Atis Rozentāls

Teātra kritiķis, laikraksta "Diena" žurnālists

Mazo lapsu asie zobi

Recenzija par Jaunā Rīgas teātra izrādi “Mazās lapsas” Kristīnes Krūzes režijā

“Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.” Šo Salamana Augstās dziesmas teikumu par savas 1939. gadā sarakstītās lugas vadmotīvu, izmantojot arī virsrakstā, izvēlējusies amerikāņu dramaturģe Liliana Helmane. Šajā ziņā Jaunā Rīgas teātra lēmums neizmantot iepriekš latviešu teātrī lietoto lugas nosaukuma variantu “Lapsiņas” ir precīzāks, un luga ir no jauna tulkota latviešu valodā, beidzot no oriģināla, ko veikusi Ieva Lešinska. 

Iepriekšējais Helmanes lugas uzvedums latviešu teātrī ir datēts ar 1993. gadu, Dailes teātrī to veica Pēteris Gaudiņš ar spožu aktieru ansambli, un izrāde tika nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai vienā kategorijā ar Alvja Hermaņa pirmajiem iestudējumiem “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” un “Marķīze de Sada” (pēdējā balvu arī saņēma). Gan Hermanis, gan Gaudiņš togad tika nominēti balvai kā jaunie režisori, Hermanis balvu arī ieguva. Tobrīd Hermanis, sākdams strādāt Jaunajā Rīgas teātrī, atklāja jaunu estētiku, kas bija principiālā kontrastā ar tradicionālo reālpsiholoģisko teātri. Tagad loks ir noslēdzies – viņa vadītajā teātrī arvien biežāk redzamas ne tikai tradicionālas, bet pat uzsvērti estētiski konservatīvas izrādes. Tādu mums sarūpējusi teātra mākslinieciskā vadītāja dzīvesbiedre Kristīne Krūze, turklāt “Mazo lapsu” pirmizrāde notika vienā dienā ar paša Hermaņa iestudētās Riharda Štrausa operas “Salome” pirmizrādi Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Abu izrāžu scenogrāfs ir Hermanis, savukārt sociālajos tīklos vērību izpelnījās fakts, ka “Mazajās lapsās” vienu no nozīmīgākajām lomām nospēlē Jana Čivžele, kura ir arī “Salomes” kostīmu māksliniece.

Maza mēroga pasaules godība

Alvja Hermaņa scenogrāfija izrādei ir uzkrītoši, pasvītroti butaforiska. Tā šķiet daļēji samontēta no citu iestudējumu dekorācijām, īpaši pirmajos divos cēlienos, kur stiklotās verandas šķiet patapinātas no izrādes “Brodskis. Barišņikovs”, protams, ne 1:1. Izvēlei par tik ļoti smagnēju, dekoratīvu telpas risinājumu var būt divi iemesli. Pirmais variants – izrādes veidotāji grib uzsvērt attēlotās vides falšumu. Otrais – izrādes mērķis ir izpatikt tai auditorijas daļai, kas joprojām dzīvo nostalģijā pēc “vecā, labā” Nacionālā teātra izrādēm (pirmizrādē kuluāros skanēja salīdzinājums ar Janušanu, kas gan varbūt tomēr nav gluži precīzs). Būtu gan pārspīlēti apgalvot, ka tradicionāls reālpsiholoģisks iestudējums automātiski pieprasa ļoti pamatīgu dekorāciju, bet jā – nedaudz tāda “Mana dzimtā nama” (LNT, 1992. gads, rež. A. Jaunušans) sajūtu Krūzes izrāde uzvēdī. “Mazo lapsu” gadījumā dekorācija ļoti nosaka to, kā uztvert pašu izrādi, jo aktieri, apveltīti ne vien ar skaistiem Kristīnes Jurjānes kostīmiem, bet arī ar uzkrītoši neīstām parūkām (dažiem, ne visiem) un līmētu bārdu kā Jānim Skutelim. Ja aktieri spēlētu atšķirīgā stilā – izteiktā groteskā – skatuves noformējumu varētu uztvert kā vizuālu komentāru, kas paspilgtina izrādes veidotāju sarkasmu par nepievilcīgajiem personāžiem. Taču JRT aktieri spēlē “pa īstam” – reālistiskās koordinātās. Alvja Hermaņa iestudējumiem radniecīgs ir paņēmiens atrast kādu ārēju akcentu vai eksotisku detaļu, kas piesaista uzmanību, bet nav konkrētajam materiālam obligāts. Šinī gadījumā tā ir programmiņā aprakstītā Kūkas deja, kas izvēlēta par papildu ilustrāciju tam, ka darbība notiek ASV dienvidos.

