Izvēle: cilvēks
Ārā no vākiem
Tikai gads pagājis, kopš izdots Māra Bērziņa romāns “Svina garša”, un nu tas ir dramatizēts un iestudēts uz Latvijas Nacionālā teātra lielās skatuves. Šķiet, nebūs aplami apgalvot, ka latviešu literatūra beidzot spējusi piedāvāt ļoti vajadzīgu prozas tekstu – tādu, kas ne tikai gūst kritiķu, lasītāju, dažādu literāru balvu žūriju un citu interesentu atzinību, bet arī strauji izkāpj ārā no grāmatas vākiem un dodas jaunās, no autora neatkarīgās gaitās, tādējādi apliecinot, ka tajā ir uztaustītas tādas tēmas un problēmas, par kurām mūsu laika sabiedrībai ir svarīgi atcerēties un domāt. Laba teksta kritērijs patiesībā ir ļoti vienkāršs – (mazliet vispārinot Gunta Bereļa atziņu par literatūras kritiku) labam tekstam jāspēj ģenerēt jauni teksti, ar pēdējiem domājot ne tikai uzrakstīto, bet tekstus plašākā nozīmē – piemēram, skatuves valodā. Uz pirmizrādi devos ar lielu interesi – kas no tik notikumiem, dialogiem, kolorītām personām bagāta romāna (šķiet, ka tas pats uzprasījies uz dramatizējumu) būs sanācis izrādes radošajam kolektīvam režisora Valtera Sīļa vadībā?
Ienākot zālē, redzams, ka skatītāju uzskaņošana ir sākusies vēl pirms izrādes – aktieri uz skatuves aizmugurējās sienas projicē dažādu (pārsvarā, šķiet, 1930. gadu otrās puses) preses izdevumu izgriezumus un fotogrāfijas, lasa virsrakstus un īsus rakstu fragmentus. Izmantojot dokumentālus materiālus, tiek iezīmēts vēsturiskais laiks, un skatītāji tiek pamazām pārcelti uz Otrā pasaules kara sākuma Latviju, kad risinās izrādes darbība. Līdzīgs paņēmiens ir izmantots arī romānā – Bērziņš nosacīto nodaļu sākumus ir salicis kopā no dažādu laikrakstu fragmentiem, sludinājumiem, dzejoļiem u. c. laikmeta liecībām. Svarīgi piebilst, ka gan romānā, gan izrādē šie materiāli ir ambivalentas dabas, proti, tie vienlaikus ir un nav patiesi: no vienas puses, tie ir īsti, reāli eksistējoši un joprojām arhīvos atrodami, no otras – lasot, piemēram, “Tēvijas” un “Cīņas” izgriezumus, skaidrs, ka tie ir varu propagandas rīki, kam ar patiesību bieži vien ir ļoti nosacītas attiecības. Izrāde nepiedāvās “pareizo”, “nepareizo” viedokli, tā prasīs no skatītājiem līdzdalību, un šāds uzstādījums tiek izvirzīts, vēl pirms zālē ir nodzēsta gaisma.
Daudz darbības, maz laika
Ir 1939. gads. Nāk Matīss Birkens, jauns latviešu puisis no Torņakalna ar Mahatmas Gandija attēlu grāmatu plauktā, un dodas pretī nezināmajam laikā, kas izrādē raksturots kā politiskās neziņas drudzis. Kara gadi un divas okupāciju varas neņem vērā mazā cilvēka gribu dzīvot, mīlēt un just, tie prasa atsacīšanos no cilvēcīguma un automatizētu pakļaušanos režīmu prasībām. Matīsam tas nav pieņemami.
