Vai viegli būt jaunam režisoram? I daļa
Jauno režisoru aptauja. I daļa
Viens no mūsdienu teātra pīlāriem Pīters Bruks (Peter Brook) teicis, ka režisora uzdevums ir likt aktieriem dzirdēt to, ko viņi nedzird, redzēt to, ko viņi neredz, un just to, ko viņi nejūt. Taču, pirms režisors ar aktieri satiekas, ir savs ceļš ejams līdz amata prasmēm un zināšanām. Un arī tad nav garantijas, ka skatuves mākslas pasaule būs atvērta un labvēlīga. Teātra aktuālo procesu pulsam sekojot, e-žurnāls KrodersLV aptaujāja 16 jaunus cilvēkus, kuri pretendē būt teātra režisori, par viņu izjūtām, sperot pirmos soļus no sargājošās studiju vides “lielajā” teātra pasaulē. Lai arī tikai daļa izvēlējās atbildēt uz redakcijas jautājumiem, viņu pārdomas ļauj ticēt, ka satikšanās ar aktieriem būs gana dažāda, lai sadzirdētu, saredzētu un sajustu “svētā teātra” pasauli. Piedāvājam pirmo piecu jauno režisoru – Beatrises Zaķes, Roberta Daubura, Mārtiņa Gūtmaņa, Andra Zeļonkas un Endīnes Bērziņas – atbildes. Turpinājums sekos.
Kāds impulss jūs pamudināja izvēlēties režisora profesiju?
Beatrise Zaķe: Par būšanu teātrī man droši vien paldies jāsaka manai vecmammai, kura, manuprāt, neapzināti ievilka mani šajā vidē. Bērnībā daudz laiku pavadīju ar viņu un viņas draugiem, no kuriem vairāki ir aktieri, un tā vide vienkārši ierāva. Arī mans tēvs agrāk darbojās izklaides industrijā, un mēs kopīgi gājām uz pirmizrādēm. Tu kā mazs bērns, vēlāk jau kā jaunietis, esi tajā visā līdzās, un tas dabīgi saindē. Diezgan agrā vecumā sapratu, ka teātris ir tas, kas mani saista. Protams, sākotnēji bija sapnis par aktrises karjeru, bet aptuveni jau 8./9.klasē zināju, ka būšu režisore. Tāda plāna B īsti pat nebija. Vēlāk nāca arī kino un ideja par būšanu šajā nozarē.
Roberts Dauburs: Es neteiktu, ka bija kāds konkrēts impulss. Līdz 11. klases beigām biju pārliecināts, ka mana dzīve būs saistīta ar basketbolu. Praktiski arī visa dzīve līdz tam tika pakārtota basketbolam. Tad, godīgi sakot, nezinu, no kurienes parādījās vēlme dzīvi sasaistīt ar skatuves mākslu. Varbūt no tā, ka es nebiju diži labs skolnieks un man stundās interesantāk bija sasmīdināt klasesbiedrus, nekā klausīties, ko man saka skolotāji. Tad nāca 12. klases žetonu vakars, kurā varēju pārbaudīt, vai tas ir tas, kas man patiktu. Mammai pirms tam vēl teicu: “Mammu, ja man šitas sanāks, tad es būšu režisors!” Uz ko, cik atceros, mammai nebija dižas reakcijas, jo tas diezin vai izklausījās baigi nopietni no astoņpadsmitgadīga čaļa, kurš nekad nav īsti interesējies ne par ko tādu un lielāko daļu sava brīvā laika ir pavadījis, mētājot bumbu, bet – te nu mēs esam. Es nezinu, kas tas bija par impulsu tam jaunajam basketbolistam, bet esmu ārkārtīgi pateicīgs viņam, ka viņš šo impulsu noķēra, uzticējās tam un ar lielu, nepamatotu pārliecību devās tā virzienā.
Mārtiņš Gūtmanis: Skaidra impulsa nebija. Vienmēr zināju, ka gribu darboties jomā, kas saistīta ar radīšanu. Vidusskolā sāku bieži iet uz teātri (JRT), sāku lasīt Normunda Naumaņa esejas un rakstus. Sakrita, ka, tieši beidzot vidusskolu, Latvijas Kultūras akadēmijā uzņēma režisorus. Tad jau zināju, ka mācīšos tur.
Andris Zeļonka: Impulsa būtība ir virzība, tas ir ierosas vilnis, kas ātri izplatās pa nervu šķiedru. Manuprāt, tas nav viens konkrēts brīdis, moments, bet gan daudzu detaļu kopums, kas vēl joprojām tirda un mudina turpināt izvēlēties režisora profesiju. Šis ierosas vilnis, kas pārņem gan ķermeni, gan prātu, ir teātris un ar to saistītie cilvēki.
Endīne Bērziņa: Lielākais impulss bija tas, ka teātris spēj apvienot ļoti daudz lietu, kas manai personībai bija ļoti aktuāli. Vēlāk, jau apgūstot šo profesiju, sapratu, ka veids, kādā domā režisors, manī jau ir bijis, spēja redzēt lielāku bildi, spēja iejusties otra ādā un izprast darbību motīvus, savienot nesavienojamo. Nozīmīga lieta ir ideja un sajūtas, ar ko gribas aizsniegties līdz cilvēkiem, lai kopīgi veidotu šo pasauli par labāku vietu. Teātris spoguļo realitāti un veido jaunu, tas ir maģiski, tas arī ir tas, kas pievelk.
Kā vērtējat jauna režisora pašizpausmes iespējas Latvijas teātra vidē?
Kā jūsu pieredzē notika pirmā iekļaušanās teātrī (sadarbība ar neatkarīgajiem/valsts teātriem)?
