Notiekošais un sagaidāmais. Krīzes situācija Baltijas valstu teātros

Jau vairāk nekā mēnesi visās trijās Baltijas valstīs izsludināta ārkārtējā situācija Covid-19 vīrusa dēļ (Lietuva bija pirmā valsts, kas izsludināja ārkārtējo situāciju jau 26. februārī).

Kultūras iestādes, tostarp teātri, uz laiku ir slēgti, un tiek paredzēts, ka visā Baltijā ārkārtējā situācija var tikt pagarināta vēl ilgāk par šobrīd noteiktajiem datumiem. Tātad ir liela iespējamība, ka teātri nevarēs turpināt sezonu – rādīt plānotos iestudējumus un iestudēt jaunas izrādes. Šīs krīzes laikā Latvijas teātri ieplānotās izrādes ir pārcēluši uz vēlāku, vēl nenoteiktu laiku. Savu pirmizrādi tā arī nepiedzīvoja Alvja Hermaņa jauniestudējums “Sievietes un vīrieši” Jaunajā Rīgas teātrī, kā arī Valmieras Drāmas teātra izrāde “Tilti” Georgija Surkova režijā, savukārt dienu pēc Latvijas Nacionāla teātra jauniestudējuma “Lepnums un aizspriedumi” pirmizrādes valstī tika izsludināta ārkārtējā situācija. Šis ir bijis satraucošs laiks arī neatkarīgajiem teātriem – piemēram, tika atcelta marta beigās plānotā izrāde “Māksla” (Kunst), ko Dirty Deal Teatro veidoja kopīgi ar Tallinas neatkarīgo teātri Kanuti Gildi Saal. Lietuvā savukārt uz rudeni pārcelts mūsdienu dejas festivāls “Jaunā Baltijas deja” (Naujasis Baltijos Šokis). Gan Lietuvā, gan Igaunijā tradicionāli 27. martā, Starptautiskajā teātra dienā, tiek pasniegti apbalvojumi teātra mākslā – Lietuvas Skatuves zelta krusts (Auksinis scenos kryžius) un Igaunijas Teātra balvas. Lietuvā šī apbalvošanas ceremonija pagaidām ir atlikta uz nenoteiktu laiku, savukārt Igaunijas Teātra balvu laureāti tika izziņoti Igaunijas televīzijas (ETV) pārraidē, bet oficiālā ceremonija Tartu teātrī “Vanemuine” tika atcelta.

Sarunā ar Kroders.lv Tartu Universitātes teātra zinātnes lektore Hedi-Līsa Tome (Hedi-Liis Toome) stāsta: “Igaunijā daži mazie teātri ir sākuši piedāvāt savu izrāžu ierakstus tiešsaistē. Piemēram, Tartu Jaunais teātris (Tartu Uus Teater). Mazie teātri ir ātrāk reaģējuši uz šo situāciju nekā lielie valsts teātri.” Igaunijas Kultūras ministrija ir arī apkopojusi tiešsaistē pieejamo izrāžu, operu un ar teātri saistīto raidījumu piedāvājumu [1], kas iesākumā bija visai pieticīgs, bet šobrīd jau ir plašāks.

Lietuvā savukārt pirmie uz situāciju reaģēja reģionālie teātri – Šauļu Valsts Drāmas teātris un Klaipēdas Drāmas teātris, piedāvājot noskatīties gan repertuāra, gan senāk iestudētas izrāde. Lietuvas Nacionālais Drāmas teātris jau gandrīz mēnesi organizē Viljama Šekspīra sonetu lasījumu ciklu, kā arī intervijas ar teātra aktieriem tiešsaistē. Sarunas ar aktieriem un izrāžu ierakstus pašlaik piedāvā arī Nacionālais Kauņas Drāmas teātris. Izrādes ierakstā aicina noskatīties arī Artūra Areimas teātris (Artūro Areimos teatras) un Oskara Koršunova teātris (Oskaro Koršunovo teatras) Viļņā. Portālā lrt.lt iespējams arī noskatīties Lietuvas teātra klasiku (piemēram, Eimunta Nekrošus (Eimuntas Nekrošius) izrādi “Bada mākslinieks” (Bado meistras), kura pamatā ir tāda paša nosaukuma Franca Kafkas darbs, Oskara Koršunova (Oskaras Koršunovas) izrādi “Meistars un Margarita”(Meistras ir Margarita) u. c.).

