Vai viegli būt jaunam režisoram? II daļa
Jauno režisoru aptauja. II daļa
Viens no mūsdienu teātra pīlāriem Pīters Bruks (Peter Brook) teicis, ka režisora uzdevums ir likt aktieriem dzirdēt to, ko viņi nedzird, redzēt to, ko viņi neredz, un just to, ko viņi nejūt. Taču, pirms režisors ar aktieri satiekas, ir savs ceļš ejams līdz amata prasmēm un zināšanām. Un arī tad nav garantijas, ka skatuves mākslas pasaule būs atvērta un labvēlīga. Teātra aktuālo procesu pulsam sekojot, e-žurnāls KrodersLV aptaujāja 16 jaunus cilvēkus, kuri pretendē būt teātra režisori, par viņu izjūtām, sperot pirmos soļus no sargājošās studiju vides “lielajā” teātra pasaulē. Lai arī tikai daļa izvēlējās atbildēt uz redakcijas jautājumiem, viņu pārdomas ļauj ticēt, ka satikšanās ar aktieriem būs gana dažāda, lai sadzirdētu, saredzētu un sajustu “svētā teātra” pasauli. Publikācijas otrajā daļā uz KrodersLV redakcijas uzdotajiem jautājumiem atbild vēl četri jaunie režisori – Elīza Dombrovska, Nellija Spūle, Mārcis Broks un Ralfs Liepa.
Kāds impulss jūs pamudināja izvēlēties režisora profesiju?
Elīza Dombrovska: Ja par impulsu var saukt kapitālistiskās sabiedrības spiedienu nekļūdīties, izvēloties “īsto” ceļu, tad šis impulss manī bija iespiedies līdz pašai zemapziņai, vidusskolas laikā nosapņojot vizionāru sapni – tu būsi režisore. Izvēle teikt “jā” sapnim, jāatzīst, bija matemātiska, romantiska un manas piedzīvojumu kāres vadīta. Šobrīd izvēle palikt profesijā ir vairāk kā sacelšanās pret kapitālismu – kļūt par autentisku meistaru un profesionāli vismaz kādā vienā jomā šajā visu iespēju gadsimtā.
Nellija Spūle: Šķietamā teātra mākslas starpdisciplinaritāte. Tā doma gan gluži neizrādījās taisnība. Lai gan teātra radīšanā tiešām kopā saplūst daudz mākslu, tā nav tāda “mākslas organizēšana”, bet gan ļoti specifisks radīšanas veids.
Mārcis Broks: Pie šīs studiju izvēles, man šķiet, es nonācu diezgan parastā veidā – mani interesēja šī sfēra, un tā es arī nolēmu, ka gribu pamēģināt tajā piedalīties. Mans interešu lauks bija diezgan plašs, un režija, man šķiet, ir tā vieta, kur tas noder, un tā arī savā veidā saglabājas. Jo iedvesmoties var no visa.
Ralfs Liepa: Režijas profesija man ir apzināts mērķis, uz kā īstenošanu esmu gājis ilgu laiku. Jau agri sāku interesēties par kultūru, vēsturi, dažādām citām jomām. Skolas laikā periodiski sapņoju par dažādām profesijām, bet teātris ņēma virsroku. Laikam jau tāpēc, ka teātrī apvienojas visas tās sfēras, kas mani interesē, kā arī tajā ir tas vitālais sapņu un fantāziju prieks, kas apbur. Sākotnēji bija vēlme būt par aktieri, pēc skolas beigšanas pāris reižu arī mēģināju stāties kādā no aktieru kursiem (Kultūras akadēmijā – red.), bet jau agri radās vēlme pašam veidot izrādes, tādēļ galu galā arī paliku pie režijas, kas mani interesē daudz vairāk.
Kā vērtējat jauna režisora pašizpausmes iespējas Latvijas teātra vidē? Kā jūsu pieredzē notika pirmā iekļaušanās teātrī (sadarbība ar neatkarīgajiem/valsts teātriem)?