Režisors Valters Sīlis, kurš vienlaikus ir arī dramatizējuma autors, izvēlējies izrādē strikti ievērot romāna svarīgākos, izšķirīgākos notikumus un to hronoloģisko vēstījuma secību, tādējādi liels darbību daudzums tiek saspiests relatīvi īsā izrādes laikā. Temps ir liels, un skatītājiem nav laika atelpai – to saku, nemēģinot šo novērojumu raksturot kā labu vai sliktu izrādes sastāvdaļu. Salīdzinājumam: viena no “Svina garšas” kā romāna burvībām ir notikumu spraigais, bet vienlaikus intīmais plūdums, ko palēnina vēstītāja iekšējās pārdomas; kad par Matīsu romānā tiek pamazām atklātas sīkas, bet svarīgas detaļas, lasītājs redz galvenā varoņa raksturu, tas ir autora pārdomāts un caur to var saprast Matīsa izvēles un rīcību. Izrādē pietrūkst Matīsa rīcības psiholoģiskā pamatojuma – ir ļoti daudz notikumu, kuros viņš līdzdarbojas, taču vairāk redzams notikums un Matīss, nevis notikums caur Matīsu, tādēļ brīžiem nav skaidrs, kāpēc viņš rīkojas tā, kā rīkojas. Piemēram, Sīļa iestudējumā Matīss piekrīt nacistu okupācijas laikā sagādāt patvērumu kādai ebreju ģimenei, būtībā sava drauga pierunāts, taču Bērziņa romānā pamatojums šādai rīcībai (lai gan ārēji tā arī iesākas ar drauga ierosinājumu) ir paša Matīsa raksturā, ko caurstrāvo mīlestība pret dzīvi un dzīvību. Parādīt notikumu caur varoni prozas tekstā droši vien ir vieglāk nekā uz skatuves, jo var daudz brīvāk mainīt fokusējumu, balsi u. tml. Šķiet simpātiska režisora izvēle pirmajā cēlienā ietvert dažādas atkāpes no notikumu darbības un dialogiem, tos komentējot no romāna vēstītāja skatupunkta, tā ir sava veida atgriešanās pie prozas teksta, tomēr izrādes tempu tas diemžēl nesamazina. Pieļauju, ka skatītāji, kas pirms izrādes nav “Svina garšu” lasījuši, šo ātrumu neuztver kā traucējošu, taču manu izrādes skatījumu nenoliedzami ir iespaidojusi romāna lasījuma pieredze.
Vide ir teksts
“Svina garšas” scenogrāfs Uģis Bērziņš darbības vidi iezīmējis ar izvelkamiem un izrādē daudzfunkcionāli izmantotiem grāmatu plauktiem vienā skatuves pusē, brūnganu finieru sienu otrā pusē, kā arī ar dažiem galdiem un krēsliem. Taču būtiskākais vidi veidojošais elements ir aizmugurējā siena ar jau pieminēto projektoru, kas darbojas visu izrādes laiku, rādot attēlus, avīžu izgriezumus, dažādus propagandas materiālus u. tml. Siena brīžiem tiek izmantota arī kā ekrāns, lai pārraidītu videotranslācijas, kas tiešraidē uz skatuves uzņemtas ar rokas videokameru – tādējādi parādās jauns skatupunkts no notiekošā iekšienes, kas ir atjautīgs tehnisks risinājums vēstījuma papildināšanai un telpas paplašināšanai. Pārdomāts un neuzbāzīgs ir gaismas izmantojums (gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš), īpaši geto attēlojumā un noslēguma “kapa ainā”.
Izrādes vidi rada savdabīgs kinematogrāfisks fons, taču atšķirībā no, piemēram, Ināras Sluckas “..bagātās kundzes..” (scenogrāfs – Aigars Ozoliņš), kur to veido dažādi filmu kadri un strauji pārbīdamās skatuves konstrukcijas, “Svina garšā” to pamatā rada statiski teksti – tādi, kādus cilvēki lasīja 1939. – 1941. gadā. Uz ekrāna lasāms, piemēram, “Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs” utt., un ir skaidrs, ka tobrīd uz skatuves rādītā Matīsa pirmā mīlestība ir Baigas vasaras ieskauta, šis teksts ir precīzāks par vizuālu ilustrāciju.
1941
Izrādes darbības lauvastiesa notiek 1941. gadā, kad Matīss uz īsu brīdi paliek viens tukšā mājā – māte un patēvs izceļo uz Vāciju, bet mīļotā meitene, kas kļuvusi par apzinīgu padomju ideoloģijas piekritēju, karjeras pakāpienu meklējumos dodas uz Maskavu. Skumjas nav ilgas: tiek satikts sens skolasbiedrs, kas, kā izrādās, ir labs un uzticīgs draugs, laiku kavē meitenes, alkohols un uzdzīve. Mainās varas, tikmēr Matīsam ir dzīres mēra laikā, kas, jāatzīst, nav ilgas. Galvenais varonis pieredz gan cilvēku deportāciju 1941. gada 14. jūnijā, gan Rīgas geto ebreju masveida iznīcināšanu 1941. gada novembrī.
“Svina garšas” centrālā tēma ir cilvēka izvēle: uzņemties atbildību par savu dzīvi un rīcību laikā, kad nav skaidrs nekas, vai arī ļaut sevi samalt; saglabāt cilvēcīgo vai klausīt okupācijas varu diktētajam; palīdzēt cilvēkam vai uzgriezt tam muguru. Matīss neraujas uz fronti ar kādu no okupācijas armiju formastērpiem mugurā, nemeklē kompromisus ar režīmiem un teju instinktīvi jūt, kad blakus uzrodas nelietis. Sīlis šo Matīsa rakstura iezīmi neizvērš detalizētāk, vien ieskicē, ļaujot secinājumus izdarīt skatītājiem, kamēr Bērziņa romānā ir īpaši akcentēts, ka Matīss ir pacifists, kurš šaubām un bailēm par spīti ir gatavs glābt draugu no lodes, vajātos no slepkavām u. tml. Viena no franču filosofa Žana Pola Sartra pazīstamākajām atziņām ir: eksistence pastāv pirms būtības, proti, cilvēka subjektivitāte nav dota pati par sevi, cilvēks to rada ar savu rīcību. Citiem vārdiem sakot, – tas, ko mēs darām, arī veido to, kas mēs esam. Un Matīss visdažādākajās robežsituācijās izvēlas darīt labas lietas.