Beatrise Zaķe: Man palaimējās pavisam agri satikt īstos cilvēkus, kas mani ievilka tieši iekšā teātra profesionāļu epicentrā. Kopā ar tā brīža domubiedriem mēs radījām arī paši savu apvienību “PERFOrācija”, kas patiesībā diezgan veiksmīgi darbojās, un pirmie soļi industrijā bija veiksmīgi no visiem aspektiem. Bet mēs visi sākām pieaugt un iet savus ceļus, un projekts beidzās. Sanāk, ka vēl studiju laikā mēs paši jau bijām daļa no Latvijas neatkarīgā teātra vides. Ar valsts teātriem mana pieredze ir citādāka. Mani pieņēma, bet laikam es līdz galam nepieņēmu viņus. Man patīk, ja daudzas lietas rit pēc maniem noteikumiem un idejām, un, ja tās tiek slāpētas, man kļūst neinteresanti. Es it kā atslēdzos. Es izdaru, bet tur nav līdz galam manis. Man ļoti patika izrāde, ko radīju Leļļu teātrī – “Es esmu Boss” (2022), bet tā iznāca teātra vadības nomaiņas laikā un bija tehniski sarežģīta. Man joprojām ir nedaudz žēl, ka tā netika vairāk nospēlēta, jo tēma, par ko tā runāja (trauksme un obsesīvi kompulsīvi traucējumi) ir tik maz uz skatuves apspēlēta, bet tik ļoti svarīga un aktuāla. Visu izrādes iestudēšanas procesa laiku bija jāsaskaras ar teātra bailēm izrādes tēmas sakarā. Man ir prieks par [Mārtiņa] Eihes uzņemto ideju kursu un to, kā teātris attīstās arī neērto tēmu apspēles kontekstā.
Roberts Dauburs: Manuprāt, Latvijā ir tieši tik daudz iespēju, cik tu pats esi gatavs sev tās radīt. Nav nevienas nesasniedzamas teātra personas. Nav neviena teātra, kurā tu nevarētu strādāt. Ir valsts, ir neatkarīgie teātri. Ir iespējas realizēt projektus, piedalīties festivālos. Es uzskatu – ja tev nav iespēju, tad vainīgs esi tu pats.
Mana pirmā sadarbība notika ar Dirty Deal Teatro, veidojot izrādi “Neatlaidības spēles” par Latvijas paralimpiskās komitejas direktori Daigu Dadzīti un mūsu delegācijas ceļu uz 2021. gada Tokijas Paralimpiskajām spēlēm. Sadarbību es uzskatu par veiksmīgu, jo teātra direktore Anna Sīle bija ļoti pretimnākoša un gatava palīdzēt arī jautājumos, kas vairs nav saistīti ar izrādes māksliniecisko procesu. Ļoti labi atceros zvanu pēc tam, kad biju atsūtījis pirmo variantu Kultūrkapitāla fonda projekta pieteikumam, kurā Anna teica: “Tā, Robert, kas tas tāds ir? Tu saproti, ka tu vairs neesi akadēmijā. Tu piedalies konkursā, kurā piedalīsies arī Valters Sīlis, [Vladislavs] Nastavševs (šis zvans notika pirms režisora tālākajām karjeras izvēlēm). Darām tā – brauc uz teātri, sēdēsi man blakus un rakstīsi, līdz uzrakstīsi.” Šī sadarbība bija vērtīga ļoti daudzos profesijas apsektos, kas ļoti daudz ir palīdzējuši tālāk. Vispār Annai Sīlei esmu mūžīgu pateicību parādā, jo viņa ir palīdzējusi ar ļoti daudzām lietām, ieteikusi daudz ko svarīgu un, jā, paldies, paldies, paldies...
Mārtiņš Gūtmanis: Neatkarīgā teātrī ir mazāk ierobežojumu mākslinieciski (jo nav tādu maketu un lielās prezentācijas), bet vairāk ierobežojumu materiāli (jo nav naudas). Uzskatu, ka režisora pašizpausme galvenokārt ir atkarīga tikai no paša režisora, no tā, cik uzstājīgs un uzticīgs viņš ir savai vīzijai. Uzticība sev ir tikai gūstama no pieredzes. Galu galā tikai izrādes režisors zina, kā izrāde ir jāveido.
Andris Zeļonka: Domāju, ka viss ir paša rokās. Ir jāsajūt tā vilkme, iekšējā uguns – vēlme radīt citu pasauli un nekaunēties ar to dalīties. Ar uzdrīkstēšanos šīs “pašizpausmes iespējas” ir diezgan plašas, protams, ir jārēķinās ar aktualitātēm, kas valda sabiedrībā, kas uzrunā teātru vadību un galu galā pašu skatītāju. Mana pirmā nopietnā iekļaušanās Latvijas teātra vidē bija, darbojoties kopā ar neatkarīgo teātra trupu KVADRIFRONS, kas arī parādīja to, ka, ja grib, tad var.
Endīne Bērziņa: Iespējas ir, ja vien pats esi gatavs tās izmantot. Ļoti svarīga ir komunikācija – ja tā nav attīstīta, tad ir ļoti grūti, jo pašam ir jāpiedāvājas. Savu diplomdarbu veidoju Daugavpils teātrī, kas bija izaicinošs un grūts process, bet jutos tur ļoti gaidīta un atbalstīta, lai arī līdz tam nebiju nekad apmeklējusi šo teātri. Ļoti liels atbalsts man ir bijis nevalstiskais teātris Dirty Deal Teatro, jo reizēm izrāžu ideju piedāvāšanas process priekš manis ir grūts, šī vieta vienmēr ir nākusi pretī, spērusi to pirmo soli, kas jaunam māksliniekam ir ārkārtīgi svarīgi – sajusties vajadzīgam. Vēl pirmie soļi teātrī saistās ar Valmieras Vasaras teātra festivālu, kur bija iespēja iejusties dažādās pozīcijās, pats svarīgākais – arī izglītoties, jo visu skolā iemācīties nav iespējams. Vairākas savas izrādes esmu veidojusi bērnu un jauniešu auditorijai, tāpēc Jānis Znotiņš bija kā iedrošinātājs, lielisks paraugs, kam sekot, atbalsts un iespēju devējs.
Vai esat izmantojis iespējas pilnveidot zināšanas/prasmes ārpus Latvijas? Ja jā, tad kur tieši un kā vērtējat iegūto pieredzi?