Elīza Dombrovska: Pirmā iespēja bija Valmieras Vasaras teātra festivāls, kurš aicināja praksē vērot, kā tiek radītas izrādes brīvā gaisotnē. Nākamās bija neatkarīgajos teātros Dirty Deal Teatro un Ģertrūdes ielas teātrī – aicinājums veidot performances par sev aktuālām sajūtām un tēmām. Tagad domāju – laikam tieši šīs iespējas veidoja manu gaumi uz sajūtām, kā jāveido teātris un kas tajā ir jāpauž.
Nellija Spūle: Grūti komentēt. Reālai jaunradei diezgan nelabvēlīgas – gan runājot par profesionālu teātru skaitu, kas mums ir zemākais Eiropā (ja nemaldos), gan par finansiālajām grūtībām, ar ko saskaras jaunu teātra telpu veidot gribošs cilvēks. Jāpiemin arī Latvijas kultūrtelpas šaurais skatījums uz to, kas vispār ir teātris. Latvijā profesionāli var apgūt tikai dramatisko teātri. Nav tas labi, jo, paskatoties apkārt, ir skaidri redzams, ka pasaules teātra virziens šobrīd izpeld no dramaturģijas stingrajām robežām, un latviešu profesionālie režisori šajos ūdeņos īsti nepeld.
Ralfs Liepa: Vēl nevaru atbildēt uz šo jautājumu, jo pirmais darbs teātrī vēl ir tikai priekšā. Šobrīd esošo sadarbību ar Nacionālo teātri, kur iestudēšu diplomdarba izrādi, vērtēju tikai pozitīvi, jo teātra personāls ir ārkārtīgi pretimnākošs un ieinteresēts. Lai arī pats mēģinājumu process vēl priekšā, šajā teātrī jūtos ļoti labi.
Vai esat izmantojis iespējas pilnveidot zināšanas/prasmes ārpus Latvijas? Ja jā, tad kur tieši un kā vērtējat iegūto pieredzi?
Nellija Spūle: Jā, semestri mācījos Varšavas Aleksandra Zelveroviča teātra akadēmijā (Akademia Teatralna im. Aleksandra Zelwerowicza w Warszawie). Ļoti lietderīgi ieraudzīt krietni lielāku tirgu, kur panākumus gūst labi ja pāris procentu gribošie un varošie. Latviešiem šai ziņā ir paveicies. “Izsisties” var jebkurš, ja tiešām grib, Polijā tas gluži tik viegli nav.
Mārcis Broks: Priecājos, ka ir bijusi iespēja divas reizes doties Erasmus programmās – 2. kursā uz semestri Krakovā, Polijā, un semestri (šobrīd šo rakstu no turienes) Grieķijā. Abas pieredzes gan vērtēju daudz vairāk no personīgās izaugsmes puses un no iespējas uz brīdi atslēgties no dzīves Latvijā. Braucot Erasmusā, ar to kopā nāk kaut kāda brīvība un atbildību uzlikšana uz pauzes. Bet profesionāli visnoderīgākais ir redzēt – kā un ko dara citur, kā mācās citur, un mēģināt saprast, kā domā citur. Lai nonāktu pie slēdziena, ka lielākoties viss jau ir tāpat.
Ralfs Liepa: Studiju procesā ir bijusi iespēja doties nedēļu garās meistarklasēs uz Kopenhāgenu. Pašas meistarklases profesionālā ziņā sevišķi daudz man neko nedeva, taču spēcīgi sajutu dāņu, somu, islandiešu, kuri arī tur piedalījās, kardināli atšķirīgo skatījumu un pieeju teātra procesiem.
Kādai darba formai dodat priekšroku – ciešai sadarbībai domubiedru grupā (ar jau pazīstamiem māksliniekiem, kā, piemēram, kursabiedriem) vai hierarhijai, kur režisors ir galvenais izrādes autors? Kādēļ?
