AKTIERIS RUNĀ: Jana Herbsta

Kroders.lv sadarbībā ar vietnes pastāvīgajiem autoriem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, un 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros,  vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs.

Tagad kārta 2014. gada LKA aktierkursa absolventiem – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jaunajiem aktieriem.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Kristiāna Tīlika: Pirmais jautājums tāds ierasts – kāpēc teātris?

Jana Herbsta: Jau kopš bērnības esmu piedalījusies dažādos teatrālajos pulciņos. Man patika tā sajūta, esot uz skatuves, bet vēl vairāk man patika aizkulišu smarža. Cēsu kultūras nams, kas nu jau pārtapis par Vidzemes koncertzāli, bija vecs, noputējis, un tur darbojās Cēsu Tautas teātris. Tie bija pirmie solīši uz lielās skatuves. Mana pirmā loma bija mūziklā “Mazais princis”, es biju Roze. Man tik ļoti patika tas vecais kultūras nams. Reiz es tukšā zālē sēdēju uz skatuves un klausījos, kā čīkstēja dēļi. Tuvojās 12. klases beigas, un man bija jāpieņem šis svarīgais lēmums jebkura vidusskolēna dzīvē. Sapratu, ka man gribas to skatuves sajūtu ilgāk, bet līdz tam es biju pa kluso nokopējusi visas kultūras nama kabinetu atslēgas. Man tur patika būt, es pēc skolas nebraucu uz mājām, bet gāju uz turieni. Es tur mācījos vai vienkārši sēdēju. Likās, ka gribu arī turpmāk savā dzīvē tādu ēku. Un tagad man tāda ir – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris.

Kā tev gāja iestājeksāmenos?

Šausmīgi. Tās ir trīs briesmīgākās dienas, kuras nekad neaizmirsīšu. Kaut kādā ziņā tu sevi tā nostādi – ja mani paņems, es kļūšu par aktrisi, ja nepaņems – nekļūšu un iešu uz franču filoloģiju, kur man jau ir budžeta vieta. Es pati sev maksimalizēju visu.