Latvijā aktīvi dažādu saturu tiešsaistē piedāvā gan neatkarīgie, gan valsts teātri. Kā vieni no pirmajiem uz krīzes situāciju reaģēja teātra trupa KVADRIFRONS, piedāvājot Džovanni Bokačo darba “Dekamerons” lasījumus. Ģertrūdes ielas teātris savukārt bija pirmais, kas tiešsaistes/digitālajam formātam pielāgoja izrādi “Taņas dzimšanas diena WEB” – tā jau vairākkārt bijusi skatāma Zoom platformā. Virtuālam formātam pielāgota arī Dmitrija Petrenko izrāde “Tēbu zeme”, kas tiešsaistē būs skatāma 7. maijā. Dažādu darbu (“Dekamerona”, Valentīnas Freimanes “Ardievu, Atlantīda!”, latviešu tautas pasaku u. c.) lasījumus piedāvā arī Jaunais Rīgas teātris aktieru izpildījumā, savukārt savus prozas stāstus ierakstījuši teātra jaunie studisti. Aktīvi daudzveidīgu saturu piedāvā arī LTV “Teātris.zip”, regulāri papildinot savas īpašās izrāžu izlases klāstu. Latvijas Nacionālais teātris izvēlējies interaktīvu veidu, kā ļaut skatītājiem pašiem noteikt, kuru izrādi viņi vēlas redzēt nedēļas nogalē, sociālajos tīklos veidojot aptaujas. Turklāt Nacionālā teātra aktieri izveidojuši arī virtuālo raidījumu “7 kraukļi un Saulcerīte”, un teātra direktors Jānis Vimba intervijā Latvijas Radio 3 stāsta, ka plānoti arī citi projekti (piemēram, monoizrāžu sērija, kuras pagaidu nosaukums ir “Baltais klubs”). Aptuveni mēnesi tiešsaistē bija pieejama arī Dailes teātra izrāžu izlase, taču šobrīd Viestura Kairiša režijā ir tapusi tiešsaistes izrāde “Jūsmotāji”. Arī Dirty Deal Teatro bija viens no pirmajiem teātriem, kas piedāvāja tiešsaistes saturu – “Izrādes-instrukcijas”, ko radījuši DDT dramaturgi (Anete Konste, Jānis Balodis, Linda Rudene u. c.) un režisors Valters Sīlis. Liepājas teātra paspārnē savukārt tapis podkāsts, ko veido aktieris Gatis Maliks un dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, un aktrise Karīna Tatarinova organizē dažādu darbu lasījumus Rietumu radio ēterā Liepājas teātra aktieru izpildījumā. Savukārt Valmieras Drāmas teātrī, neskatoties uz ārkārtējo situāciju, pašlaik top izrāde “Visas labās lietas” Ineses Mičules režijā, un teātris savā Facebook lapā ļauj ieskatīties tās iestudēšanas procesā, kā arī aktieru pandēmijas laika ikdienā.

Gandrīz visi Latvijas teātri cenšas nezaudēt saikni ar skatītāju – bez jau nosauktajiem arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, Rēzeknes teātris “Joriks”, Latvijas Nacionālā opera un balets un Latvijas Leļļu teātris piedāvā tiešsaistes saturu. Piedāvājums ir plašs, un, šķiet, daļai skatītāju tieši šis aspekts sagādā arī grūtības izvēlēties, kuram saturam dot priekšroku. Jāpiemin, ka ne tikai Baltijas valstu teātri piedāvā skatīties izrādes digitāli – to dara arī daudzi pasaules teātri un operas, un norisinās arī tiešsaistes teātra festivāli. Sarunā ar Kroders.lv lietuviešu teātra kritiķis Vaids Jauniškis (Vaidas Jauniškis) pašreizējo situāciju raksturo šādi: “Kad atvērusies tāda pasaules kultūras dārgumu krātuve, orientēties un izvēlēties, kam pēc attālinātā darba veltīt atlikušo dienas daļu, nav tik vienkārši. Tomēr krīze piedāvā arī iespēju ar teātri doties tieši uz gultu vai atpūtas krēslu, tā ļaujot skatītājam neatrast no skatuves mākslas un iepazīstinot citu pilsētu skatītājus ar to izrādi, kuru viņi citādi nesaņemtos noskatīties. Kaut gan, bez šaubām, ir arī finansiāli riski – rādīt ekrānā repertuāra izrādes.”