Elīza Dombrovska: Uzskatu, ka pat tā sauktajā hierarhijā tāpat strādā dzīvi un jūtīgi cilvēki. Starp domubiedriem tāpat – tas nenozīmē, ka tur veidojas anarhija. Cauri dzīvei ir daudz jāmācās, un mācības mēs gūstam viens no otra. Pat tad, kad kaut kas ieliekas plauktiņā “tas ir saprasts”, jau nākamajā brīdī cita veida saskarsme tevi ieved jaunās pretrunās. Vecuma kategorijā, kurā es šobrīd dzīvoju, es atbildētu, ka priekšroku dodu domubiedriem, jo viņi ir atvērti šaubām, zinātkārei un ir līdzcietīgi manam mācīšanās procesam.
Nellija Spūle: Uz šo jautājumu atbildi es vēl meklēju, tiešām nezinu, kura forma ir produktīvāka. Gribētos ticēt, ka atbilde nav stingra hierarhiska vertikāle.
Mārcis Broks: Man šķiet, ka jautājums ir nevis par to, kāda forma tev patīk, bet kāda forma atbilst konkrētajam gadījumam un kā. Jo var gadīties situācija, kad ir jāsastrādājas ar cilvēkiem, ar kuriem ne pārāk ir vēlme. To jau mums skolā māca. Bet… no tā var arī atteikties. Un tas nav slikti. Tā nav bēgšana. Doma, ka tas ir slikti, man šķiet, iekļaujas kaut kādā sociālā kontekstā, kas tiek uzlikts – tad tu es nepieklājīgs un galvenais, ka neesi nepieklājīgs. Bet to arī var izrunāt. Ja grupa nestrādā, tas nenozīmē, ka katrs elements ir slikts. Tas nozīmē, ka elementi kopā neiet. To ir jāmācās ieraudzīt un pārtraukt sākumā. Vislabāk ieraudzīt jau pirms. Bet apstākļi bieži vien ir tādi, ka jāsamierinās. Toties samierināšanās beigu beigās nevienam nepalīdzēs. Tad labāk meklēt labāku variantu bez konkrēta elementa. Nevar arī, protams, par ātru norakt – te es mazliet iešu pretrunā –, ir jādod laiks, jāsaprot, jāmeklē varianti. Bet manā mazajā pieredzē – ja sākumā ir sajūta, ka nebūs, parasti arī nebūs tas, kas varētu būt. Sakot visu šo, laba komanda, ar ko ir viegli, ir viena no lielākajām palīdzībām, kāda var būt. Hierarhijas jautājumā es tomēr dodu priekšroku sadarbībai, kur ir atrunāta darbu sadale. Nevis viens ir pārāks par otru. Katrs vienkārši dara savu darbu, un, ja ir nesaprašanās, tad tas vienkārši jāizrunā. Var būt nepieklājīgi, galvenais – cilvēcīgi.
Ralfs Liepa: Mani vairāk saista formāts, kurā varam kopā analizēt un domāt par materiālu, tēmu un kurā visi komandā iesaistītie nāk ar saviem piedāvājumiem un idejām, ko varam pārbaudīt un pozitīvā iznākumā integrēt izrādē. Iestudējums no šāda procesa gluži vienkārši tikai iegūst – pēkšņi atrodas kādas lietas, par kurām pats varbūt nemaz neiedomāsies. Šobrīd pieredze šajā ziņā man ir tikai ar kursabiedriem – aktieriem un režisoriem, kuri ir mani domubiedri un ar kuriem ir iespējams īstenot šādu modeli. Tomēr galavārds jau arī šajā modelī paliek režisoram, jo viss tiek darīts, lai īstenotu vīziju, ar kuru esmu pie šīs komandas atnācis. Jādara viss iespējamais, lai procesā būtu brīva atmosfēra un visi iesaistītie būtu ieinteresēti tajā.