Dzirdēju, ka ir uzņemšana Rīgas Krievu teātrim, man līdz tam laikam nebija ne jausmas, kur tāds ir un ka vispār tāds ir. Kāds pateica, ka konsultācijās viss būs mierīgi – viņi pateiks, ka vari sagatavot fabulu, dzejoli, prozu. Varēšot arī latviski. Mihails Gruzdovs teica – būs latviski, var nedaudz arī krieviski parunāt. Atnācu uz konsultācijām, un tur sēdēja divi grandi no Pēterburgas – Jeļena Čornaja un Igors Koņajevs. Bija daudz latviešu un, protams, arī krievu. Viņi, lieki laiku netērējot, uzreiz lika runāt dzeju, prozu utt. Līdz tam dzīvoju ar pārliecību, ka man ir perfekta krievu valoda, jo mana mamma ir krieviete, vienmēr esmu šajā valodā runājusi, lasījusi un visu sapratusi. Taču, izdzirdot manu spēcīgo latviešu valodas akcentu, viņi mani apstādināja un jautāja: “Meitenīt, ko jūs īsti šeit darāt? Šis ir krievu teātris, un jūs atnākat ar programmu latviešu valodā? Tas nederēs. Labāk divreiz padomājiet. Ja nu pēkšņi pa nakti varat kaut ko sagatavot krieviski, nāciet uz otro konsultāciju dienu.” Šausmīgi pārdzīvoju, taču nolēmu nakts laikā sagatavot jaunu programmu. Mamma man atgādināja, ka es bērnībā ļoti mīlēju skatīties filmas krievu valodā un man ļoti patika iegaumēt monologus no filmām un tad tos deklamēt viņai. Monologs bija no filmas “Zvaigžņu putekļi”, kurā meitene atzīstas mīlestībā puisim, kurš pārvērsts par pelīti. Atnācu apbruņojusies. Sāku lasīt to mīlestības monologu, un viņi man teica: “Iedomājies, ka galda kāja ir tā pelīte, runā ar viņu.” Principā es atzinos mīlestībā galda kājai. Nākamajos radošajos uzdevumos viņi sāka vērot, cik ātri un cik spēcīgi tavs organisms un tava fantāzija atsaucas. Manuprāt, tā arī ir eksāmenu būtība. Tā nemanot sākās viens eksāmens pēc otra, un es gāju uz pilnu banku, man nebija ko zaudēt. Domāju – ja netikšu, tad viņi vismaz atcerēsies, kuru viņi nepaņēma. Es dejoju pašas izdomātas dejas, dziedāju dziesmas, ar kurām mamma mani bērnībā lika gulēt. Beigu beigās bija kolokvijs, un viņi uzdeva man vienu vienīgu jautājumu: “Jana, viss kārtībā, bet es vēlreiz atkārtoju, ka šis ir krievu teātris. Jums būs grūti. Varbūt pagaidiet vēl vienu gadiņu un iestājieties latviešu kursā?” Atbildēju, ka pēc gada es jau būšu par gadu vecāka un, visdrīzāk, tas būs iemesls, kāpēc mani nepaņems. Viņi sāka smieties, un bladāc – es biju iekšā! Sākās četri nenormāli intensīvi gadi – sešas dienas nedēļā, divpadsmit stundas dienā, viss krieviski. Man tas bija kultūršoks. Bija vēl arī citas latvietes, bet tāda valodas barjera laikam bija tikai man. Četru gadu laikā mana krievu valodas izruna gan ir ļoti uzlabojusies. Gāju pie logopēdiem, jo latviešu un krievu valoda ir tik dažāda. Atšķiras artikulācija un melodija. Kad kāds no Maskavas vai Pēterburgas atbrauc ciemos, sajūsminās par manu krievu runas “melodiku”.

Jūsu teātra vide ir tikai krieviska?

Jā. Tagad ar jaunu direktori ir nākušas jaunas mārketinga meitenes, viņas ir latvietes un cītīgi mācās krieviski komunicēt. Bet iepriekš mums bija viss tikai krieviski, arī meistari–pedagogi bija no Pēterburgas. Mums bija tā saucamā krievu skola. Latviešiem pedagogi ir Māra Ķimele ar Elmāru Seņkovu vai Indra Roga ar Mihailu Gruzdovu, mums bija Jeļena Igorjevna un Igors Grigorjevičs. Man bija grūti pierast, ka visiem cienījamajiem cilvēkiem ir vārds un tēva vārds un viņi tā arī jāuzrunā. Vārdi arī saīsinās, tie ir pareizi jāizrunā. Kad satiec kādu no direkcijas, viņi jāuzrunā “Eduard Iļjič” vai “Dana Jurjevna”.

Vai vari raksturot mācību procesu?

No sākuma bija Kultūras akadēmijas izstrādātā programma, kuru mūsu meistari ļoti ātri nolēma papildināt. Paralēli visam mums bija arī taiczi-cuaņ, kas ir ķīniešu tuvcīņa, bija solfedžo un klavierspēle, kas līdz šim aktieriem vispār nebija pasniegta. Šos četrus gadus manā dzīvē bija tikai mācības un teātris. Nekādas privātās dzīves. Tam vienkārši nepietika laika.

Tagad var redzēt – katram tā dzīve sāk iet savu ceļu, krustojoties ar jauniem pavērsieniem, jaunām iespējām. Mēs bijām ģimene – visi 15 cilvēki. Izlaidums notika uz teātra lielās skatuves, bija aicināti visu draugi un ģimenes, pedagogi, prese utt. Katram pedagogam mēs veltījām kādu radošu apsveikumu. Visi tik skaisti – mirdzošām acīm, lieliskiem ķermeņiem, tas jaunības spēks bija nevaldāms. Tā jau saka, ka aktieri pēc izlaiduma sāk zaudēt formu, jo ir grūti pašam to uzturēt. Kā es smejos, ir jāmaksā par savu talanta trūkumu. Jāiet uz sporta zāli, jāiet uz klasiku, jāiet uz vokālu un jāmaksā 20 eiro stundā vokālajam pedagogam. To, protams, var nedarīt, bet, ja gribi sevi uzturēt formā un tonusā, kas aktierim ir ļoti svarīgi, tad aiziet. Trešdaļa algas arī tam aiziet.