Beatrise Zaķe: Vienu studiju semestri, tieši pirms covid pandēmijas, pavadīju Hamburgas Mūzikas un teātra universitātē. Pirms tam vasaru pavadīju Ņujorkas Universitātes Tiša mākslas skolas Laikmetīgās mākslas vasaras skolas (Tisch School of The Arts – Contemporary art Summer school) programmā. Kā arī esmu piedalījusies meistarklasēs Briselē, Minhenē, Berlīnē, Varšavā un vēl šur tur. Bija jau iestrādes un plāns stažēties Berlīnē pie režisores Jaelas Ronenas (Yael Ronen), bet šai iecerei svītru pārvilka pāri kovids. Nenoliedzami – dzīve ārpus Latvijas robežām paver daudz plašāku skatu uz mākslu, teātri un dzīvi kopumā. Tu saproti, ka teātrim nav robežu. Mēs dzīvojam ļoti mazā sabiedrībā, kurā viens otru pazīstam vai “caur diviem citiem” vari iepazīt trešo, nepazīstamo. Tas sevī ietver arī to, ka katram par katru ir viedoklis. Esot ārzemēs, tu vari justies brīvāks, nav šo “pazīšanās un viedokļu važu”. Protams, tur nav tik viegli tikt līdz galvenā teātra skatuvei, jo tev priekšā ir simtiem tādu kā tu, bet ir vairāk brīvas vietas sevi apliecināt.
Vēl, runājot par augstskolas izglītību, Hamburga man parādīja brīnišķīgu mācīšanās sistēmu, par kuru ik pa brīdim domāju un pieminu diskusijās, kur tiek runāts par izglītību. Hamburgas skolā netika liktas atzīmes. Viss pamatojās uz to, cik pats esi gatavs iesaistīties. Protams, simbolisks gala vērtējums tiek izlikts, lai programma varētu starptautiski būt un pielīdzināties, bet citādi procesā viss notiek uz studenta iniciatīvas pamata. Man tā bija atbrīvojoša sajūta – ka tevis radīto nevērtēs ar atzīmi. Jo mākslai ir jābūt personiskai un subjektīvai, īpaši, esot studentam. Latvijā izjutu, cik ļoti visi cenšas, lai dabūtu apliecinājumu no pedagogiem, kas atspoguļojas labā vērtējumā. Tādā ziņā Vācijas studijas man iedeva apliecinājumu, ka nav nepieciešams dzīties pēc tā. Ir jādara tas, ko pats jūti par savu.
Roberts Dauburs: Jā, bet ne gluži tādos skolu vai meistarklašu formātos. Esmu braucis skatīties tādus māksliniekus kā Milo Rau, Florentīnu Holcingeri (Florentina Holzinger), Mietu Varlopu (Miet Warlop), Čenu Tianžuo (Chen Tjanzhou) un citus, kas ir ļoti palīdzējis izplest definīciju vārdam “teātris”. Iedevis tam citu vertikāli un ļoti iedvesmojis.
Mārtiņš Gūtmanis: Neesmu. Bet, no otras puses, visa pasaule un tās zināšanas jau glabājas kabatā.
Andris Zeļonka: Esmu izmantojis, turpinu izmantot un turpināšu izmantot iespējas pilnveidot savas zināšanas. Kur tieši? Kaimiņvalstīs, Skandināvijā. Gūtā pieredze man ir parādījusi daudzos veidus, kā vēl var palūkoties uz teātra procesiem. Tas ir parādījis, ka ir daudz un dažādas iespējas radīt – tas palīdz saprast to savu “valodu” kādā vēlos pastāstīt.
Endīne Bērziņa: Jā, studiju laikā, vairāk gan maģistrantūras mācībās, izmantoju Erasmus sniegtās iespējas, apmeklējot dažas meistarklases, kuras ļoti papildināja manas zināšanas, koncentrējoties vairāk uz paša mākslinieka labsajūtu, kā radīt darbu, bet tomēr beigās nejusties izdegušam, tas priekš manis bija vērtīgi, jo esmu galējību cilvēks, kurš katram radītajam mākslas darbam atdodas pilnīgi un pēc iestudējuma procesa nejūtas pārāk labi. Lieliska iespēja, ko radīja Latvijas Kultūras akadēmija, bija sadarbības projekts ar Tamperes Universitāti, kur mums, režisoriem, bija iespēja iestudēt izrādi ar viņu aktieriem. Šī pieredze bija vērtīga – redzēt, kā ar teātri nodarbojas citā valstī, dalīties ar savu pieredzi un zināšanām, veidot komunikāciju svešvalodā, kurā izpausmes iespējas ir ierobežotas.
Kādai darba formai dodat priekšroku – ciešai sadarbībai domubiedru grupā (ar jau pazīstamiem māksliniekiem, kā, piemēram, kursabiedriem) vai hierarhijai, kur režisors ir galvenais izrādes autors? Kādēļ?
Beatrise Zaķe: Esmu izmēģinājusi abus darba modeļus un sapratusi, ka man viskomfortablāk ir būt kaut kur pa vidu. Man vajag komandā “savus cilvēkus” – scenogrāfu, kostīmu mākslinieku, komponistu, horeogrāfu, dramaturgu, cilvēkus, ar kuriem man sakrīt vērtības un idejas, bet man ir nepieciešams, ka man ir iespēja gala lēmumus pieņemt pašai, nevis kolektīvi. Līdzīgi ar aktieriem – man ir ļoti svarīgi, ka tie ir iekšā procesā, piedalās ar saviem stāstiem un dalās ar idejām, bet gala lēmumu par to, kas būs redzams uz skatuves, varu pieņemt es.
Roberts Dauburs: Manā praksē vislabākie rezultāti ir bijuši sadarbībai, kurā visi iesaistītie ir mākslinieki, nevis manas idejas izpildītāji. Es arī neteiktu, ka mani diži aizrauj skatīties savas idejas realizāciju. Man patīk skatīties izrādi, kurā esmu bijis režisors un kura ir kļuvusi par visu iesaistīto mākslinieku ideju kopumu. Protams, sākuma punkts esmu es, un katru izrādi es sāku ar savu vīziju par to, kā tas viss būs, bet es vienmēr ceru, ka tas ir tikai plāns B un ka plānu A mēs atradīsim kopā, un tas būs tāds, ko pat iedomāties nevarējām, kad pirmo reizi satikāmies.
Mārtiņš Gūtmanis: Man patīk autordarbi, kas nozīmē, ka īpašu rokrakstu un atmosfēru mākslas darbs var iegūt tikai tad, ja tam galā stāv viens cilvēks. Jo vairāk cilvēku pieņem gala lēmumus, jo viduvējāks savā estētikā ir darbs.
