Arturs Skutelis

Literatūrzinātnieks, reperis

Bagāts ir tas, kurš saprātīgs

Sākšu ar labo. 2017. gada 16. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī notika jau otrā NN nakts – Normunda Naumaņa vārdā nosauktās gada balvas mākslas kritikā pasniegšanas ceremonija. Šis notikums man šķiet vērtīgs trīs aspektu dēļ.

Pirmkārt, tādējādi tiek saglabāta Naumaņa piemiņa. Spēja neaizmirst ir savāda padarīšana, īpaši, ja runā par “tautas” un/vai “kultūr-” atmiņu – nekad nevar zināt, ko pēc gadiem atcerēsies un ko ne. Lai gan Naumaņa tekstiem piemīt tāda jauda un vitalitāte, ka par tiem aizmirst un tos nepārlasīt būtu ne tikai nepieklājīgi, bet arī stulbi, tomēr publiski pasākumi, tā teikt, kolektīvai atmiņas atsvaidzināšanai, ir ļoti noderīgi.

Otrkārt, tas ir kritiķu darba novērtējums. Kritiķi, kā būsit pamanījuši, ir savādi ļaudis. Viņi ilgstoši studē sarežģītus vēstures un teorijas jautājumus, ir spiesti apmeklēt daudz sliktu izrāžu un izstāžu, izlasīt kaudzēm draņķīgu grāmatu, noklausīties lērumu vārgas mūzikas u. tml., bojā veselību, stundām sēžot un klabinot klaviatūru mēģinājumos pateikt par piedzīvoto mākslas darbu ko svarīgu, nereti cīnās ar redaktoriem par labojumiem, reizumis tērē laiku un enerģiju strīdos ar citiem kritiķiem, liedz sev miegu un atpūtu, kad tuvojas raksta nodošanas termiņš utt. Un tas viss ir tapušās kritikas vērts. Kāpēc lai šis darbs netiktu kaut kā “nosvinēts”? Iespējams, es drusku idealizēju, bet manā uztverē NN nakts ir kritiskās domāšanas un kritikas svinības, ne tikai viena labākā kritiķa identificēšanas un apbalvošanas pasākums.

Treškārt, tas iekustina rosīšanos Latvijas kritikas laukā, un kustība jebkurā radošā jomā – kritika, atgādinu, ir ne tikai analītiska, bet arī radoša – sekmē tās vispārīgo profesionalitāti un kvalitāti. Ne NN nakts balvas dēļ, protams, kritiķi tagad sāks rakstīt, bet fakts, ka nu kritikas procesus Latvijā kāds ik gadu izvērtē, noteikti nogulsnējas kaut kur autoru zemapziņās.

NN nakts galvenajai balvai šogad tika nominēti Edīte Tišheizere, Artis Ostups, Jegors Jerohomovičs un Armands Znotiņš. Pirms uzvarētāja paziņošanas viņi nolasīja īsas esejas kā atbildes uz jautājumu: “Ko es meklēju mākslā?” (Jerohomovičs, kurš nevarēja ierasties uz apbalvošanas ceremoniju, piedalījās ar savas atbildes audioierakstu). Precīzi, personiski un skaisti formulēti vērojumi izskanēja no četru nominantu mutēm, šīs esejas bija, iespējams, labākais, kas tovakar notika uz Jaunā Rīgas teātra skatuves. Galvenā balva tika piešķirta Tišheizerei, jaunā kritiķa veicināšanas balva – Tomam Čeveram. Abi uzvarētāji raksta par teātri.

Tik daudz par labo un nu par visu pārējo. Organizatori bija pieteikuši NN nakti kā notikumu, kurā zudīs robežas starp divām pasaulēm – starp mākslu un kritiku. [1] Neizdevās, robežas palika neskartas. Lai gan mākslas pasaule režisora Viestura Kairiša veidolā bija noskaņota pašpuiciski kareivīgi, kritika, ko reprezentēja jau minētie nominanti, apliecināja kādu, šķiet, latīņu, teicienu – “Bagāts ir tas, kurš saprātīgs.” Dodoties mājup pēc pasākuma, atskārtu, ka NN nakts pirmā (priekšnesumu) daļa – Viestura Meikšāna veidotā performance ar dažādu mākslinieku manifestu lasījumiem, Dāvja Sīmaņa un Kairiša ironiskā saruna par kritikas jēgu, kā arī mākslas zinātnieka Kaspara Vanaga stilizētā lekcija par kritikas nozīmi – un apbalvošanas daļa, kurā runāja kritiķi, ir kā divi autonomi notikumi. Pirmais bija ironijas un nodrāztu metaforu par patērētājsabiedrību pilns, tikmēr otrajā, par laimi, netika runāts vienkārši runāšanas pēc.     

Sarūgtina apzināties, ka dažu priekšnesumu mākslinieki vai – labi, būsim precīzi – viņu uz skatuves atveidotie tēli neslēpti uztver savu skatītāju kā atkritumu vai augsni. Mēdz teikt, ka māksla ir sabiedrības spogulis. Varbūt. Esmu drošs, ka mākslinieka spogulis ir viņa skatītājs.

NN naktī 2017 diemžēl bija visai maz Naumaņa klātbūtnes, ko pirms gada uz skatuves radīja vairāku teātru aktieri (Guna Zariņa, Juris Žagars u. c.), lasot fragmentus no Naumaņa rakstiem un esejām, kā arī Alvis Hermanis, kas sarunājās ar Kārli Vērdiņu. Gribētos cerēt, ka nākamgad NN nakts veidotāji būs izdomājuši veidu, kā šo klātbūtni radīt. Tāpat gribētos cerēt, ka balvas žūrijā iekļūs kāds teātra kritiķis. Un pēdējā cerība – ka NN nakts kļūs par ikgadēju notikumu.