Kāda bija pāreja no intensīvajām mācībām uz darbu teātrī?

Mēs jau paralēli mācībām sākām ļoti intensīvi spēlēt. Jau otrajā kursā spēlējām uz lielās skatuves. Pirmajā kursā pret tevi izturas ar bijību, negrib priekšlaikus sabojāt, otrajā kursā jau ļauj pagaršot savas pirmās kļūdas. Tu spēlē ar labākajiem teātra aktieriem un saproti, ka tavs aktieriskais organisms tā īsti vēl neko pats nemāk. Ir milzīga cenšanās un vēlme labi nospēlēt, bet nav saprašanas, kā to izdarīt. Tad tu vēro savus vecākos kolēģus – kā viņi to dara, kāpēc man tā nesanāk? Es tik daudz asaru esmu izlējusi izrādes “Mežs” dēļ. Paralēli uz lielās skatuves tapa mūsu pirmais studentu darbs “Meža dziesma” (rež. Igors Koņajevs, Jeļena Čornaja, 2012 – K. T.). Tā arī bija mana pirmā galvenā loma – meža nimfa Mavka. Mums bija divi sastāvi, kā jau studentiem. Manā gadījumā vai nu spēlēju galveno lomu, vai spēlēju koku. Nākamā bija “Tikšanās lai arī notika, bet...” (rež. Jeļena Čornaja, 2013. – K. T.) – tā loma (Nataļja Mihajlovna – K. T.) bija tik tehniski sarežģīta, ka likās, nevarēšu nospēlēt, lai gan pati loma liekas viegla, dzīvespriecīga. Bet tas ir Antons Čehovs – autors ar izcili dramaturģiskiem otrā plāna tēliem. Te es atminos fragmentu no Ziedoņa epifānijas – “Mēs nezinām, cik grūti ir vanagam, kas stāv debesīs un nekustina spārnus. Vanags to nerāda. Un mums tas nav jāredz.” Skatītājiem nav jāredz, cik grūti ir nospēlēt “dāmīti–šampanieti”, taču mans iekšējais kritiķis vienmēr zinās, kad sanāca un kad ne līdz galam. Pirms pāris dienām (intervija notika 11. maijā – K. T.) mēs izrādi “Tikšanās, lai arī notika bet…” oficiāli nospēlējām 96. reizi. Iestudējums repertuārā bija piecus gadus, un zāle vienmēr bija izpārdota, biļetes dabūt nebija iespējams. Cilvēki nāca to skatīties atkārtoti. Dažādu iemeslu dēļ izrāde vairs netiks spēlēta. Atceros, klanoties pēdējo reizi skatītājiem, raudājām mēs un raudāja viņi. Tas ir vēl viens manas profesijas stūrakmens, pie kā vēl jāpierod, – mācēt atvadīties no savām izrādēm. Vai to vispār tā lāga var iemācīties? Man šķiet, man  sāpēs katru reizi, kad no repertuāra tiks noņemta izrāde, kurā spēlēju un kurā būšu ieguldījusi savu sirdi.

Vai priekšstats par aktiera profesiju ir mainījies?