Kāda dramaturģija jūs interesē – vai labprātāk iestudējat jau gatavus tekstus (klasiku, mūsdienu autoru darbus), vai arī dodat priekšroku oriģināla teksta radīšanai darba procesā?
Elīza Dombrovska: Teātris vienmēr būs jebkādu cilvēku lietu atdarinājums, interpretācija, tulkojums. No sevis nekad nevarēšu izlīst laukā, aizslēpjoties aiz kāda cita sakāmā, jo, ja to darītu, es pamirtu. Tāpēc man vienalga, vai teksts ir klasika, laikmetīgā dzeja, dokumentāls notikums, jo tāpat tiks radīts autentisks personīgās domāšanas gaitas portretējums. Skatītājam, darot savu pienākumu – skatīties, manuprāt, tieši tāpat ir jāļaujas sev pēc šī principa.
Nellija Spūle: Mani interesē ļoti daudz kas. Šobrīd strādāju ar oriģināltekstiem.
Mārcis Broks: Es ļoti gribētu teikt, ka gribas cienīt labus dramaturgus, arī klasiskus dramaturgus. Un Māra Ķimele mums vienmēr ir ieteikusi, ka labs dramaturgs ir liela palīdzība, ja tu pēkšņi nezini, kur likties. Galvenais, man šķiet, ka, ņemot materiālu, ir skaidrs, kāpēc tieši šo un ne kaut ko citu šajā tēmā, pārējais nāk vēlāk. Un, ja šķiet, ka neatbilst vajadzībām, tad var rakstīt vai kopradīt kaut ko jaunu. Vai, ja nevar atrast kaut ko, ko vajag taisīt, tad nav citas izvēles – ir jāķeras un jārada.
Ralfs Liepa: Šobrīd vairāk esmu strādājis ar dažādu periodu gatavu dramaturģiju un prozu, vienmēr to daļēji pārrakstot (mainot atsevišķu ainu uzbūvi, tās apvienojot, mainot vietām), tomēr nekādi neejot pret autoru. Esmu izmantojis gatavu tekstu, neiestudējot to “pēc burta”, bet gan veidojot ainu montāžu no procesa gaitā radītām etīdēm, minimāli izmantojot tekstu. Tuvākās nākotnes plānos gan ir arī ieceres, kam materiāls vēl tikai taps vai arī tiks radīts procesa gaitā.
Kāda teātra estētika jums ir vistuvākā? Vai, jūsuprāt, Latvijas teātris kopumā seko līdzi 21. gadsimta teātra tendencēm?
Elīza Dombrovska: Estētiku saplūdums kā tāds ir mans mīļākais. Citāti un atsauces uz tradicionālo, respektējot vēsturisko, apzinoties postmodernismu un laikmetīgo, jaukt klāt jauno sirsnību, visam pa virsu redzot, ka telpā esam visi kopā un katrs atsevišķi, apzinoties, ka, ja starp mums ir mīlestība, telpā ir arī Dievs, ir šis mans saplūdums. Tomēr jūtu, ka Latvijas teātrim vajadzētu uzmanīties no pārlieku lielas tendenču un aktualitāšu atdarināšanas, jo tas, kas notiek Rietumeiropas teātrī, ir kaut kur priekšā savās problēmās, kamēr mūsu valsts okupācijas periods ir mūs atstājis uz pauzes. Baltijas teātrim ir nepieciešams dot laiku savas traumas atsegšanai, risināšanai. Man šķiet, mums ir potenciāls kļūt par ļoti svaigu un īstu jaunā teātra pasauli, ja būsim pratuši dziedināties, meklējoties paši sevī. Estētikas ziņā tas pats: “Lai katrs ir tāds, kāds viņš var būt, nevis tāds, kāds viņš nevar būt.” (Iespējams, neprecīzs citāts no Šekspīra.)