Bez ienākumu avota palikušie teātra mākslinieki var pieteikties valsts nodrošinātajam dīkstāves pabalstam. Arī Valsts Kultūrkapitāla fonds aicina radošās personas pieteikties atbalsta stipendijām. Taču jau šobrīd teātru vadītāji runā par izmaiņām kolektīvā un darbinieku atlaišanu, un dažus teātrus tas jau ir skāris. 24. aprīļa LTV raidījumā “Kultūršoks” Dailes teātra direktors Juris Žagars apstiprināja, ka ir plānotas izmaiņas teātra štatā (plānots atlaist četrus aktierus – Mārtiņu Poču, Aiju Dzērvi, Sarmīti Rubuli un Kasparu Zāli). Bet saistībā ar pievienošanos Dailes teātra aktieru kolektīvam ir uzrunāti VDT aktieri Elīna Vāne un Imants Strads, un martā darbā jau pieņemti aktieri Kārlis Arnolds Avots un Toms Veličko. Izmaiņas štatā ir skārušas arī Latvijas Nacionālo teātri. Teātra direktors Jānis Vimba intervijā Latvijas Radio 3 stāsta: “(..) Mums ir drošības spilvens, bet tas diemžēl nenozīmē, ka nevienu nevajadzēs atlaist. Ir viena daļa cilvēku – un es no tā neizvairos, kas jau ir atlaisti un droši vien sekos arī citi.” 29. aprīļa LTV raidījumā  “Kultūrdeva” savu viedokli saistībā ar aktieru atlaišanām pauda aktrise Dita Lūriņa: “Šinī brīdī [nevar] analizēt kaut kādas mākslinieciskas kvalitātes vai nekvalitātes – brīdī, kad mums ir vienkārši jānoturas uz ūdens, vienkārši vienam otru jānotur… Pēc tam tīrām štatus, darām, kas ir jādara mākslas vārdā, bet šobrīd nav jautājums par mākslas augstiem uzdevumiem. Ja ir repertuāra teātris ar trupu, un līdz šim tu neatlaidi šos cilvēkus, tad šobrīd to darīt nav īstais brīdis.”

Būtisks ir arī jautājums par teātru pašreizējo finansiālo situāciju. Portāls Delfi.lv ziņo par situāciju Jaunajā Rīgas teātrī, un teātra direktore Gundega Palma stāsta, ka aktieru algām tiek tērēti uzkrājumi, kas bija paredzēti jauniestudējumu veidošanai. Atbildot uz jautājumu par to, kāda varētu būt situācija pēc krīzes, viņa norāda, ka viss ir atkarīgs no laika perioda, cik ilgi būs spēkā esoši ierobežojumi publiskai darbībai. Palma atzīmē, ka scenāriji ir vairāki un tie ir atkarīgi arī no atbalsta mehānisma, jo teātri nav 100 % dotēta valsts iestāde. Par papildu atbalsta nepieciešamību vēsta arī kultūras nozares pārstāvju atklātā vēstule, kas adresēta valdībai un Saiemai un kurā pausts aicinājums ieviest risinājumus krīzes pārvarēšanai, palielinot kultūras nozares budžetu Latvijā un daļēji sedzot negūtos ieņēmumus. 28. aprīļa Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, kurā tika apspriesti atbalsta pasākumi kultūras nozarei, kā arī turpmākie plāni krīzes pārvarēšanai, nepieciešamību atbalstīt kultūras nozari akcentēja arī režisors Alvis Hermanis. Viņš uzsvēra, ka sabiedrība nekad iepriekš nav lietojusi tik daudz kultūras kā šajos divus mēnešos. Cilvēki patērē kultūras un mākslas darbinieku produktus, tomēr to radītāji nevar saņemt atalgojumu. Viņš arī norādīja, ka teātri Latvijā ir pelnījuši lielāku skaidrību par nākotni. Savukārt 27. aprīlī portāls LSM.lv ziņoja, ka Kultūras ministrija valdībā prasīs kompensāciju par Covid-19 krīzes dēļ nenotikušajiem kultūras pasākumiem. Kultūras ministrijas pārstāvji norāda, ka krīzes situācija ir ietekmējusi visas kultūras iestādes un kultūras darbiniekus. (Sīkāk par KM nostāju šajā jautājumā iespējams izlasīt šeit.) Lai gan Latvijā situācija vēl ir neskaidra un nav pieņemts konkrēts lēmums par papildu finansējuma piešķiršanu kultūras nozarei, jau ir zināms, kā uz šo krīzes situāciju reaģējusi Lietuvas un Igaunijas valdība – Lietuvā kultūras jomai valsts atvēlēs papildu 7 miljonus eiro, savukārt Igaunijā – 25 miljonus eiro, no kuriem 4 miljoni eiro tiks atvēlēti teātriem.

Alvis Hermanis par iespējamo scenāriju ir izteicies savā uzrunā skatītājiem Starptautiskajā teātra dienā: “Mani interesē pasaule, kurā atgriezīsimies pēc tam. Esmu pārliecināts, ka tā būs pilnīgi cita pasaule, jo izolācijā pavadītais laiks, lai cik garš tas arī būtu, cilvēkus izmainīs radikāli, un viņu paradumi būs citi. (..) Cilvēku sadzīve pēc izolācijas posma būs vairāk introverta, cilvēki turpinās vairāk laika pavadīt mājās ar ģimeni, viņi būs iemācījušies un pieraduši pakārtot savu dzīvi interneta dotajām iespējām, un iziet laukā no mājas būs vēl mazāk iemesla un vajadzības nekā līdz šim. Šis būs iemesls, kāpēc teātris kā mākslas forma atkal atgriezīsies “baltā zirgā”, jo teātris ir vienīgais zināmais mākslas formāts, kuru digitāli nevar patērēt. Teātra spēks ir tikai fiziskā klātbūtnē. (..) Cilvēki noteikti gribēs aiziet uz teātri, lai redzētu citus dzīvus cilvēkus.”