Pat neatceros, kāds bija mans priekšstats, bija tikai sajūta, ka tas ir mans. Protams, ar laiku tu pārstāj profesiju tik ļoti idealizēt un raut sevi uz pusēm. Saproti, ka tā nedrīkst. Mums arī mācīja, ka nedrīkst tikai un vienīgi rikšot uz savas personīgās dvēseles. Taču pamēģini nepieslēgt dvēseli! Spēlēt lomu un izmantot kā pamatu savu personisko pieredzi nav pareizi. Tā aktieris sāk izdegt. Tas ir mazohisms, ar ko nevajag aizrauties. Cilvēks ir dzīvs organisms. Ir atsaucīgāki aktieru organismi un mazāk atsaucīgi. Laikam tā ir svarīgākā aktiera īpašība – plastilīna sajūta, ka vari no tā cilvēka uzlipināt visu ko. Tu viņam ko saki, un viņš to jūt un spēlē. Tādiem aktieriem, manuprāt, nav cenas. Ir aktieri, kam vajag visu loģiski izdomāt un kuri caur to ieslēdz savu emociju gammu. Piemēram, ļoti laba ir Nacionālā teātra izrāde “Melot(?)!”. Es to jau ļoti sen gribēju redzēt. Tā ir izrāde par to, vai mēs melojam vai ne. Jā, mēs melojam, un mēs to darām labi, mēs melojam godīgi un paši tam ticam! Izrādē paskaidro, ka mēs – aktieri – jau neesam jukuši cilvēki. Ja mēs katru reizi pa īstam spēlēsim katarsi, pastāv iespēja vienu dienu pamosties reanimācijā. Bet aktieris prātīgi neskaitāmas reizes ir izgājis šo loģikas ceļu, viņš zina katru niansi pa labi un pa kreisi, viņš ir iestaigājis to celiņu, un aiziet! Laba improvizācija var būt tikai tur, kur ir labi pamati.

Kādam jābūt aktierim?

Disciplinētam, emocionālam un atsaucīgam. Plastilīnam.

Vai esi teātrī piedzīvojusi “laimes brīžus”?

Man ļoti bieži ir tāda sajūta. Šī profesija mēdz būt nežēlīga un nepateicīga. Bet tā mani personīgi ir daudz reižu glābusi. Jeļena Igorjevna mēdza teikt, ka šī profesija dziedē. Tā patiešām ir. Reizēm tu atnāc ar 38 grādu temperatūru, nospēlē, un tev vairs nav temperatūras. Teātris ir tā vieta, kur paglābties no nebūšanām. Tas prieks ir diezgan konstants. Protams, ir dažādi periodi, kad sanāk – super, kad nesanāk – gribas izlēkt pa logu. Paši labākie mirkļi uz skatuves bijuši tie, kurus neatceros. Tajā brīdī saslēdzās absolūti viss. Jana, protams, kaut kur blakus ir, bet netraucē tam, kas notiek uz skatuves. Pilnīga перевоплощение (iemiesošanās – K. T.). Pats foršākais ir brīdis, kad tavs varonis sāk dzīvot neatkarīgi no Tevis un darīt spontānas lietas. Tā vairs neesi tu, bet viņš, kas to dara. Tā saucamā zemapziņa.

Nav grūti no tā iziet, būt atkal Janai?

To iemācās. Kā jau minēju, ar laiku pārstāj idealizēt profesiju, sāc to uztvert kā mīlamu, kas jau ir daudz. Man ir ekskluzīva iespēja – darīt to, ko mīlu. Lai visi jūk prātā šīs profesijas dēļ, kamēr jauni. Bet ar laiku sāc saprast, ka ir vēl arī privātā dzīve, kas ir tikpat svarīga. Vajadzētu būt. Ofēliju iespējams izcili nospēlēt arī tad, kad mājās tevi gaida vīrs ar bērniņiem. Gribu ticēt, ka laimīgu ģimenes dzīvi var apvienot ar brīnišķīgu karjeru. Es ceru, ticu tam.

Vai tev ir kāda sapņu loma?

Protams, bet tās ir sapņu lomas, par tām nerunā.