Nellija Spūle: Atkal – mani interesē ļoti daudz kas. Jūtu, ka šobrīd aktīvi meklēju to, kas varētu būt mans, katru nākamo darbu veidoju ar citām metodēm, pagaidām nekas īsti neapmierina. Lielu uzmanību pievēršu vizualitātei, tā man ir tuva valoda. Par sekošanu tendencēm – vispār latvieši mīl teātri, taču šobrīd ir sajūta, ka visā Eiropas teātra telpā ir kaut kāds pagrimums. Kaut kādi mazi asni šur tur Prāgā, Varšavā un citur jūtami, taču tie nav uz lielajām skatuvēm. Uz lielajām skatuvēm šobrīd rāda to pašu, ko deviņdesmitajos vai vismaz gadsimta sākumā, un diemžēl daudziem metodes, kas ir izmantotas jau 30 gadus, joprojām šķiet svaigas. Tāpēc tagad ir sajūta, ka nevar saprast, kas ir svaigs un kas nav. Latvijā tās mazās, savdabīgās formas ārpus festivāliem nav sevišķi redzamas, taču lielās skatuves kopā ar Eiropu ir iestrēgušas laikā.
Mārcis Broks: Man šobrīd ļoti interesanti šķiet meklēt teatrālu balansu. Teātrim ir tā jaukā iespēja būt fiziski reālam konkrētā laikā un konkrētā vietā, tieši tagad. Bet arī stāstīt stāstus, kas neatbilst konkrētajam brīdim. Un atrast to laiku savienojumu, neignorējot kontekstu, ka tā tomēr ir spēle un pieļauj asociatīvu atkāpi no realitātes pat visreālistiskākajos gabalos, ir ļoti jauki. Tematiski un vizuālajā estētikā man patīk meklēt tādu starptelpas principu. Kas gan jau kaut kur manā zemapziņā saslēdzas ar manām domām par teātra būtību. Kaut kāda norise, kas notiek starp. Starp ikdienas notikumiem, kur kaut kas tiek atstāts aiz durvīm, un gribot negribot arī no šķietami tevi neietekmējošām izrādēm tu iznāc, kaut ko padomājis. Kaut vai: “Ah, nevarēju sagaidīt, kad tas beigsies!” Latvijā, man šķiet, ir ļoti stipra teātra aktieru tradīcija. Tehnika varbūt dažreiz vairāk pieklibo un parādās daudz (pār)sajūtu. Katrā ziņā, man šķiet, Latvijā teātrī varētu būt vairāk “stulbu” izvēļu. Kaut kas jautrāks, ne tik nopietns. Nevis izrāžu tēmu ziņā, bet tā, no malas skatoties, lai nerodas sajūta, ka mēs to teātri pārāk nopietni uztveram. Jo tas tomēr ir tikai teātris.
Ralfs Liepa: Pamatā mani saista spēles teātra estētika, kas rāda pasauli greizā spogulī, groteskā. Esmu nonācis pie atziņas, ka tieši caur grotesku, izkāpinot un attīstot līdz galējībai kādas īpašības un lietas, emocijas un rakstura iezīmes, mēs sākam apjēgt to būtību, ko līdz šim noslēpis parastais spoguļattēls. Sāk strādāt kontrasta princips – ieraugi šo deformēto bildi pret realitāti un refleksijas ir daudz spēcīgākas. Tas, ko mēs bieži vien uzskatām par pašsaprotamu un iederīgu, pēkšņi parāda, cik absurdi mēs varam būt un cik muļķīgi rīkojamies. Sākotnēji to darīju vairāk tādēļ, ka tā vienkārši šķiet jautrāk un krāsaināk, bet vienmēr cenšos atrast visam būtību. Mūs uzjautrina tas, ka atpazīstam sevi. Gala rezultātā rodas jautra spēle par to, kas mums sāp. Šis spēles moments man ir atkarīgi būtisks, jo pieturos pie domas, ka teātris ir spēle, kuras noteikumi var būt dažādi – komiski, traģiski utt. Nevajag šo aspektu slēpt. Domāju, ka Latvijas teātris ar savu piedāvājumu daudzveidību pierāda, ka seko šī laikmeta teātra tendencēm, lai gan ne visi teātra virzieni pie mums ir vienlīdz spēcīgi attīstīti.