Andris Zeļonka: Uzskatu, ka darba formu nosaka materiāls, ar kuru strādā. Ir forši strādāt ar domubiedriem, ir forši strādāt ar nepazīstamiem teātra veidotājiem. Izrāde ir kolektīvs darbs – režisors nes atbildību, bet rada visi kopā. Kārtībai ir jābūt, kaut kāda veida hierarhijai arī. Ja visi ir ļoti vienlīdzīgi, tad beigās var sanākt tā – nekā.
Endīne Bērziņa: Reizēm domāju, ka nav iespējams, ka režisors ir galvenais izrādes autors, katrs komandas biedrs taču pieliek klāt savas idejas un enerģiju. Jā, režisors to saliek kopā, bet izrādes veidošana ir kolektīvs process. Tam arī dodu priekšroku, ne vienmēr tas izdodas, jo reizēm tam nav gatavi mākslinieki, vai reizēm pašam tik ļoti gribas, lai viss būtu pēc sava prāta. Sadarbībai domubiedru grupā ir plašākas iespējas, jo, ja ir pieci cilvēki ar 100% enerģiju, tas jau tīri matemātiski būs vairāk nekā viens cilvēks ar 100% enerģiju. Sadarboties ir grūti, bet uz to jātiecas – un ne tikai teātrī.
Kāda dramaturģija jūs interesē – vai labprātāk iestudējat jau gatavus tekstus (klasiku, mūsdienu autoru darbus), vai arī dodat priekšroku oriģināla teksta radīšanai darba procesā?
Beatrise Zaķe: Esmu oriģināltekstu piekritēja. Patiesībā visvairāk mani interesē mikss – orģināldarbi, kas ir sasaistīti un atsaucas uz literatūras vai dramaturģijas klasiku. Man patīk vilkt laikmetu kopsakarības un domāt par agrāk rakstītu procesu iespējamām norisēm mūsdienās.
Roberts Dauburs: Pārsvarā visi mani darbi ir bijuši dokumentāli. Pat tajos gadījumos, kad it kā ir bijusi sarakstīta, esoša luga, tāpat esmu meklējis, ko tai pielikt klāt dokumentālu, lai skatītājam nebūtu iespējams atkāpties un pateikt “ai, tā jau tāda mākslinieka fantāzija”. Manuprāt, dzīve ir daudz aizraujošāka, neparedzamāka un neloģiskāka nekā fantāzija. Tāpat kā strādājot ar jebkuru citu režijas izteiksmes līdzekli – telpu, skaņu, aktieri, laiku, mizanscēnu, kustību, gaismu un pārējiem –, tāpat arī ar tekstu es mēģinu saglabāt dzīvību visa procesa laikā, un es nemēģinu to nolikt uz pjedestāla kā neaizskaramu. Kā aktieri var pēc ģenerālmēģinājuma pamainīt uzdevumu vai jebkurā citā izteiksmes līdzeklī var notikt kāda lielāka vai mazāka izmaiņa, tāpat arī ar tekstu. Uzsākot mēģinājumus, es uz tā brīža dramaturģiju skatos tā, ka manā priekšā ir pirmais eksemplārs. Cik daudz eksemplāru taps pa vidu? To es nezinu. Bet tas nav arī pašmērķis – mainīt tekstus un to struktūras. To, vai tas tā notiek, nosaka iesaistītie mākslinieki un mūsu kopējais process.
Mārtiņš Gūtmanis: Šajā brīdī mani vairāk interesē oriģināla teksta, materiāla radīšana.
Andris Zeļonka: Šinī dzīves periodā esmu vairāk pievērsies oriģināla teksta radīšanai darba procesā. Nevaru teikt, ka esmu iestudējis daudz izrāžu – viss vēl priekšā. Tas ir mainīgs un plūstošs process. Šodien gribu radīt oriģināldramaturģiju, parīt varbūt gribēšu iestudēt sengrieķu traģēdiju – tas, ko es noteikti zinu, – vēlos pamēģināt visu iespējamo, ko sniedz dramaturģija.
Endīne Bērziņa: Vieglāk sajūtas un ideju ir nodot, veidojot oriģinālu tekstu, jo tad, protams, var pateikt tiešāk. Man liekas, tas ir liels talants – spēt savu ideju un domu ielikt jau esošā dramaturģijā, kur autoram arī ir bijusi sava ideja, man pie tā vēl jāstrādā. Bet es dodu priekšroku dažādiem variantiem, katrā ir savi ieguvumi un zaudējumi.
Kāda teātra estētika jums ir vistuvākā? Vai, jūsuprāt, Latvijas teātris kopumā seko līdzi 21. gadsimta teātra tendencēm?
Beatrise Zaķe: Man tīk teātris, kas ir multidisciplinārs, kurā kopā saplūst un vienlīdz svarīgi ir vairāki mediji. Tā var būt kustība, mūzika, video, kur aktieri papildina vēl kas vairāk, ne tikai deklamēts vārds. Otrs, pretējs žanrs ir dokumentālais un politiskais teātris. Īstu, reālu dzīvesstāstu paušana no skatuves. Manuprāt, tas, ko Milo Rau vadībā darīja Ģentes teātris, ir kaut kas tāds, kā Latvijā pietrūkst. Vai arī tas, kā strādā Berlīnes Maksima Gorkija teātris. Viens valsts dotēts teātris, kura izrādes balstās tikai mūsdienu problēmu apskatīšanā un izspēlē. Bet es arī saprotu, ka šādas izrādes valsts teātriem nav rentablas, jo Latvijas skatītājs labprātāk, īpaši šajā laikā, teātrī meklē prieku un mieru. Ar domu un tādu, kas liek domāt, bet tajā pašā laikā – ne provokatīvu un izaicinošu. Protams, mani savā ziņā aizrauj tas, ko dara Dailes teātris ar ārzemju režisoru piesaisti, bet lielās zāles izrāžu formas ir kļuvušas paredzamas un pašsaprotamas ar kameru iesaisti. Kā arī šis paņēmiens, piemēram, Vācijas teātros tiek izmantots gadiem. Ar izrādi “Rotkho” tas ienāca kā kaut kas relatīvi jauns mums, bet ne ļoti jauns pasaules kontekstā. Gribas sagaidīt kādu nākamo soli vai pārsteidzošu paņēmienu, kā šo lielo skatuvi kāds varētu apdzīvot.