Sīlis nav kautrējies uzrunāt publiku visai tieši, neslēpjot ieceri likt skatītājiem aktīvi līdzdarboties, izgrūžot viņus no komforta zonas. Var minēt, piemēram, epizodisku “ceturtās sienas” nojaukšanu starp skatuvi un zāli, kad Matīss kopā ar dzīrotājiem uz brīdi vārda tiešā nozīmē atnāk pie skatītājiem, piedāvājot vīnu un uzkodas pirmajās rindās sēdošajiem. Brīžiem skatītāju uzrunāšanu var nodēvēt par agresīvu, piemēram, “epizodē ar banānu”, kad aizmaskota un delikāta ķirurģiska operācija, kas izraisa skatītāju ķiķināšanu, noslēdzas ar iespējami naturālistisku attēlu ekrānā un liek publikai saviebties. Režisors it kā saka: “Nesnaud, tas nav nekāds joks, tā ir nopietna lieta! Un skaties kritiskāk uz tiem ekrāna tekstiem!”
Svina garša mutē
Komponista Edgara Raginska mūzika tik harmoniski saplūst ar pārējām izrādes sastāvdaļām, ka nepamanīju to kā kaut ko patstāvīgu. Acīmredzot (un ausīmdzirdot), skaņas un mūzika saliek nepieciešamos akcentus, izceļ darbības detaļas un papildina noskaņu, bet nu tas viss ir pilnībā izgaisis no manas atmiņas. Ar vienu izņēmumu: brīnišķīgs risinājums ir svina garšas metaforas ietērpšana griezīgā skaņā, kas Matīsu pārņem ik reizi, kad tuvumā notiek kāda vardarbība un viņš nespēj parunāt. Šādi tiek parādītas Matīsa sāpes un riebums, tikai nu tie no prozas teksta ir veiksmīgi pārtulkoti skatuves valodā.
Jauni, skaisti un labi
Izrādē spēlē vairāki jaunās paaudzes aktieri. Raimonds Celms Matīsa lomā uz skatuves ir nepārtraukti – visas trīsarpus stundas – un ar enerģisku un pārliecinošu tēlojumu atstāj jau gatava sava amata profesionāļa iespaidu. Piedevām Celmam neapšaubāmi piemīt dabiska skatuviskā pievilcība (kinokritiķe Dita Rietuma pēc izrādes tviterī minējusi, ka Celms ir aktieris, ko vajag filmēt). Vērts atzīmēt arī aktiera izaugsmi – “Svina garšā” Celmam vairs nav nekā no tās uzspēlētības, kas pirms gada bija redzama viņa atveidotajā Šefa lomā Mārča Lāča izrādē “Bārdas” Dirty Deal Teatro.
Pārliecinošu iespaidu atstāj arī Kaspars Dumburs dēkainā šiverētāja Matīsa drauga Rūda lomā un Madara Botmane Matīsa mīļotās meitenes Tamāras lomā. Lai gan pēc pirmizrādes šķiet, ka aktieru kolektīvam ilgāka saspēlēšanās nāks par labu un ar laiku izrāde kļūs vēl gludāka, tā jau šobrīd atstāj pabeigtu, rūpīgu un saliedētu aktierdarbu iespaidu.
Viens no *
Izrādes darbība sākas ar romāna lasījumu. Dalībnieki, izretinājušies pa skatuvi ar “Svina garšas” grāmatām rokās, sniedz ilustratīvu informāciju par darbības personām, laiku un vietu, u. tml. Ar lasījumu izrāde arī noslēdzas, tādejādi radot savdabīgu gredzenveida kompozīciju.
Pēcgarša ir rūgta: no cerību pilna un dzīvespriecīga jaunekļa izrādes sākumā pāri paliek tikai viens no * garās noslepkavoto lapaspusēs. Pēdējā Matīsa izvēle mani sajūsmina – būt cilvēkam (pavēstīt geto ieslodzītajai ebreju sievietei, ka viņas meitiņa ir dzīva) viņam ir svarīgāk par izdzīvošanu. Nesavtīgais, rakstura izkoptais paceļas pāri instinktiem. Krietna rīcība kļuvusi dārgāka par paša dzīvību. Cilvēks ir nogalināts, bet cilvēks ir uzvarējis.
Raksta autors – Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistru studiju programmas Literatūrzinātnes moduļa 1. kursa students
Rakstīt atsauksmi