Arturs Skutelis

Literatūrzinātnieks, reperis

Zaudēta uzvara

Andreja Upīša romāns “Sieviete” publicēts pirms 106 gadiem. Tā laika latviešu literatūrai tas ir jaunākais viedtālruņa modelis: sagaidīts ar vētrainu reakciju, raisa daudz diskusiju un rakstniekam strauji izveidojas gan piekritēju, gan pretinieku pulciņš. Nez, vai viedtālruņus atcerēsies pēc simts gadiem, bet par Upīti atceras. “Sievietē” viņš ir pievērsies visos laikos aktuālām tēmām: atriebībai un sievietes – vīrieša kolīzijai, kā arī, pakāpjoties soli nostāk no sev mīļā Emīla Zolā, radījis specifiska naturālisma darbu. Lai gan priekšplānā ir sievietes un vīrieša psiholoģija, Upītim romānā vienlīdz svarīgi iepīt arī kripatiņu no marksisma idejām un it kā garāmejot pieminēt, ka degradētā sociālā vide ir sakārtojama ar kreiso kustības aktīvu līdzdalību. Tāds nu tas Upīts bijis – pat pievēršoties dvēseles dzīlēm, nav aizmirsis par noteiktu vidi, kurā veidojas cilvēki, kuros šīs dvēseles mīt. Latvijas Nacionālajā teātrī režisores Ināras Sluckas nupat iestudētā izrāde “Sieviete” vides jautājumiem nepievēršas, un pazemīgi atļaušos apgalvot, ka tā ir uzskatāma par romāna interpretāciju, kas pašam Upītim nepatiktu. Slucka ir arī dramatizējuma autore (literārā konsultante – Inga Ābele), tātad apzināti un konceptuāli strādājusi ar romāna tekstu, redzot tā iespējamos risinājumus skatuves valodā. Vēl ievadvārdu ritumā jāpiebilst, ka Upīša teksti Slucku interesē jau ilgāku laiku, un abu iepriekšējā satikšanās notikusi pavisam nesen – 2013. gadā Nacionālajā teātrī uzvesta izrāde “..bagātā kundze..”, kas veidota pēc vairāku Upīša darbu (par pamatu ņemot romānu “Smaidoša lapa”) un slavenās 1969. gada Leonīda Leimaņa filmas “Pie bagātās kundzes” motīviem.

Izrāde sākas bez sievietes. Kamēr skatītāji ieņem vietas teātra Lielajā zālē, pieci vīrieši uz skatuves izspēlē boksa treniņu, tad ieiet dušā un saģērbjas. Viņi ir parādījuši savu fizisko spēku, akcentējuši cīņassparu. Nekādu reālu kautiņu izrādē nebūs, skatītāji sagaidīs daudz smalkāku sacensību, tomēr šāds izrādes veidotāju risinājums publikas iesaistīšanā man ārkārtīgi patīk: tas ir neuzbāzīgs, netiešs, taču ļoti trāpīgs. Semiotiskā aspektā svarīgi atzīmēt, ka izrādi vīrieši uzsāk tīri – gan vārda tiešajā, gan pārnestajā nozīmē. Viņi ir nupat nomazgājušies, simboliskā līmenī – neaptraipīti, šķīsti, tikumīgi. Izrādes fināla ainā nomazgāties mēģinās sieviete – neizdosies. Jau gredzenveida kompozīcijā savītā izrādes uzbūve vien parāda atšķirības starp vīrieša un sievietes rīcības sekām, kad pienāk atmaksas brīdis. Taču izrādes stāsts, pēc manām domām, drīzāk ir par cilvēka izvēlēm un to iemesliem, nevis sekām.