Tu esi strādājusi gan ar krievu, gan ar latviešu režisoriem (Elmāru Seņkovu, Jāni Znotiņu, kino režisoriem Jāni Ābeli un Daci Pūci). Vai ir kādas atšķirības, teiksim, darba metožu ziņā?

Ja godīgi, nē. Varbūt mana pieredze nav tik liela. Režisoram, pirmkārt, ir jāmotivē aktieris, ar savu ideju jāpārliecina, ka tas, ko mēs darām, mums un skatītājiem ir vajadzīgs. Ja režisors nespēj to izdarīt, tad tev pašam sevi par to jāpārliecina. Ir svarīgi, lai cilvēks владеет профессией (pārvalda profesiju – K. T.), lai viņš māk šo profesiju. Seņkovs ir brīnišķīgs, jo viņš patiesībā ir ļoti temperamentīgs, bet ar Znotiņu mēs vispār bijām uz viena viļņa. “Kaka Bjaka un pavasaris” (2018) man patīk, tas ir kārtīgs krosiņš stundas garumā.

Tās pamatā ir tā pati izrāde “Kaka un pavasaris”?

Režisors gribēja to pārlikt uz krievu skatuves. Bet ko nozīmē strādāt ar krievu aktieriem (nu jau sevi pie tiem pieskaitu) – uz katru nākamo mēģinājumu nācām ar jaunām idejām un piedāvājumiem. Jānis apmulsa un kādā mirklī jau sacīja: “Stop, pietiek piedāvāt!” Viņš teica, ka latviešu aktieriem viņam visu laiku jādod impulss. Mūsu gadījumā bija citādi, mūs pēc desmit mēģinājumiem vajadzēja piebremzēt.

Kuras tu uzskati par savām nozīmīgākajām lomām?

Pašlaik šis ir ļoti aktuāls jautājums. Ir bijis četru gadu studiju periods, tagad vēl četri gadi štatā. Pa to laiku, kamēr bijām studenti, tapa daudzas brīnišķīgas izrādes. Patlaban visi mūsu studiju laika darbi ir noņemti no repertuāra, var teikt, mūsu “studentu ēra” ir beigusies. Nebiju domājusi, ka tā pārdzīvošu, bet iekšēji ļoti skumstu. Tās arī bija lomas, kuras man daudz iemācīja. Kāda ir pirmā mīlestība ar teātri, pirmais skūpsts ar teātri, pirmās neveiksmes, pirmā kritika utt. Man gribas nosaukt visas – “Mīlas svētība” (rež. Igors Koņajevs, 2015 – K. T.), kas bija nenormāli skaista, tā bija par Raiņa un Aspazijas mīlestību. Mēs bijām ūdenī, un es biju Spīdola. Vēl Dostojevska “Pusaudzis” (rež. Jeļena Čornaja, 2014 – K. T.), kur spēlēju Jekaterinu Ahmatovu. Tagad pavisam negaidīti noņēma “Divus džentlmeņus no Veronas” (rež. Igors Koņajevs, 2014 – K. T.), kur bija mana Džūlija. Varbūt pārspīlēti teikt, ka tas ir kā bērns, bet tas ir kas radniecīgs, tu esi to radījis. Tas ir ļoti nepatīkami. Dievinu savu Veru no “Granātu aproces” (rež. Irina Keručenko, 2016 – K. T.), man ļoti patīk arī “Maģijas atslēgas” (rež. Marina Brusņikina, 2018 – K. T.). Stāstām par Mihailu Čehovu, kuram par godu nosaukts mūsu teātris. Viņš bija ģeniāls aktieris, grands. Tā ir dokumentāla izrāde, kas stāsta par teātra maģiju, par tiem teātra putekļiem, kurus, kā teica Arturs Maskats, tu jūti, bet neredzi.

Tu esi piedalījusies arī projektos ārpus teātra. Ko tie devuši?