Roberts Dauburs: Man ļoti ir iepatikušies beznaratīva, pārsvarā devised theatre (kolektīvās radīšanas formas jeb koprades teātris – red.) metodikā veidoti darbi. Man patīk, kad centrā ir tēma, nevis stāsts. Šie darbi kļūst ļoti ietilpīgi un blīvi savos jautājumos un atsakās no loģikas, bet gan veidojas tāda kā apziņas plūsma, kurā atbildi es atradīšu pats pēc tam, pēc izrādes, un mana atbilde netiks novērtēta ar pareizi vai nepareizi. Kā arī man ļoti patīk tas, ka skatuves mākslinieku loma, manuprāt, šādos darbos tiek palielināta un izcelta, jo uz skatuves ir mākslinieks ar savu vārdu un uzvārdu, nevis izdomātu fantāziju. Viņš vai viņa tāpat var lietot maskas, savas apgūtās skatuves tehnikas un vēl visu, ko vien viņš var izfantazēt, bet beigās viņš nes savu domu, kuru ir izveidojis pats. Viņš nenes citu sarakstītus vārdus, idejas, kas attiecīgajā vakarā viņam ir ielikti mutē. Šādi darbi ar šādu iesaistīto mākslinieku autorību un brīvību mani ļoti sajūsmina.
Domāju, ka kopumā Latvijas teātris seko līdzi 21. gadsimta tendencēm. Bet atbilde uz šo jautājumu mainās atkarībā no tā, par kādu teātri ir runa. Ja mēs runājam par dramatisko teātri, tad es domāju, ka mums tas ir absolūti brīnišķīgs, ar daudziem spēcīgiem māksliniekiem, lielisku skolu un pasniedzējiem, un spēcīgām tradīcijām.
Ja mēs sākam uzdot jautājumus par postdramatisku vai laikmetīgu teātri, tad sāk palikt grūtāk, jo mūsu teātra skola diži šādus virzienus neapskata. Ko es arī negribētu pārmest, jo galu galā Kultūras akadēmijas diplomā ir rakstīts “Dramatiskā teātra režisors”. Žēl ir tikai tā, ka, lai apgūtu citādas teātra metodikas, ir jābrauc uz Centrāleiropu vai Skandināvijas valstīm, kur šādām metodikām ir speciālas teātra programmas. Tā ka – kamēr mums nebūs šim programmas, tikmēr arī būs naivi cerēt, ka pie mums teātrī nopietni ienāks pašmāju autoru postdramatiski vai laikmetīgi darbi. Bet, lai neskanētu tik pesimistiski, tad arī šodien, neskatoties uz šādu programmu neesamību, ir mākslinieki, kas strādā šādos virzienos un dara to ļoti augstvērtīgi!
Mārtiņš Gūtmanis: Nezinu, vai var izšķirt kādu noteiktu estētiku, bet – man tuvākais teātris ir tāds, kas primāri meklē skaistumu, meklē to unikālo, kas notiek, kad teātra realitāte saplūst ar īsto realitāti, kad laiks plūst citādāk. Manuprāt, Latvijas teātris tendencēm seko, bet ar kādu septiņu astoņu gadu nobīdi.
Andris Zeļonka: Domāju, ka Latvijas teātris kopumā seko līdzi 21. gadsimta tendencēm – varbūt brīžiem pat pārāk. Estētika? Nekad neesmu domājis par to, kāda teātra estētika man ir vistuvākā.
Kuru Latvijas teātra mākslinieku (režisoru, aktieru, scenogrāfu utt.) darbi jūs ir iedvesmojuši visvairāk? (Ja tādu nav, kāpēc tā?)
Beatrise Zaķe: Man palaimējās jau pirmajā kursā satikties ar režisori un aktrisi Ingu Tropu. Kopā ar Ingu vairāku gadu garumā un dažādos radošos sastāvos veidojām izrādes Valmieras Vasaras teātra festivālam, kā arī dažādus neatkarīgus iestudējumus. Es domāju, ka Ingas radošā brīvība un citādais skats uz teātra veidošanas procesu un formas meklējumiem ir mani visvairāk iespaidojis no Latvijas māksliniekiem. Iespējams, šeit viņa nav līdz galam saprasta, bet, skatoties kaut vai piemēram, Vācijas neatkarīgās mākslas kontekstā, var redzēt, cik precīzi viņa ir plūdusi kopā ar laiku.
Roberts Dauburs: Es ļoti augstu vērtēju Valteru Sīli. Atceros, kad skatījos Milo Rau “Antigoni Amazonē”, tad, iznākot ārā, pirmā doma bija – ja Valteram Sīlim iedotu tikpat lielu budžetu, laiku un brīvību, tad es domāju, ka rezultāts būtu tikpat, ja ne augstvērtīgāks, jo režisora tehnikā vai domas vertikālē viņš neatpaliek, varbūt vienīgi bezkaunībā. Man ir bijusi arī iespēja būt par asistentu Valteram Valmieras teātra festivāla izrādē “Uzvara ir mirklis” par 2004. gada Latvijas futbola izlasi un kā tā pirmo un pagaidām vienīgo reizi tika uz Eiropas čempionātu. Ļoti daudz ieguvu un mācījos no šī procesa. Mani toreiz aizrāva un turpina aizraut tas, ar cik lielu azartu Valters Sīlis pieiet teātrim. Cik zinātkārs, cik brīvs formas meklējumos, cik prasīgs pret visiem iesaistītajiem viņš ir. Tā var daudz uzskaitīt. Un cauri visām šīm mākslinieciskajām īpašībām viņš ir fantastisks cilvēks! Nekad neatteiks padomu. Vienmēr centīsies tevī ieklausīties, vienmēr sadzirdēs, ko tu saki. Vienmēr ar Valteru ir patīkama komunikācija. Tajā pašā laikā – viņš nekad neļaus izslīdēt pa vieglo.
Vēl es gribētu pieminēt gleznotāju Andri Eglīti. Ar viņu man nav bijis nekāda personīga kontakta, bet man ļoti patīk tā jauda, ar kādu viņš veido savus darbus. Izstāde “Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi”, kas bija pagājušā gada rudenī Mākslas muzejā, kļuva par vienu no maniem nozīmīgākajiem un iedvesmojošākajiem kultūras notikumiem pagājušajā gadā. Kā arī man liekas fantastiski tas, kā viņš vada un uztur “Savvaļu”. Radīt šādu vietu mākslinieku rezidencēm un par to pretī prasīt cieņu pret apkārtējo vidi, un neko citu, ir kaut kas fantastisks un cieņu raisošs.