Pārdomas izraisa arī šī darba parādīšanās tieši šajā teātrī. Rodas iespaids, ka izvēli lielā mērā noteikuši lugas panākumi citu valstu teātros tieši mūsdienās. Taču dramaturģijas izvēle liecina arī par to, ka teātra mākslinieciskais vadītājs savus sociālajos tīklos deklarētos politiskos uzskatus nesaista ar paša vadītā teātra māksliniecisko programmu, savai dzīvesbiedrei uzticot bijušās komunistiskās partijas biedres Helmanes lugu un ignorējot stāstu, ko varam atrast pat tik neizsmalcinātā avotā kā Vikipēdija – par to, kā Helmane publiski aizstāvējusi Staļina iebrukumu Somijā, kas esot maza nacistiska valsts. “Mazo lapsu” mazliet panaivais patoss par dzīvnieku nogalināšanu prieka pēc, neļaujot melnādainajiem izmantot tos pārtikā, ir no autores kreiso uzskatu apcirkņiem.

Lugas antikapitālistiskais patoss ietekmē arī tēlu raksturu izveidi, proti, no Habardu ģimenes atvasēm divi brāļi, kuru rīcību primāri nosaka biznesa intereses, ir iezīmēti visai neizsmalcināti kā viennozīmīgi negatīvi varoņi, kamēr viņu māsai Redžainai gan rīcības motivācija, gan rakstura īpašību kopums ir plašākā diapazonā. Tādējādi izrādes anotācijā minētās “psiholoģiskās mežģīnes” neattiecas uz visiem tēliem.

Kam ir, ko spēlēt

Helmanes lugas pamatā ir divu loģiku sadursme – iespējas, kas saistās ar plānotu un reālu investora piesaisti ģimenes biznesam, un ģimenes locekļu savstarpējās attiecības, kuras tiek izaicinātas līdz ar jauno situāciju. Vēsturiski, cik noprotams no pieejamajiem materiāliem, “Mazās lapsas” ir rakstītas un arī iestudētas, nepārprotami centrā izvirzot tieši Redžainu – māsu, kura tiešā veidā nevar realizēt savas tiesības uz prognozējamo ienākumu daļu, bet tas jādara, iesaistot ietiepīgo vīru Horāciju. Redžaina ir samērā daudzslāņains raksturs, kuras vēlmi pēc materiālās labklājības pastiprina neapmierinātība ar esošo dzīvi. No trim Habardiem (diviem brāļiem un māsas) vienīgi viņa vēlas iespējamo bagātību izmantot, lai aizbrauktu projām un sāktu pilnīgi citādu dzīvi.

Taču Krūzes izrādē ir vērojama cita pieeja – respektējot aktieru ansambļa spēku samēru, visi trīs ir līdzvērtīgi pretinieki, kur katrs no viņiem izmanto situācijas pavērsienus savā labā. Andra Keiša Bendžamins un Gundara Āboliņa Oskars ir profesionāli nostrādāti aktierdarbi, kas gan skatītājam neatnes jebkādu jaunatklāsmi par abu mākslinieku talanta iespējām. Keišu kā ciniķi un Āboliņu kā mūžam aizvainotu un kompleksainu “otrā ešelona” cilvēku mēs esam redzējuši. Savukārt Sandra Kļaviņa Redžainas lomā uzsver drīzāk nekļūdīgus instinktus nekā asu prātu, kas ļauj viņai situāciju kaut īslaicīgi pagriezt sev par labu, upurējot savā ceļā ikvienu, kurš pagadās, vīru ieskaitot. Redžaina nav krietni pārāka par brāļiem personības mēroga ziņā, un viņas vēlme aizbraukt ir kāre nevis pēc garīgi piesātinātākas, bet gan izklaidēm un “labas dzīves” pilnākas eksistences. Šīs tiešām ir mazas lapsas – gatavas kampt pārpalikumus brīdī, kad kāds lielāks plēsējs būs aprijis lielāko tiesu. Šāds lielāks plēsējs lugā ir biznesmenis Viljams Māršals, kura lomā Ivars Krasts nospēlē zināmu pašapziņu, bet – ņemot vērā ierobežoto skatuves laiku – neko vairāk.