Izrādes darbība notiek 20. gadsimta 20. gados. Vismaz tā apgalvots Nacionālā teātra žurnāla “Būs!” rudens numurā, no pašas izrādes tas nebūt nav viennozīmīgi nolasāms. Laikmeta attēlojumam netiek pievērsta liela vērība, par 20. gadiem liecina tikai pāris detaļas, piemēram, apģērbs (kostīmu māksliniece – Keita) un Marka Marjanovska dziesmu izpildīšana, ko, skatuves priekšā izejot, teju vai Bertolta Brehta songu manierē (bet bez politiska konteksta) veic izrādes vīrieši (muzikālais konsultants un aranžētājs – Juris Vaivods). Domāju, ka nevērīga izturēšanās pret laikmeta attēlojumu ir izrādes trūkums. Es saprotu iemeslus, kāpēc būtu jāatsakās no Upīša kreisās ideoloģijas, taču, lai rādītu vīrieti un sievieti tādā gaismā, kādā nu tas izdarīts izrādē, svarīgs ir sociālais fons un vides tēlojums – nebūt ne marksisma, protams, bet vismaz kaut kādā prizmā –, jo dzimte tomēr lielā mērā ir sabiedrības konstruēta un katra laikmeta izpratnei par sievieti un vīrieti ir savas nianses. Vai izrādes veidotāji pretenciozi apgalvo, ka attēlotā situācija un šāds sievietes – vīrieša attiecību modelis ir pārlaicīgs vai vismaz mūsdienīgs?

Izrādes situācija ir šāda: Elza Pūpols, galvenā varone, ir no laukiem atbraukusi uz Rīgu pie sava izlaidīgā brāļa, kas mitinās un uzdzīvo Mariannas kundzes pansijā kopā ar trīs citiem vīriešiem: mājskolotāju Grīnu, ķīmijas studentu Grunduli un ierēdni Apsi. Upīts pret pansijā mītošo vīriešu četrotni bijis visai skarbs – tā attēlota kā netikumiska, amorāla, instinktiem pretoties nespējīga it kā inteliģence, kas sievieti uzlūko kā funkciju –, un pie tāda paša skatupunkta pieturējušies arī izrādes veidotāji. Austrietis Otto Veiningers – “nelaimīgais ārprātīgais”, kā viņu nodēvējis krievu rakstnieks Dmitrijs Bikovs, – 19. gadsimta beigās raksta, ka sievietei piemīt primitīvs apziņas modelis, un izrādes vīrieši ar savu rīcību saka: “Piekrītam!” Ne tikai saka, bet arī rīkojas un izmanto Elzas naivumu – Apse un Grīns meiteni piedzirda un “sagāna”. Pēc šā notikuma viņa nolemj atriebties un soli pa solim, nebūt ne primitīvi, drīzāk izsmalcināti, izrēķinās ar saviem pāridarītājiem. Un ne tikai ar viņiem, bet ar vīriešiem vispār.

Analizējot izrādes sievietes – vīrieša attieksmes, var izcelt vairākus aspektus. Pirmkārt, jārunā par tēva un meitas attiecībām. Šeit viss ir vienkārši: Elzas tēvs ir pie sliktas veselības un mirst, skatītājs ne reizi neierauga viņu dzīvu. Skatot Upīša romāna uzbūvi, šo nāvi var uzlūkot ne tikai kā katalizatoru darbības veicināšanai – pēc tēva nāves Elza pārceļas uz pilsētu –, bet arī simboliski, proti, tas ir patriarhālās sabiedrības noriets (Upītim svarīga tēma), tēva vairs nav, tālāk nu kaut kā tieciet galā paši. Izrādē Elzai tēva līķis ir jāpārģērbj bērēm – ar asarām acīs viņa cenšas to izkustināt, bet tas liekas nepaceļams –, tikmēr māte sēž nekustīgi, bet brālis gļēvi izskrien no telpas. Elza ir viena.

Otrkārt, brāļa un māsas attiecības. Tas, ka Elzas brālis no mums Ziemassvētkos nesaņemtu apsveikuma kartīti, nu būtu skaidrs. Viņš ir ne tikai izšķērdējis ģimenes naudu, bet arī nav Elzu aizstāvējis brīdī, kad viņai uzmācās Apse un Grīns. Tomēr tas, ka Elza savu atriebību īsteno arī pret brāli, vispirms padarīdama viņu materiāli atkarīgu un beigās no viņa pat novēršoties, parāda ne tikai viņas spēku pretoties un pakļaut vīrieti, bet arī nespēku piedot. Izrādē sieviete nebūt netiek rādīta par vīrieti labāka, pareizāka vai tikumiskāka.

