Elmāra Seņkova skumju tehnika
Recenzija par Klaipēdas Drāmas teātra izrādi “Kalendārs mani sauc” (Mane vadina Kalendorium) Elmāra Seņkova režijā
Andra Kalnozola romāna “Kalendārs mani sauc” tulkojums lietuviski jau avansā dāvājis Klaipēdas teātra izrādei popularitāti, un vairāk nekā četrarpus stundu garais iestudējums notur skatītāju uzmanību par spīti sarežģītajai formai, kur līdzvērtīgi ļauts izpausties spilgtai vizualitātei un verbālam tekstam, dažādām teātra tehnikām un kinematogrāfiskam naratīvam.
Izrādes organizācija laikā līdzinās drīzāk nelielam seriālam nekā drāmai, proti – katrs cēliens veido formā un saturā atšķirīgu stāstu. Vienlaikus izrādes vēstījums ir konstruēts kā tēze – antitēze – sintēze, kurā saplūst trīs paradigmas – “normālo” cilvēku ikdienas dzīve ar katra individuālajām skumjām, mentālas diagnozes apzīmogota cilvēka skumjā dzīve un teātris, kur, citējot Kalnozola romāna varoni, “prieks ir izrādījies vienkārši tukša tehnika”, tāpēc tikai skumju piemeklētie var radīt ko vairāk par tukšumu, varbūt pat to gaismas staru, kur izrādes gaitā cenšas nonākt Oskars jeb Kalendārs un ko gaismu partitūrā simboliski iekļāvis Niks Cipruss.
Interesanti, ka Laimanta Jonuša (Laimantas Jonušys) tulkojumā ir izdevies saglabāt oriģināla nosaukumā ietverto daudznozīmību – Oskars dod priekšroku pilsētnieku piešķirtajai iesaukai Kalendārs, jo savā ziņā viņš jūtas saukts, aicināts caur kalendārā organizēto laika ritējumu meklēt un atrast savu ceļu, un paradoksālā kārtā vieglajā valodā rakstītie teksti, ko caurvij dažādu nokrāsu humors, iegūst eksistenciālu paplašinājumu. Lai arī romāna lakoniskā forma – sākumā vēstules mācītājam un vēlāk dienasgrāmatas ieraksti – ir tuvu dramaturģijas izteiksmes veidam, skatuviskā interpretācija, ņemot vērā mūsdienu teātra valodas daudzbalsību, ietver risku pazaudēt Kalnozola teksta filigrāno audumu. Klaipēdas teātra iestudējuma pārbagātajā vizualitātē teksta šautras ik pa brīdim izlaužas no izrādes polifonijas un trāpa skatītājam, gan izsaucot smieklu šaltis, gan – gluži pretēji – apklusinot tos.
Ar mazpilsētas acīm
Pirmais cēliens nosacīti veido stāstu par to, kas ir Džuga Griņa (Džiugas Grinys) atveidotais Oskars un kā viņu redz citi. Tie ir par Kalendāru iesauktā vīrieša pirmie sevis pārvarēšanas soļi, saskarsmes meklējumi, apstaigājot telefona grāmatā atrastās adreses, iepazīšanās ar 95 gadus veco kabaču audzētāju Janīnu, ko kolorīti iemieso Darjus Meškausks (Darius Meškauskas). Režisors un horeogrāfe Sintija Skrabe izvēlējušies Oskara mentālo diagnozi iezīmēt ar ķermeņa valodu, kas mazliet mulsina, jo fokusā tad ir fiziskums, nevis garīgā pasaule. Taču izrādes gaitā ķermeņa valoda mainās atbilstoši vēstījumam.
Saturiski pirmais cēliens aizved skatītāju līdz brīdim, kad Oskaram izdodas noorganizēt zupas virtuvi, un, panākumu iedvesmots, viņš nolemj, ka ir pieaudzis vīrietis, kam jādzīvo patstāvīga dzīve. Scenogrāfijā Reinis Suhanovs centies ietvert, atsaucoties uz paša teikto [1], viņam tuvo un labi pazīstamo Latvijas mazpilsētu noskaņu, vienlaikus simboliski atveidojot kalendāra strikto dalījumu dienu/ personvārdu rūtīs. Visu skatuves platību aizņem ar tentiem pārsegtas automašīnu piekabes, un katra no tām ietver kādu no romāna norises vietām – Oskara un mātes dzīvoklīti, Janīnas “Neimaņus”, bibliotēku, kafejnīcu “Stūrītis”. Līdz romāna pavērsienam, kad Oskara dzīvē ienāk teātris, sižetā ir vēl tālu, tomēr režisors jau pašā sākumā šo paradigmu piesaka ar episkā teātra paņēmieniem. Uz proscēnija no skatītāju zāles uzvirpuļo aktrise Samanta Pinaitīte (Samanta Pinaityte) un paziņo, ka viņa atveido Skaisto meiteni, kurai izrādē teksts nav piešķirts, tāpēc viņa runās, kamēr vēl stāsts nav sācies. Skatītāji iepazīstas ar Oskaru, Vaida Joča (Vaidas Jočys) atveidoto Mācītāju un Egles Barauskaites (Egle Barauskaitė) rāmo, pieklusināto Oskara māti.