Savukārt sarunā ar Kroders.lv, runājot par pasauli, kurā dzīvosim pēc krīzes, Igaunijas teātra kritiķe un Tartu Universitātes profesore Anneli Saro (Anneli Saro) pauž viedokli par citu iespējamo versiju: “Man patīk Hedi-Līsas hipotēze, ka pēc tik daudzu mēnešu pavadīšanas bez teātra varbūt cilvēki sapratīs, ka var izdzīvot bez teātra vai kultūras vispār. Būs interesanti redzēt, kā šis ilgstošais periods bez kultūras ietekmēs cilvēkus un viņu paradumus.” Komentējot iespējamās krīzes sekas, kas varētu skart Igaunijas teātrus, viņa atzīmē: “Mums jāpievēršas arī ekonomiskajam aspektam. Jau ilgstoši tiek diskutēts par to, ka Igaunijā ir pārāk daudz teātru. Pastāvīgi pieaug teātra apvienību skaits. Tā nebūtu nekāda problēma, bet agri vai vēlu šīs jaunās apvienības piesakās valsts finansējumam no Kultūras ministrijas vai Igaunijas Kultūrkapitāla fonda. Šīs iestādes nespēj finansēt visas jaunās teātra trupas. Nu esam nonākuši situācijā, kad daudzas jaunās teātra apvienības var bankrotēt, jo šobrīd ir grūti izdzīvot. Ārkārtējā situācija var tikt pagarināta. Mēs vēl nezinām, kā šī pandēmija ietekmēs teātrus.”

Attiecībā uz pašreizējo un paredzamo situāciju Lietuvā Vaids Jauniškis stāsta: “Runājot par finansēm, gan Kultūras padome, gan Kultūras ministrija apspriežas ar dažādu kultūras sektoru pārstāvjiem un cenšas “amortizēt” zaudējumus, pielīdzinot šo situāciju force majeure apstākļiem. Turklāt šīs iestādes ne tikai nepieprasa attaisnot iepriekšējos izdevumus, bet arī ļauj veikt izmaiņas tāmēs. (..) Protams, nesalīdzināmi vieglāk šo situāciju pārdzīvos valsts sektors, bet neatkarīgie un nelielie, taču dažkārt mākslinieciski stiprākie teātri un trupas, piedzīvo arvien lielāku nošķirtību – no finansēm līdz pat iespējām pastāvēt. Tāpēc būtu ļoti svarīgi no šīs krīzes pamācīties un novērst šo nevienlīdzību. Kā tas ietekmēs mākslu – grūti paredzēt. Acīmredzami ir vien tas, ka jaunās tehnoloģijas, kas tik centīgi tiek izmantotas teātrī, joprojām nav tikušas izmantotas onlaina izrādēs, kā arī netiek izmantotas citādas teātra formas.” Ar Vaida Jauniška teikto rezonē pašreizējā Artūra Areimas teātra situācija. 27. aprīlī teātris publicēja vēstuli, kurā vēsta, ka tas no Lietuvas Kultūras ministrijas nav saņēmis finansējumu darbībai 2020. gadā un ka tas varētu nozīmēt teātra pastāvēšanas beigas. Vēstulē rakstīts: “Nesaņemot absolūti nekādu valsts atbalstu, nevaram saglabāt savu teātra telpu, un mums būs jāatsakās no daudzām iecerēm un projektiem, kas paredzēti mākslinieku kopienas stiprināšanai, jaunu saišu dibināšanai un radošo personu un skatītāju izglītošanai. Pašlaik apsveram iespēju pārtraukt AAT darbību.” Tomēr vēstulē teātris pauž arī cerību un aicina skatītājus ziedot naudu teātra darbības turpināšanai. 

Cerība, ka izdosies īstenot plānotos projektus un atjaunot teātru darbību, taču vienlaikus arī neskaidrība par nākotni vieno visus Baltijas teātrus. Ir acīmredzams, ka šī pusotru mēnesi ilgusī krīze jau ir nesusi lielas izmaiņas teātru darbībā, komunikācijas stratēģijās ar skatītājiem, kā arī rosinājusi teātra māksliniekus pielāgoties šiem apstākļiem, veidojot virtuālās izrādes un tiešsaistes saturu. Šķiet, šobrīd viens no būtiskākajiem teātru mērķiem ir nezaudēt saikni ar skatītāju un apliecināt, ka teātriem skatītājs ir tikpat nepieciešams, kā skatītājam teātris.