Treškārt, sievietes un vīrieša seksuālās attiecības. Šeit jāpiemin, ka izrādē daudz kas tiek pateikts nevis vārdos, bet ar ķermeņa valodu un deju (horeogrāfe – Agnese Vanaga). Dialogi uz skatuves, atņemot tiem Upīša skatupunktu un naratīvu, var būt neskaidri, taču izrādes veidotāji ir atraduši veidu, kā to veiksmīgi kompensēt: iekārdināšana un pavedināšana iemiesota ne tikai darbojošos personu runātajos tekstos, bet arī kustībās. Īpaši tas attiecas uz Ditas Lūriņas Elzu, kuras seksapīls ir viņas galvenais atriebības ierocis.

Vēlos mirkli uzkavēties pie kādas klamzīgas metaforas: Nacionālā teātra mājaslapā teikts, ka “Sieviete” ir izrāde “par atriebību un tās mistisko bumeranga dabu”. Ar to izrādes veidotāji, pieņemu, norāda uz bumeranga spēju atgriezties pie tā metēja (tajā gan nav nekā mistiska), banālais “dots devējam atdodas”. Katrs, kurš kaut reizi ir metis bumerangu, pateiks, ka šī māka ir sarežģīta un pirmā reize visai droši ir lemta neveiksmei. Elza nekāda profesionālā “bumeranga metēja” nav, viņas atriebība ir pirmais mēģinājums sadumpoties pret vīrieša pasauli. Un viņa ir izveicīga, prot vīrieti aptīt ap pirkstu, iekārdināt, padarīt atkarīgu. Elza atriebjas, tomēr beigās cieš sakāvi, un ne tāpēc, ka ļaunums vairo ļaunumu, bet gan tāpēc, ka viņa zaudē kontroli pār savu plānu un ļaujas jūtām un vainas apziņai. Te gan Upīts, gan Slucka parāda ne tikai vīrieti, bet arī sievieti kā instinktiem pakļautu būtni, vienīgā atšķirība, ka sievietes instinkts ir cēlāks – mīlēt un būt mīlētai. Citi izrādē atklātie instinkti ir dzīvnieciskāki.

19. gadsimta otrajā pusē vairākās Eiropas pilsētās bija pieejama tāda izklaide kā cilvēku zoodārzs, kurā publika varēja aplūkot dažādus iezemiešus no Āfrikas un Āzijas zemēm. Nožēlojami rasistiska nodarbošanās, kas vēl 19. – 20. gadsimta mijā sasaucās ar koloniālisma un imperiālisma procesiem. Būtu pārspīlēti teikt, ka izrādes “Sieviete” veidotāji rāda darbojošās personas kā kādas pirmatnējas cilts pārstāvjus, taču uzsvars uz cilvēku kā dziņām pakļautu, precīzāk – pakļaujamu būtni noteikti ir. Uz skatuves scenogrāfs Aigars Ozoliņš izvietojis vairākas lielas skapjveida kastes ar atveramām restotām durvīm. Tās izmantotas gan kā pansijas iemītnieku “istabas” – uz šiltītēm tiek norādīti to saimnieku vārdi –, gan kā dažādas starptelpas, ko darbojošās personas pārbīda un transformē pēc vajadzības. Šīs kastes, kad tās tiek apdzīvotas, var interpretēt kā zoodārza krātiņus, kuros ieslodzīti vīrieši un sieviete. Vienlaikus šie krātiņi var tikt skatīti arī kā simboliskas cilvēka zemapziņas telpas – skatītājam ir redzamas tikai detaļas: drēbes, pāris grāmatu, rakstnieku bistes u.c. sīkumi, tātad “istabu” iemītnieku iedzīve ļoti virspusīgā skatījumā. Līdzīgi mēs varam vērot svešinieku, par kuru kaut ko nojaušam tikai no pāris ārēji redzamām lietām – vai tā būtu pie jakas piesprausta lentīte Latvijas karoga krāsās vai T-krekls ar uzrakstu “Man garšo alus” –, taču pēc būtības svešinieks mums vienmēr ir neatklāta sala vai, atgriežoties pie izrādes skatuves iekārtojuma, slēgta “istaba”, un to, kas patiesībā notiek darbojošos personu zemapziņā, skatītājs uzzina tikai no darbības un personu rīcības.