Lai gan notikumi tālāk risinās, sekojot romānam, Nika Ciprusa dūmakainās, maigās gaismas un Edgara Mākena sidrabainā skaņaina ļauj nojaust no realitātes daļēji pasargātu vidi, kas, līdzīgi romānam, ievelk ar gaišumu un labestību. Starpbrīdī teatralitātes un dzīves saspēli turpina skatītāju foajē atvērtā Oskara zupas virtuve, kurā ikviens var izstāvēt rindu un dabūt šķīvi siltas zupas. Jācer, ka tā nebija tikai pirmizrādes akcija, jo izrādes ilgums uzliek teju par pienākumu pabarot skatītājus, no kuriem krietna daļa ir tālāku ceļu mērojuši latvieši. (Paldies Klaipēdas teātrim par latviešu subtitriem! Arī mums būtu laiks teātrī sarunāties ar kaimiņiem viņu valodā.)
Oskara realitāte
Otrais izrādes cēliens pieņem groteskas, brīžiem pat klaunādes formu, gaismas kļūst spilgtas, organizētā scenogrāfija zaudē ģeometrisko skaidrību, skaņainā ielaužas latviešu 90. gadu deju mūzika, mizanscēnās – asi kariķēta realitāte. Oskars iepazīst “īsto” dzīvi – diskotēka, svinības, daudz alkohola, viņš pat kļūst seksuāli iekārots, lai gan tā ir tikai piedzērusies meitene, kas pievemj Janīnas mitekli. Šajā cēlienā ir daudz ārējās izteiksmes līdzekļu, un brīžiem skatuves norises atgādina mēģinājumu procesu, kur katram aktierim ļauts izspēlēt pagaru etīdi, lai tiktu līdz tēla būtībai, lai gan skatītājam svarīgākais ir skaidrs jau no kostīma un ķermeņa valodas. Bez garajiem horeogrāfiskajiem iestarpinājumiem, akrobātiski veļoties ārā no piekabēm un rāpjoties tur atpakaļ, varētu arī iztikt, jo tāpat ir skaidrs, ka “īstenība reizēm ir nesmuka kā onkulis Nikolajs”. Turklāt šī izvērstā horeogrāfija ievērojami pagarina izrādes laiku, izaicinot skatītāja uztveres spēju.
Nežēlīgi sarkastiska ir aina ar Jaunā gada svinībām, kas pieņem politiska pamfleta formu. Priekšplānā skaistā meitene dejo ar rotējošiem, mirgojošiem latvju rakstiem rokās, raisot asociāciju ar Deju svētku lieluzvedumu, bet fonā apdzērušies ļaudis imitē raķešu šaušanu, apskaujas un bučojas. Pilnam spektram skaņainā iekļauta apsveikuma runa bijušā Latvijas prezidenta Andra Bērziņa nesaistošajā izpildījumā un Latvijas himna.
Ar šo balagānu kontrastē Kalendāra izjūtas, nokļūstot teātra viesizrādē – Ibsena “Pērā Gintā”. Lai gan skatītājs redz tikai komiskumā “Hamleta” kapraču ainai līdzvērtīgu divu skatuves strādnieku zālītes pīpēšanu, Džugam Grinim izdodas vismaz manā iztēlē uzburt to, ko piedzīvo Oskars teātra izrādē. Šajā cēlienā stāsts nonāk līdz Mācītāja bijušajam kaimiņam Mikolaja Urbona (Mikolajus Urbonas) tēlojumā, ko Oskars nokristī par Ļeņinu, Jona Viršila (Jonas Viršilis) atveidotā zinātnieka Otto un citiem vecajiem ļaudīm, kas cēliena beigās līksmo uz nebēdu Oskara dzimšanas dienas ballītē vecajā klīnikā, kura kļuvusi par Oskara “rakstnieka māju”. Jāatzīmē Edgara Mākena radītā skaņaina, kas ir organiska izrādes darbības daļa un kurā iekļaujas pat ritmiskā švīkoņa, ko rada slotas, slaukot rudens lapas.
Realitātes pārradīšana
Ballīte turpinās labu laiku arī pēdējā cēliena sākumā, un tā ir pāreja jau uz citu stāstu. Oskars nonāk līdz idejai veidot savu izrādi. Akcentēts teksts par režisora un aktieru attiecībām, pamazām savijot kopā visas sižetiskās līnijas. Trešā cēliena kulminācija ir Kalendāra iestudētā izrāde “Skumju tehnika”, kas norisinās uz milzīgas rozā piepūšamās atrakcijas ar vienradzi un varavīksni, bet virs atrakcijas uz trapeces akrobātiski vingro Skaistā meitene. “Skumju tehnika” beidzas ar galvenā varoņa nervu lēkmi, un sekojošās ainas vairs nešķiet reālas. Mācītājs demonstrē pantomīmu un lēkā no piekabes, Mātes bēres ir līdzīgas krāšņai izrādei vai filmai, Janīnas negaidītā atgriešanās, Oskara aiziešana “uz Romu” ar bezgala garu atvadu ceremoniju, gaismu režija un izrādes finālā atskaņotā Grīga svīta no “Pēra Ginta”, – visi šie elementi savijas tā, ka nav nosakāms, vai tā ir mākslā pārradīta realitāte vai varbūt tas viss norisinās Oskara prātā. Un nav vairs būtiska norises vieta.
Būtībā viss trešais cēliens ir iztēles un realitātes robežu izpludināšana. Iespējams, ka iecerētais vēstījums ir cits, taču es to uztvēru kā sabiedriskās realitātes un mākslas attiecības, kā divas pasaules, ko dažādi cilvēki redz atšķirīgi. Un varbūt tas, kas man skatuviskajā interpretācijā līdzinās grāmatas tukšām lapām vai atkārtotām ilustrācijām, kādam liksies izteiksmīgas un nepieciešamas stāstījuma detaļas. Taču viens ir skaidrs – teātris spēj pārradīt realitāti un ļauj aizdomāties par dažādām robežām, ko nospraudis mūsu prāts.
Rakstīt atsauksmi