Mārtiņš Gūtmanis: Vislielāko nospiedumu manī kā māksliniekā ir atstājusi mana skolotāja Māra Ķimele.
Andris Zeļonka: Šis saraksts būtu ļoti garš – katrs darbs, ko esmu redzējis, ir mani iedvesmojis. Ja jāpasaka, kuri mākslinieki (darbi un personības) ir savā veidā ietekmējuši mani visvairāk – Alvis Hermanis, Māra Ķimele, Mihails Gruzdovs, Mārtiņš Eihe, Indra Roga, Aina Matīsa, Elmārs Seņkovs, Gatis Šmits.
Endīne Bērziņa: Apbrīnoju ikvienu cilvēku, kurš ir izvēlējies darboties kā režisors – tā ir atbildīga, sarežģīta un prasoša profesija. Mani ļoti iedvesmo manu kursabiedru darbi, jo kādu dzīves posmu esam gājuši līdzās, iedvesmo veidi, kā viņi savas personības atklāj uz skatuves.
Kā vērtējat paaudžu maiņas procesu Latvijas teātrī?
Beatrise Zaķe: Manuprāt, ļoti veiksmīgs paaudžu maiņas process norit aktieru vidū. Režijā ir ļoti spēcīgi vidējās paaudzes pārstāvji – Laura Groza, Inga Tropa, Elmārs Seņkovs, Valters Sīlis, Dmitrijs Petrenko, Mārtiņš Eihe un citi. Viņi šobrīd tur vairumu teātru repertuāru, tādēļ paaudžu maiņa režijā notiek lēnāk. Teātru direktori nav gatavi riskēt. Un, ņemot darbā jaunu mākslinieku, ir jāriskē – ar to, ka viņa vārds skatītājam neko nenozīmē un vadītājs nevar paredzēt rezultātu, vai tas būs skatītājiem saprotams. Teātru vadībai ir svarīgi finanšu ienākumi un tas, ka ir pilnas zāles.
Roberts Dauburs: Par šo man laikam nav diži ko teikt, jo es īsti ar šo neesmu sastapies. Neesmu bijis situācijā, kurā es tiktu pazemināts, jo kāds “pieredzējušāks mākslinieks nelaistu mani pie galda”. Godīgi sakot, neesmu arī dzirdējis, ka kādam no manas paaudzes kolēģiem būtu bijusi tāda situācija.
Mārtiņš Gūtmanis: Pašlaik var izjust to, ka ir salīdzinoši maz vidējās/vidēji jaunās paaudzes teātra veidotāju. Tāpēc arī teātra vide, valoda un tendences ir konservatīvas, nekādu lielu sprādzienu (vismaz pašlaik) diemžēl nav.
Andris Zeļonka: Tas notiek, to es laikam varu pateikt. Ir grūti izteikt vērtējumu par procesu, kas notiek tagad – tas it kā notiek, it kā nenotiek. Tas it kā ir vajadzīgs, it kā nav. Ja ņem to, kas notiek pasaulē un sabiedrībā, tas šī paaudžu maiņa ir mazsvarīga – svarīgi ir tas, kur mēs kopā dodamies, nenošķirot paaudzes.
Kā vērtējat finansiālo atbalstu teātra projektiem Latvijā? Ja jums būtu iespēja kaut ko izmainīt, kas būtu pirmais, kam jūs pievērstu uzmanību?
Beatrise Zaķe: Es domāju, ka problēma ir saknē jeb [Kultūras] ministrijas ideoloģijā. Daudzus gadus esot Nacionālās apvienības paspārnē, tā ir funkcionējusi un kultivējusi nacionālpatriotisku un tautas “garu” uzturošu ministrijas funkciju, kas sevī ietver greizu naudas sadalījumu nozarēm, un uzturējusi skatu pagātnē, nevis tagadnē un nākotnē. Manuprāt, naudas pietiktu un būtu (lai gan latvietis par visu ir gatavs sūdzēties un vienmēr visa ir par maz), bet tā tiek izkaisīta pa sadrumstalotām institūcijām un mērķdotācijām. Es zinu, ka jaunā kultūras ministre [Agnese Lāce] lēnām cenšas šo mainīt, un tas ir iepriecinoši. Un te ir vēl viens aspekts, ko, manuprāt, sabiedrībā bieži neizprot – kuģi pretējā kursā nevar pagriezt dienas laikā. Viss sākas ar maziem soļiem, līdz savelkas kopumā, kam ir redzams rezultāts. Šobrīd man “visvairāk” sāp nevis finansējuma aspekts, bet valsts likumdošanā nesakārtoti autortiesību likumi. Tas gan vairāk attiecas uz kino un reklāmas industriju, bet tajā pašā laikā arī uz teātri un tā reproducēšanu. Mums nav valstiski reglamentēti vairāki būtiski autortiesību punkti, kas atstāj aktierus un citus radītājus, izpildītājus neapskaužamā situācijā. Īpaši šobrīd, kad AI ir realitāte, nevis futūristiskas idejas 90. gadu filmās. Protams, vairākas lietas pats izpildītājs var regulēt, lūdzot iekļaut līgumā producentam, bet diemžēl producentiem (vai teātru vadībai) ir visatļautības pārākums un visbiežāk nav arī laika tam pieslēgties, kā rezultātā mākslinieki zaudē. Šobrīd šī dēļ studēju tiesību zinātnes, lai savu vēlēšanos pārvērstu realitātē, piedāvājot Kultūras ministrijai reālus soļus un piedāvājumus papildināt autortiesību likumu ar punktiem par autorības pasargāšanu mūsdienās.