Kuru Latvijas teātra mākslinieku (režisoru, aktieru, scenogrāfu utt.) darbi jūs ir iedvesmojuši visvairāk? Kāpēc?
Nellija Spūle: No Valtera Sīļa un Reiņa Suhanova darbiem vienmēr varu daudz mācīties. Valtera darbos mani pārsteidz režisoriska nesavtība un tas, kā vienmēr dominē ideja. Forma seko. Jūtu, ka man tā ir tāla valoda, tāpēc arī laikam tā patīk. Reiņa darbos otrādi – man tuvā un saprotamā spilgtā vizualitāte un materialitāte ir estētiska bauda.
Mārcis Broks: Šobrīd man ir grūti teikt. Atceros, kā vidusskolā man patika daudz kas. Šobrīd, pēc pāris gadiem akadēmijā, ne pārāk. Es arī mazāk dzirdu pozitīvas atsauksmes apkārt. Vide cita. Varbūt mācoties esam kritiskāki, bet arī no profesionāļiem nešķiet, ka dzirdam: “O jā, tā tik bija izrāde.” Man prasās, ka vairāk diskutējam par to, kas varētu būt un kā to izdarīt kopā. Nevis – bija, kā bija. Tagad mācoties man prasās, ka tās izrādes, ko redzu, ir ar lielāku sajūtu, ka tās ir vajadzīgas tiem, kas tās taisa. Šobrīd es to profesionālajā teātrī sajūtu retāk. Skatoties uz kursabiedriem un studentiem citās valstīs, tu jūti vajadzību darīt un runāt par tēmām un par pašu teātri, varbūt dažreiz par daudz.
Ralfs Liepa: Ilgus gadus biju sekojis līdzi Indras Rogas režijas darbiem. Laikam jau tādēļ, ka tajos bija stipri jūtams teātra “nervs” – izteikts spēles moments apvienojumā ar dziļām, filozofiskām domām, kā arī maģiskā reālisma, mistikas klātbūtne. Skolas laikā speciāli braucu uz Rīgu skatīties šīs izrādes. Ārkārtīgi daudz mācos no Elmāra Seņkova – šo teātra huligānismu spēcīgā formā ar dziļu un tik svarīgu jēdzienisko smagumu. Fascinē šī viņa spēja formu padarīt par saturu un otrādi, bet kas nav pašmērķīgs gājiens. Esmu gandarīts un pateicīgs, ka akadēmijā esmu tieši šajā brīdī un varu augt kopā ar Elmāra vadīto aktieru kursu – tas ir nenovērtējams ieguvums. Mana kursa vadītāja ir Māra Ķimele, kas man ir sevišķa laime un visādā ziņā liktenīga satikšanās īstajā laikā un vietā. Man ir tuva viņas teātra domāšana, kurā galvenais ir vertikāle, skatot režisora, aktiera profesiju citā, smalkā plāna līmenī. Māra ir iedevusi un dod tik daudz, no kā baroties gadiem, jo ik pa laikam atceries frāzes, ko viņa kādreiz teikusi un ko esi šķietami piemirsis, bet īstajā brīdī tās atnāk pie tevis. Māra man ir iemācījusi ticēt sev un nebaidīties, jo: “Tu neesi kauliem gaļa! Tu esi dievišķīgs gars!” Par to esmu mūžam pateicīgs.
Kā vērtējat paaudžu maiņas procesu Latvijas teātrī?