Filma “Augstāk par zemi” (rež. Jānis Ābele, 2015 – K. T.) bija mana pirmā kino loma. Iepazinos ar Jāni Ābeli, mēs viens otrā, var teikt, profesionālā ziņā “ieķērāmies”. Pirms gada strādājām pie filmas “Septiņi miljardi gadu pirms pasaules gala”, kurai pirmizrāde būs augustā. Tajā spēlēju kopā ar Nacionālā teātra aktieri Raimondu Celmu. Saistībā ar Latvijas simtgadi kino industrija attiecīgi ir pievērsusies filmām par valstiskām un patriotiskām tēmām, taču labu laiku nav bijusi neviena filma par jaunu cilvēku attiecībām. Jā, ir filmas par bērniem, par laulāto dzīvesbiedru attiecībām, bet par tikko uzplaukušu mīlestību starp jaunu puisi un meiteni labu laiku nav bijis. Mēs nedēļu dzīvojām Marseļā un filmējām tur. Man bija jāmācās franču valoda. Neslēpšu, Jānis Ābele ļoti iedvesmojās no jaunā franču kino viļņa. Atceros, pirms sākās filmēšana, bija saraksts ar franču filmām, kuras Jānis palūdza noskatīties.

Ārpus sava teātra es mēģinu iet uz citiem teātriem un aicinu kolēģus no tiem pašiem teātriem nākt uz mūsu izrādēm. Lielās noslogotības dēļ parasti nesanāk. Tas nav labi, jo aktieriem, manuprāt, ir jāpārzina jaunākās tendences un jāredz, ko dara kaimiņi, kāda ir teātra kopbilde mūsu valstī. Mani latviešu kolēģi nepiekrīt, bet par to, ka zālei ir neinteresanti, liecina klepus biežums. Var man simtiem reižu stāstīt, ka ir rudens un slimības un tāpēc cilvēki klepo. Mana pieredze rāda – kad zālei ir interesanti, neviens pat nekustas. Ir bijušas reizes, kad runāju desmit minūtes no vietas un ir kapa klusums. Tā ir tā laime, par ko runāju, – vadīt un kontrolēt zāli...

Vai ir kāds aktieris vai režisors, ar kuru tu gribētu strādāt kopā?

Jā, daudzi. Ļoti gribētu strādāt kopā ar Rēziju Kalniņu. Gribētu sadarboties ar Lauru Grozu-Ķiberi. Arī ar Seņkovu gribu vēl strādāt. Man mīļi ir visi režisori, ar kuriem līdz šim sanācis strādāt, kā piemēram, Marina Brusņikina un Irina Keručenko no Krievijas. Man pietrūkst manu meistaru. Ļoti vēlos strādāt arī ar latviešu aktieriem. Man drīzāk nav neviena, ar kuru es nevēlētos sadarboties.

Vai tev ir kāda autoritāte teātrī?

Meistari ir cilvēki, kas man uzdāvināja šo profesiju, – teātra mamma un tētis. Bet teātrī Jakovs Rafalsons man ir kļuvis par sava veida krusttēvu. Kad tapa “Meitene kafejnīcā” (rež. Jakovs Rafalsons, 2017 – K. T.), kas sākumā bija iecerēts kā koncerts, tika pieņemts lēmums, ka vajadzīgs trešais cilvēks, kas lasītu tekstus. Tika pieaicināts Jakovs Rafalsons, lai viņš kopā ar mani izanalizētu tekstus. Mēs ar viņu tikāmies katru dienu pa vairākām stundām. Mums notika tā foršā simbioze, arī cilvēciskā un siltā. Viņš man kļuva ļoti tuvs, un tapa brīnišķīga koncertizrāde par Austru Skujiņu.

Man patīk arī Jekaterina Frolova, viņa ir ļoti talantīga – plastilīnveidīga. Vērot, kā mani kursabiedri aug un kļūst par lieliskiem aktieriem ir ļoti patīkami. Viņu uzvaras un panākumi iedvesmo.

Jūtaties nošķirti no latviešu teātra?