Roberts Dauburs: Kā es daļēji jokoju – ja esi mākslinieks, kas Latvijā strādā nevalstiskajā sektorā, tad tu automātiski esi Latvijas patriots. Es gribētu cerēt, ka mēs kādu dienu beigsim skatīties uz teātri kā uz izklaides industriju. Manās acīs teātris nav izklaide vai popkultūra. Protams, tas neaizliedz izrādēm būt ar izklaidējošu formu, bet tā saturs nevar būt tāds pliks “traļi vaļi”, jo kasē aizies. Kultūras notikums, kas notiek teātra ēkā, manuprāt, pats par sevi pieprasa kaut kādu domas vertikāli. Tai nav vienmēr jābūt neprātīgi augstai, bet tai vienmēr ir jābūt. Un, ja notiktu šāda izmaiņa, tad, cerams, arī pazustu ārprātīgā teātra biļešu dārdzība, kas pie mums ir. Šobrīd teātris nav pieejams lielākajai daļai no sabiedrības grupām. Biļetes ir kļuvušas tik dārgas, ka tās var atļauties tikai finansiāli nodrošinātākās sabiedrības grupas. Tāpēc, ja mainītos šī pamata ideja un teātris netiktu uztverts kā daļa no izklaides industrijas, un tā kvalitāti nenosaka gada beigās iesniegtajās atskaitēs uzrādītais pārdoto biļešu daudzums un ienākumi no tām, bet gan saturs, tad mēs varētu arī sākt mazināt biļešu cenas un padarīt šo izcilo mākslas formu cilvēkiem pieejamāku.
Mārtiņš Gūtmanis: Visi mākslinieki varētu apzagt bankas un taisīt tādas izrādes, kādas grib... Bet nu situācija kopumā ir bēdīga, lielākoties visu procesu nosaka finansiālie apstākļi – ja gribi izdzīvot, tad jātaisa štata teātrī 4-5 izrādes gadā, ja negribi, tad nomirsti badā. Nesaprotu, kāpēc teātris ir samests kopā ar laikmetīgo deju, kāpēc uz visiem Latvijas teātra māksliniekiem ir tikai 2-3 radošās stipendijas.
Andris Zeļonka: Ņemot vērā to, ka tepat netālu no mums notiek karš, kura iznākums nav līdz galam prognozējams, ir tikai loģiski, ka šobrīd prioritāte nebūs teātris. Ir forši, ka turpina atbalstīt, varētu pārskatīt tā, lai būtu pēc iespējas godīgāka finansējuma sadale starp teātriem un neatkarīgajiem māksliniekiem. Ja man būtu iespēja kaut ko izmainīt, pirmais, kam es pievērstu uzmanību, būtu izglītība. Izglītība kopumā. Nesaistīta ar teātri.
Endīne Bērziņa: Naudas nekad nav un nebūs pietiekami, bet es domāju, ka neviens labs projekts nav atstāts bez finansēm, jo tos vērtē nozarē strādājoši cilvēki, kuriem ir izpratne par nepieciešamību. Pirmais, kam es pievērstu uzmanību, būtu tādi projekti, kas būtu vērsti uz teātra pieejamību, jo, man liekas, ka teātris neaizsniedzas līdz visiem, kam par to ir interese, vai arī reizēm cilvēki vienkārši neko daudz par to nezina, vai viņiem nepietiek finanses, lai to apmeklētu.
Kāda ir jūsu līdzšinējā pieredze ar teātra kritiku? Vai kritiķi, jūsuprāt, ir spējuši saskatīt un novērtēt būtisko jūsu izrādēs?
Beatrise Zaķe: Es atceros savu pirmo “lielo” kritiku. Tas bija Edītes Tišheizeres raksts žurnālā “IR”. Toreiz lasīju un dusmojos, ka neesmu saprasta. Tagad, ar vairāku gadu atskatu, gribas par sevi nedaudz pasmieties. “Heda. Human” (2020, “PERFOrācija”) man bija īpašs darbs, un ļoti daudzas man zināmas jaunas sievietes aiz tā, cik ļoti asociējās ar mūsu stāstu, raudāja, skatoties izrādi, lai gan tas vispār tā nebija domāts un plānots. Un tad Tišheizere uzrakstīja, ka nesaprot šo protestu, ka nesaprot, par ko šīs jaunās sievietes sūdzas, jo viņām taču viss ir labi. Un tad ir divi pretpoli – mūsdienu jaunatne, kura skatoties raud, un tas mums kā autoru kolektīvam šajā darbā šķiet kā augstākais novērtējums, un tad ir profesionālā kritika, kas pasaka, ka nesaprot to. Un tu tāds entuziasma pilns jaunais mākslinieks esi tam pa vidu. Toreiz gribējās ticēt un “pieslieties” kritikai, jo fakts vien, ka viņi atnāca, bija, redzēja un uzrakstīja par to žurnālā veselu atvērumu, likās kā kas nereāls. Tagad man atmiņās un sajūtās primāri ir palicis izrādes veidošanas process un to jauno meiteņu asaras, kas nozīmē, ka kritika ir vajadzīga, tā pastāv un ir labi, ka kāds to patērē kā lasāmvielu, bet cilvēciskais un neprofesionālais, tīrais skatītāja skats ir daudz svarīgāks.
Roberts Dauburs: Es pirms kāda laika lasīju, laikam kaut kad rudenī, Zanes Radzobes recenziju par redzēto Igaunijas skatē, kur, šķetinot vienu no redzētajiem darbiem, viņa atsaucās uz kādu darbu, ko bija redzējusi 2008. vai 2007. gadā, kas notika Berlīnes vai kādas citas ārzemju lielpilsētas pagalmā. Noteikti neprecīzi citēju, bet runa nav par to. Un tad es nodomāju – okei, es 2008. gadā skraidīju pa basketbola laukumu, man bija 11 gadi, un es domāju, ka teātris ir priekš “mīkstajiem”, tad kā es varu ar šo salīdzinoši mazo veidošanas, skatīšanās pieredzi iet un apgalvot šādam kritiķim vai kritiķei, ka viņš vai viņa kaut ko nav manā mākslā sapratuši? Bet tajā pašā laikā es kritiku uztveru kā viedokli par manu darbu, bet tas nav nekas tāds, kam būtu jāveido vai jāmaina mana attieksme par paveikto. Godīgi sakot, es vienkārši priecājos, kad ieraugu, ka ir recenzija. Ir prieks par to, ka redzētais/ pieredzētais ir aicinājis uz pārdomām un vēlmi par to uzrakstīt.
Mārtiņš Gūtmanis: Uzskatu, ka teātra kritiķa pienākums nav novērtēt manu izrādi, bet pievienot tai kaut ko klāt. Ļoti nepatīk piegājiens, kurā kritiķis principā nodarbojas ar izrādes [sižeta] pārstāstīšanu un savu interpretāciju, tas nevienam neko nedod. Principā vislabākie kritiķi ir nozares profesionāļi, kuri saprot “drēbi”.