Nav šaubu, ka aktrisei Ditai Lūriņai Elza ir meistarības pārbaude. Izrādes gaitā galvenā varone piedzīvo dažādas pārmaiņas – viņa ir gan naiva un lētticīga no laukiem atbrauksi meitene, gan atriebības pārņemta jauna dāma, gan vilinoša un iekārojama, seksīga un iznīcinoša sieviete, gan iemīlējusies un vainas apziņas nomocīta sieva, gan… Turklāt izrādē Lūriņai ir jāspēlē arī tas, kā savu personīgo atriebības izrādi nospēlē Elza, kas apzināti tēlo seksuālo interesi pret Apsi un Grīnu, tātad – teātri teātrī. Izrādes darbība ir visai raita, sižets dažādu sīkumu pilns, mizanscēnās tvertie Elzas pārdzīvojumi dinamiski nomaina cits citu, taču es Lūriņas spēlei noticēju, tā bija ļoti pārliecinoša. Brīnišķīgs ir arī Kaspars Aniņš relatīvi nelielajā, bet ārkārtīgi svarīgajā Elzas brāļa lomā. Aktieris meistarīgi parāda jauna, no ceļa noklīduša cilvēka fizisku un garīgu pagrimumu. Saskanīga partnerība izrādes pirmajā cēlienā ir starp Elzu un Gundara Grasberga attēloto mājskolotāju Grīnu, otrajā cēliena saspēle starp Elzu un Ģirta Liuzinika Apsi pārliecina mazāk, lai gan taisnības labad jāakcentē, ka kāpinājums un saspīlējuma mērogs tajā daudz lielāks. Attiecības ar pārējām izrādes sievietēm – māti (Dace Bonāte), pansijas saimnieci Mariannu (Zane Jančevska) un viņas meitu (Sanita Pušpure) – parāda Elzu kā citādu, vīrietim pretoties spējīgu. Tātad viņa ir pretstatā ne tikai vīriešiem, bet arī citām sievietēm. Tomēr jāatzīmē, ka dāmas spēj solidarizēties, ko nebūt nevar teikt par izrādes vīriešiem, – tā Mariannas kundze, lai gan redz Elzā sāncensi, grūtā brīdī tomēr nenovēršas no viņas un pat izrāda kripatiņu mātišķu jūtu. Vīrieši cits citu šādi neatbalsta – Mārtiņa Brūvera Grundulis, nespējis atrast sev vietu un zaudējis cīņu par Mariannas uzmanību, izdara pašnāvību. Nepateicīgākā loma izrādē tikusi Raimondam Celmam – viņa attēlotajam dzejniekam Līcītim, atšķirībā no Līcīša Upīša romānā, nav itin nekādas politiskās pārliecības, tādēļ neskaidri un nepamatoti kļūst, piemēram, viņa pēdējie vārdi par to, ka slimais ir tas, kas neapzinās savu stāvokli. Romānā Līcītis ir pozitīvais vīrieša tēls, Celma Līcītis ir… kas? Citādais, vienīgais “pareizais”, kā tas ir Upītim, viņš noteikti nav.

Psiholoģiski smalkā izrāde ir labi pārdomāta, tajā uzbūvētā pasaule – tumša un riebīga. Elzas situācija, šķiet, ir neatrisināma: viņa nevar neatriebties – tā būtu samierināšanās ar to, ka sieviete ir pazemojama un pakļaujama lieta vīrieša vajadzībām, – un nevar atriebties – viņai nepietiek spēka, lai pretotos savām jūtām un sirdsapziņai. Vai izrādē attēlotā situācija ir iespējama mūsdienās? Diemžēl, protams, jā. Vai dažādie izrādē parādītie attiecību modeļi ir dominējoši mūsdienās? Noteikti ne. Negribu idealizēt, bet, skatoties uz savu draugu, paziņu un paziņu paziņu loku, neredzu, ka visi vīrieši nu būtu izdzimteņi un cūkas, bet sievietes – naivas muļķes vai stervas. Nacionālā teātra izrāde parāda konkrētu gadījumu diemžēl nekonkretizētā laikmetā. Bet vispārinājums bija arī Upīša grābeklis, uz kura viņš kāpa tik bieži, ka savos vēlākajos romānos, šķiet, vairs nejuta tā sitiena spēku. 

Raksta autors – Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistru studiju programmas Literatūrzinātnes moduļa 2. kursa students