faktiski šādos gadījumos skatītājs jau iepriekš zina kulmināciju, bet izrāde parāda ceļu uz to un visbiežāk arī ieskicē to, kas notika vēlāk.
“Latviešu raķetes” ir stāsts par kolektīvu sasniegumu, kura virzītājspēks ir bobsleja treneris Rolands Upatnieks – līderis, kas ar skarbām metodēm panāk to, ko no viņa īsti neviens negaida, taču lielākos panākumus viņš izbaudīt nevar, jo gan pats savu rakstura īpašību, gan apkārt valdošo intrigu dēļ ir nobīdīts malā.
Režisora Regnāra Vaivara stihija ir aktīva, dinamiska darbība uz skatuves arī tad, kad luga tam šķietami pretojas. Konkrētajā gadījumā, kad dramaturģisko materiālu pēc 21 cilvēka iztaujāšanas veidojis režisors pats, izrādes dinamisms ir iekodēts pašā iecerē. Tā ir skaļa un skarba vīriešu pasaule bez personiskās dzīves. Epizodes ir kombinētas ar īsiem sportistu monologiem un sporta žurnālista Maira komentāriem un reportāžu fragmentiem, ko aktieris Sandis Pēcis runā piepaceltā padomju žurnālista tonī.
Izrāde ir zināmā mērā anonimizēta, sportistiem atstājot iesaukas, bet neminot vārdus, kaut centrālās figūras atminēt nav grūti. Daļa perifēro tēlu “atveido” melnas lelles, ieskaitot izteikti sarkastisko ainu, kurā Starptautiskās Bobsleja federācijas locekļi “novāc” no ceļa konkurenta inovatīvo bobsleja kamanu modeli. Tomēr par izrādes emocionālo centru kļūst Mārtiņa Kalitas aktierdarbs Upatnieka lomā – tas ir cilvēks, kurš nežēlo ne sevi, ne citus, faktiski sevi sadedzina un pāragri aiziet mūžībā. Komandas biedru attiecību asums, iekšējā konkurence un padomju sporta ierēdņu intrigas ir tikai pastiprinoši faktori. Kopumā tā ir ansambļa izrāde, un izskatās, ka tās veiksme ir tieši aktieru saliedētībā un aizrautībā.
Sports, politika un asinis
Toms Čevers: Režisors Regnārs Vaivars savā jaunākajā izrādē atdod godu piemirstajai sporta leģendai – Latvijas bobsleja tradīcijas pamatlicējam Rolandam Upatniekam, kuram sava ieguldītā darba augļus nācās piedzīvot, konfrontējoties ar padomju varu. Kaut arī izrādes veidotāji forsē patriotisku viļņošanos, cita starpā pieprasot skatītāju zemapzinīgu atsaucību, kad astoņdesmito gadu jaunie sportisti uzvaras priekā no boba izvelk sarkanbaltsarkano karogu, iestudējums liek lepoties ar piederību mūsu sīkstajai, darbā rūdītajai tautai. Te piedāvāts daudz izzināšanas vērtu faktu un vēsturisku intrigu, un tādēļ vien skatīties šo trīs stundu ilgo “dokumentālo varoņeposu” var ar neatslābstošu interesi.
Uzmanību piesaista mēģinājumi ar horeogrāfiskiem numuriem vizualizēt tik dinamisko renes sporta veidu. Paradoksālā kārtā spriedzes izjūtu rada tieši palēninājumā izspēlētās sacensību mizanscēnas, nevis citkārt bobu neprātīgi mehāniskā rībināšana, lai apliecinātu adrenalīna pieplūdumu asinsritē. Vienlaikus mūsu bobslejistu izlaušanos slavas zenītā scenogrāfs Valters Kristbergs ar sirsnīgu ironiju atklāj, piedāvājot bobus kā stilizētas ragavas uz ritentiņiem, kuras, sākotnēji novietotas perpendikulāri skatuves grīdai, atgādina pieticīgu dēļu žogu, aiz kura tapa sapņi par uzvaru.
Aktieru ansamblis darbojas atdevīgi, tajā skaitā leļļu estētikā asprātīgi izspēlējot bezpersoniskus sistēmas cilvēkus abās dzelzs priekškara pusēs. Turpretī realitātei pievērš nelielās ainas, kurās teātra jaunie aktieri, jo sevišķi Valts Skuja, izmanto iespēju iezīmēt pretrunīgus raksturus, ne tikai sportistus kā tipus vienādos treniņtērpos. To sarkanā krāsa liecina par piederību padomju iekārtai un arī – par asinīm, ko reizēm burtiskā nozīmē pieprasa sports.
Kamēr tiek uzskaitīti letālie negadījumi, kas cits pēc cita piedzīvoti riskantajos nobraucienos, treneris savus audzēkņus turpina dzīt lejā pēc sekunžu desmitdaļām un izprovocē jautājumu, kā vārdā šis neapdomīgais risks? Mārtiņam Kalitam tomēr neizdodas atsegt galvenā varoņa rīcības motivāciju: vai tas bija iracionāls fanātisms, egoistiska pašapliecināšanās vai pat kritiskās domāšanas trūkums? Izrāde, kurā cita starpā apspēlēts teātris kā tēma un ievīti politiski zemteksti, nedod atbildi, vai bija vērts tā plēsties par uzvaru. Triviālā kārtā ievērojamais treneris gāja bojā, deviņdesmitajos gados dzenot automašīnas no Vācijas.
Līdzīgi kā vairākos iepriekšējos iestudējumos arī šajā izrādē režisors visai izšķērdīgi apietas ar skatuves laiku, nespējot likt punktu stāstam, kad viss būtiskais jau ir pateikts, un nevairās no ilustratīvisma, kam finālā, kad Rolands Upatnieks demonstratīvi auklē lelli, kas personificē beidzot sagaidīto dēlu, vairs nav attaisnojuma. Galu galā dūdu spalgās skaņas un folkloras motīvi, galvenā varoņa likteni alegoriski pielīdzinot cīrulīša mazputniņa apņēmīgajam lidojumam un dzīves izskaņā viņu pašu guldinot senlaicīgā abrā, vēstījumam piešķir ambiciozu simbolismu un pretēji iecerei trenera tēlā riskē iezīmēt karikatūriskus vaibstus.
Rakstīt atsauksmi