Nellija Spūle: Šobrīd ir brīva vieta. Cerams, aizpildīsim.
Ralfs Liepa: Pēdējos gados Latvijas teātrī diezgan harmoniskā veidā ienākusi ļoti spēcīga jaunā paaudze, kuras vairākums ir radījis spēcīgus un pat satricinošus darbus. Kā tajā ieies mana – šī gada akadēmijas topošo absolventu – paaudze, vēl redzēsim. Ticam, ceram un strādājam.
Kā vērtējat finansiālo atbalstu teātra projektiem Latvijā? Ja jums būtu iespēja kaut ko izmainīt, kas būtu pirmais, kam jūs pievērstu uzmanību?
Elīza Dombrovska: Jaunā paaudze vairs nedzīvo tādā ekonomikā, kad maizi un vīnu varēja nopirkt par 50 santīmiem. “Pierādīšanās” stratēģija ir noteikti pamatota, taču,vai maznodrošināts, bet strādāt gribošs, entuziastisks mākslinieks varēs pierādīties, ja būs nomiris badā? Es nepārspīlēju – bada metaforu lietoju arī par mentālo veselību, kas tiek bradāta konkursu sistēmas rezultātu paziņošanas brīdī. Man šķiet, ar to finansiālo atbalstu, kāds tiek piešķirts jaunajiem māksliniekiem, būtu jauki kultivēt performanču mākslu uz teātra skatuvēm kā normu.
Nellija Spūle: VKKF to jau dara, taču, pirmkārt, es pievērstu vēl lielākus līdzekļus stipendijām cilvēkiem, kas vēlas apgūt dažādas teātra formas atzītās skatuves mākslas augstskolās ārpus Latvijas – ar noteikumu, ka šie profesionāļi atgriežas un strādā šeit. Otrkārt, jāsubsidē jaunu teātra telpu radīšana (koncentrējoties uz specifiskām formām). Atsevišķus projektus atbalstīt ir labi, bet vajadzētu palielināt pašu teātru skaitu, palielināt tirgu. Pirktspēja ir, to mēs redzam. Cilvēki ir gatavi apmeklēt teātri vairāk, taču piedāvājuma klāsts ir neliels un savstarpēji līdzīgs.
Ralfs Liepa: Nespēšu atbildēt uz šo jautājumu, vēl praksē neesmu ar šo saskāries.
Kāda ir jūsu līdzšinējā pieredze ar teātra kritiku? Vai kritiķi, jūsuprāt, ir spējuši saskatīt un novērtēt būtisko jūsu izrādēs?
Nellija Spūle: Mana pieredze ir par mazu, lai par to spriestu.
Ralfs Liepa: Šobrīd pamatā lielākā pieredze ir ar Kultūras akadēmijas studentu rakstītajiem izrāžu vērtējumiem “Patriarha rudens” apskatos Kroders.lv, kas atstājuši patīkamu sajūtu, jo brīžiem to autori notvēruši un nodefinējuši to būtību, ko mēs izrāžu iestudēšanas procesā neesam tik kodolīgi ietvēruši vārdos, bet gan izrādē iemiesojuši citā līmenī, tāpēc priecē, ka tas ir uztverts. Dažkārt šie vērtējumi palīdzējuši pašam saprast virzību manu darbu tēmu attīstības ziņā, kā arī devuši apstiprinošu vērtējumu tam, ko dari.
Kas ir nākamā izrāde, pie kuras strādājat/plānojat strādāt? Kad/kur tā tiks iestudēta, un par ko tā būs?