Ar atšķirīgām sekmēm iestudējumā atklāti nosacīti pozitīvie varoņi, kas, pretēji centrālajai trijotnei, ar dramaturģes svētību padarīti par ievainojamiem arī fiziski (būtībā uz viņiem abiem un vēl Aleksandru var attiecināt dažādos avotos bieži piesaukto Helmanes “čehovismu”). Redžainas smagi slimā vīra Horācija lomā Jānis Skutelis dara visu ļoti godprātīgi, un nav aktiera vaina, ka viņam joprojām pakaļ velkas komiķa reputācija, kas zālē izraisa dažu skatītāju ieķiķināšanos absolūti nepiemērotā situācijā, tikko uznākot uz skatuves. Skutelis nospēlē savrupu, iekšupvērstu raksturu, bet līdz satricinošam dramatismam tomēr netiek, jo arī šinī gadījumā režija necenšas uzsvērt, ka viņš ētiski būtu ievērojami pārāks pār Habardiem. Savukārt Jana Čivžele Bērdijas lomā pārliecinoši atklāj savas trauslās varones nepanesamo situāciju ģimenē, kurā visi uz viņu skatās kā uz nopirktu greznumlietu, kuras vērtība pamazām krītas (galu galā pūrs ir veiksmīgi pievienots ģimenes bagātībai) un kuras vienīgais glābiņš ir alkohola pudelē. Čivželes Bērdija ir šķietami bērnišķīga šajā absolūti pragmatiskajā atmosfērā, viņa “neprot uzvesties” – un viņa nebūt nepriecājas, ka viņas un Oskara ciniskais un vieglprātīgais dēls Leo varētu apprecēt savu māsīcu – Redžainas un Horācija meitu Aleksandru.

Man liekas mazliet satraucoši, ka patiesībā vēl diplomu neieguvusī aktrise Evelīna Priede JRT tiek ekspluatēta samērā līdzīgu – iekšupvērstu un mazliet īgnu meiteņu – tēlā jau vismaz trīs izrādēs. Ja režisori būtu interesējusi iespēja dot aktrisei atšķirīgu lomas zīmējumu, parādīt Aleksandru emocionālāku un spontānāku (respektīvi, līdzīgāku tantei Bērdijai), lomas dramatisms būtu izteiktāks. Savukārt Dāvids Pētersons Leo lomā rāda nekaunīgu lapsēnu – blēdi, kura tieksmi kaut ko nospert aktieris uzsver pat divreiz, aizbāžot aiz bikšu siksnas alkohola pudeli. Vienā ziņā Pētersona darbošanās pietiekami nopietnajā sižeta karkasā ienes arī daļu komisma un svaiguma. Tikmēr Aminatas Grietas Diarras Adija un īpaši jau Jevgeņija Isajeva Kals ir izteikti epizodiskas lomas, kaut Adijai kā tumšādainajai auklei lugā ir zināma loma – ģimenes izturēšanās pret viņu raksturo ASV dienvidu štatos 20. gadsimta sākumā valdošo attieksmi pret afroamerkāņiem kopumā.

“Mazās lapsas” kārtējo reizi atgādina, ka Jaunais Rīgas teātris 21. gadsimta trešās desmitgades vidus versijā ir teātris, kas nesmādē iespēju radīt vienkāršas, sižeta līmenī inscenētas izrādes bez formas meklējumiem, kuru dēļ skatītāji uz JRT devās tā darbības pirmajos gados. Dzirdēju vērtējumu, kam negribas piekrist, kaut varbūt tas ir patiesāks, nekā varētu šķist, – ka tieši pievēršanās konservatīvam tradicionālismam ir tā iezīme, ar kuru JRT patlaban var cerēt atšķirties no citiem teātriem. Un tomēr paliek jautājums, vai rezultātam ir jābūt tik uzsvērti retrogradiskam.