Andris Zeļonka: Kritiku cienu un lasu, priecātos, ja tiktu pievērsta uzmanība izrādēm, kas tiek mērķtiecīgi radītas reģionos, ne Rīgā, Valmierā, Liepājā. Manā pieredzē, kas vēl nav tik liela, tie kritiķi, kas ir lūkojuši manu veikumu, ir uztvēruši iecerēto un parādījuši vēl detaļas un perspektīvas. Tā ir atgriezeniskā saite, kas režisoriem bieži vien trūkst. Objektīvs, vēlams, bez liekām emocijām, bet patiesi izteikts viedoklis.
Endīne Bērziņa: Viennozīmīgi pozitīva pieredze, es cienu kritiku, pat ja tā nav sapratusi visas manas ieceres. Tā dod vadlīnijas un izpratni par to, ko tad no manas idejas varēja vai nevarēja saprast, un aicina nākamreiz izmēģināt citādāk. Man liekas, ar kritiku viss ir kārtībā, kamēr tās autors spēj kaut mazliet iejusties mākslinieka ādā un paturēt prātā, ka režisoram vienmēr rūp viņa darbs, pat ja kaut kas neizdodas.
Kas ir nākamā izrāde, pie kuras strādājat/ plānojat strādāt? Kad/ kur tā tiks iestudēta, un par ko tā būs?
Beatrise Zaķe: Šobrīd man ir posms, kad teātra procesos neiesaistos vai pieskaros tiem pavisam nedaudz, pa brīdim iestudējot “Skolas somas” izrādes bērniem un jauniešiem sadarbībā ar komponistu Jāni Ķirsi un viņa radošo komandu. Priekš teātra veidošanas man ir nepieciešams miers, kas nevienā no līmeņiem man šobrīd nav sasniedzams, jo aktīvi strādāju kino nozarē, esmu daudz ārpus Latvijas un studēju ar mākslu nesaistītas lietas, kā arī līdzās esošais karš un politiskie notikumi citviet pasaulē nedod drošu sajūtu noenkuroties un pieslēgties radīšanai. Es zinu, ka tas tā nebūs visu laiku, un jau tagad, pēc divu gadu klusāka perioda, man sāk veidoties ilgas pēc patiesa radīšanas procesa. Bet vēl nedaudz jāizskrienas.
Roberts Dauburs: Nākamā pirmizrāde būs maija sākumā Leļļu teātrī. Izrādes nosaukums ir “Pirmā jauniete”, un tā būs par sengrieķu jauniešu dievieti Hēbi un to, kā viņa sadzīvo ar saviem vecākiem – dieviem Zevu un Hēru, brāļiem, māsām, ārlaulības brāļiem un māsām, un visu šo haotisko pasauli un uzstādījumu, kurā viņa ir piedzimusi.
Es ļoti gaidu, kad sāksies mēģinājumu process! Šobrīd aktīvi gatavojamies ar komandu – dramaturģi Lindu Rudeni, scenogrāfi Justīni Jasjukeviču un komponistu Tomasu Anču. Esam vienojušies par darba metodiku. Ir izveidoti mākslinieciskie rāmji, kuros darbosimies, bet tajos ir atstāta vieta radošam, brīvam procesam.
Mārtiņš Gūtmanis: Mani pašlaik interesē tēma par to, kā mēs attiecamies pret savām saknēm, pret to, no kā esam cēlušies un kas mūs padara par mums. Man šī tēma ir svarīga kontekstā ar vispārējo globalizāciju, kas mēģina visu novienādot uz vidējo rietumu patērētāju.
Andris Zeļonka: Šobrīd aktīvi strādāju pie kopienas teātra izrādes par Liepāju un tās jauniešiem, subkultūrām, kas top, sadarbojoties ar fondu “Initium”. Paralēli tam iepazīstu un apgūstu pilnīgi citu mākslas disciplīnu, par kuru šobrīd vēl nevēlos plaši komentēt.
Endīne Bērziņa: Nākamā izrāde būs Liepājas teātrī, kuras pirmizrāde notiks maija sākumā. Tā būs par pacientu Henriju Moleisonu, kuram 1953. gadā tika veikta eksperimentāla operācija, lai likvidētu epilepsijas lēkmes, kā rezultātā viņš pazaudēja pēdējo divu gadu atmiņu un iespēju veidot jaunas atmiņas. Viņš nomira 2008. gadā, bet viņa smadzenes pēc tam tika sadalītas 2401 daļās (lugas nosaukums – “2401 objekts”), un to tiešraidē vēroja aptuveni 400 000 cilvēku. Darbs aizskar daudz sarežģītu tēmu, bet man būtiskākā ir atmiņa – cik mazu novērtējumu tai dodam ikdienas dzīvē, jo būtībā tā ir tas, kas veido mūs par personībām, šī spēja atcerēties, un cik daudz mēs pazaudētu, ja tās nebūtu.
Ko jūs novēlētu saviem vienaudžiem – jaunajiem režisoriem, kuri šobrīd aktīvi darbojas Latvijas teātrī?
Beatrise Zaķe: Pacietību un skaidru skatienu.
Roberts Dauburs: Neuztvert sevi nopietni, bet attiekties nopietni pret savu profesiju, pret pārējo iesaistīto mākslinieku laiku, enerģiju un labsajūtu. Novērtēt katru iespēju, kas tiek dota.
Mārtiņš Gūtmanis: Nebaidīties no vecajiem onkuļiem un dāmām, un radīt to, ko un kā un kāpēc gribi.
Andris Zeļonka: Es ļoti priecājos par savu kursabiedru veikumiem un panākumiem Latvijas teātros, novēlu turpināt pārsteigt ne tikai teātrus, skatītājus, bet arī pašiem sevi. Meklēt jaunus veidus, sadarbības, iespējas un darīt to godīgi – godīgi pret sevi.
Endīne Bērziņa: Uzdrīkstēties, sadarboties un atbalstīt citam citu, likt justies skatītājam aicinātam, nepārstāt attīstīties, saprast, kāpēc teātris ir nepieciešams, un šo nepieciešamību nodot sabiedrībai. Bet pāri visam priecāties, eksperimentēt un baudīt!
Jauno režisoru aptaujas II daļa lasāma šeit
Rakstīt atsauksmi