Elīza Dombrovska: Šobrīd strādāju pie izrādes Dirty Deal Teatro, kuras pirmizrāde būs jau martā. Izrādes tēmas sākuma uzstādījums bija tīra esence par kaunu un vainu, neslēpjoties aiz sadomātiem stāstiem, bet pētot, kas ir šīs kontroles mehānisma sajūtas sevī un sabiedrībā. Laikam mēs mīlam savu darbu un profesiju tāpēc, ka tas palīdz uzturēt interesi par dzīvi, uzdot sev jautājumus, rosina kustību un izaugsmi. Lai kā režisore atbildētu uz jautājumu, ko es gribu, man ir jāuzdod jautājums, kas es esmu, tas ļoti sāp, jo tas izaicina. Tu attopies, pārcilājot savas vērtības un pārbaudot ticību. Tāds mūžīgs coming of age stāsts. Par to arī izrāde.
Nellija Spūle: Drīzumā sākšu darbu pie sava bakalaura diplomdarba Liepājas teātrī. Izrādes pamatā ir dokumentāls notikums ar kādu aitu Skotijā, kas nokrita no klints un tika izglābta pēc diviem gadiem. Tas būs atgriešanās stāsts, kurā apskatīsim izolēta indivīda dzīves jēgas meklējumus. Ja izrāde būs veiksmīga, to nākamsezon varēs redzēt Liepājā.
Mārcis Broks: Nākamais, ko es darīšu, būs diplomdarbs Rīgas cirkā – Jūna Foses lugas “Es esmu vējš” iestudējums. Pirmizrāde jūnijā. Savā ziņā tāda starptelpas situācija starp diviem cilvēkiem, par cilvēku aiziešanu no tavas dzīves visādos veidos, arī par atmiņām.
Ralfs Liepa: Šobrīd ārpus mācību plāna strādāju pie Maksa Friša lugas “Santakrusa” iestudējuma ar Kultūras akadēmijas 4. aktieru kursa biedriem, pirmizrāde plānota 11. martā “Zirgu pastā”. Un pāris dienas pēc tam sāksies mēģinājumu process diplomdarba izrādei Nacionālajā teātrī – E. T. A. Hofmaņa “Smilšu cilvēkam”. Tā būs jauna cilvēka groteska pieaugšanas drāma. Abi šie darbi risina jautājumu par identitātes krīzi, par savu vietu pasaulē meklējošu cilvēku un nespēju tikt galā ar šo haotisko pasauli, kura biedē un rada apjukumu.
Ko jūs novēlētu saviem vienaudžiem – jaunajiem režisoriem, kuri šobrīd aktīvi darbojas Latvijas teātrī?
Elīza Dombrovska: Dārgie, es mums novēlu augt gudrībā, mīlestībā un garīgumā. Nepazaudēties produktīvismā, salīdzinājumā, pareizumā, bet kopā pieskarties mūžīgajam, ļaujot sev būt cilvēkiem – trausliem, nezinošiem, zinātkāriem un neprātīgi krutiem!
Nellija Spūle: Izdarām uz skatuves kaut ko, ko nākamajām paaudzēm būs grūti pārsist!
Mārcis Broks: Atēnās biju uz Viripajevu (krievu izcelsmes dramaturga Ivana Viripajeva – red.) lekciju. Viņš teica, ka izrādes jēga ir būt izrādei. Attiecīgi – ja skatītājs kaut ko padomā, aiziet mājas un ir labāks cilvēks, tā vairs nav izrādes atbildība. Man šķiet, lielākoties mans “novēlējums” ir palikt pie tā, ka izrādes ir izrādes un teātris ir tikai teātris. Bet arī veidot kopienu, runāt un domāt, un būt mazliet nūģiskiem šīs sfēras sakarā.
Ralfs Liepa: Saviem vienaudžiem novēlu nepazaudēt katram savu patību, jo katrs mēs esam viens un unikāls. Un it visā meklēt jēgu, kādu lielāku būtību, neieslīgstot sīku “viendienīšu” tēmu un problēmu apcerē, kas nav sevišķi auglīgi. Lai visiem radošs trakums, veiksme un spēks darbam!
Jauno režisoru aptaujas I daļa lasāma šeit
Rakstīt atsauksmi