Jā, protams. Dana (teātra direktore Dana Bjorka – K. T.) rūpējas, lai integrācija notiktu straujāk, bet teikt, ka iepriekš dzīvojām savu dzīvi atšķirīgi no citiem teātriem, nevaru. Kā citur, tā arī pie mums ir iestudējis Seņkovs, Nastavševs, Kairišs u.c. Es nekad nepiekritīšu, ka mēs spēlējam sliktāk par citiem. Drīzāk man ir sajūta, ka kādam ir grūti pieņemt, ka Rīgas Krievu teātris varētu būt līdzvērtīgs pārējiem latviešu teātriem. Es zinu, par ko runāju, jo skatos kā sava, tā arī citu teātru izrādes. Kad man kāds saka: “Nu jā, jums mazliet oldskūlīgs teātris,” ko tas vispār nozīmē? Kā tas jāuztver – “vecā skola”? Man, tieši otrādi, liekas brīnišķīgi, ka mans teātris ir saglabājis savas tradīcijas, taču tas netraucē iet līdzi laikam. Tādas izrādes, kā “Krietnais cilvēks no Sečuānas” vai “Grenholma Metode” nu nekādi nevar nosaukt par “veco skolu”. Un kas tā par alerģiju pret klasikas darbiem? Pēc manām domām, nav nekā izcilāka par Šekspīru, Dostojevski, Šilleru, un tā es varu turpināt ilgi. Klasika nav par “tad”, klasika ir par “vienmēr”. Taču tā siena starp teātriem pastāv, un man tā nav saprotama.

Vai tu gribētu spēlēt kādā latviešu teātra izrādē?

Ļoti gribētu – tieši izrādē. Gribētu kaut reizi spēlēt latviešu valodā un nedomāt par to, kā es izrunāju vārdus. Man vēl aizvien uz skatuves ir kontrole – vai viss ir kārtībā, vai visi vārdi savā vietā un visas skaņas pareizi izrunātas. Es negribētu būt citā teātrī, man ļoti patīk mans teātris. Bet pamēģināt savus spēkus izrādē – ļoti labprāt. Pastrādāt ar latviešu kolēģiem. Ceru, ka dzīve man piespēlēs tādu iespēju.

Runājām par to, kādam jābūt aktierim, bet kādam jābūt teātrim?

Teātrim visu laiku jābūt kustībā, bet ar savu tradīciju somiņu. Ja teātris dzīsies pēc katras jaunākās tendences, tad pazaudēs savu identitāti. Mums ir ļoti spēcīga sakņu sistēma, mēs esam vecākais krievu teātris pasaulē ārpus Krievijas robežām. Mums tā latiņa jātur. Ir jāiet līdzi laikam, nezaudējot tradīcijas. Kad man jautā, vai ir vērts iet uz aktieriem, saku – ir! Tāpēc, ka tikai tā var saprast, vai tas ir tavs. Esmu redzējusi cilvēkus, kuri izdeguši vai vīlušies šajā profesijā. Tas atkarīgs no paša cilvēka. Kā Puškins teica: “Talants nozīmē pilīti pa pilītei izspiest no sevis vergu.” Tā arī ir – 90 procentu darba, un 10 procentu talanta.

Jekaterina Frolova, M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise, LKA RKT aktierkursa skatuves runas pasniedzēja:

“Jana Herbsta. Sākotnēji Jana salīdzinoši slikti runāja krievu valodā, taču viņa ļoti daudz un neatlaidīgi strādāja, lai neatpaliktu no kursa, kas apliecina viņas nopietno attieksmi pret darbu un gribasspēku. Šo īpašību viņa saglabājusi arī tagad, strādājot teātrī. Neparedzama, vienmēr ir interesanti vērot, kā viņa uz kaut ko reaģē. Janā ir saglabājies arī tāds labā nozīmē meitenīgs naivums.”

Šeit Janas Herbstas profils M. Čehova Rīgas Krievu teātra mājaslapā