AKTIERIS RUNĀ: Pāvels Griškovs

Kroders.lv sadarbībā ar vietnes pastāvīgajiem autoriem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, un 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas ieguvuši gan štata vietas dažādos valsts teātros, gan strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs.

Tagad kārta 2014. gada LKA aktierkursa absolventiem – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jaunajiem aktieriem.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Kristiāna Tīlika: Kāpēc izvēlējies teātri?

Pāvels Griškovs: Diezgan vēlu nonācu līdz aktiera profesijai. Pēc vidusskolas beigšanas sāku studēt ekonomiku un vadības zinības Latvijas Universitātē. Pēdējos studiju gados iestājās lūzumpunkts – gribējās ko citu. No bērna kājas vēlējos kļūt par mūziķi, dziedātāju. Bet tā arī nekas nebija sanācis. Sāku pie tā strādāt un pieredzēju, ka, kaut ko ļoti vēloties, tas piepildās. Pateicoties gribasspēkam un veiksmei, nonācu īstajā vietā un laikā. Iegūtās iemaņas un veiksme man palīdzēja iekļūt grupā “Latte”. Darbojoties grupā, sapratu, ka man patīk māksla, skatuve un šovs. Principā viss, kas saistās ar uzstāšanos. Pirms tam biju uzstājies Dziesmu svētkos, kas ir ļoti maģisks pasākums, bet tas ir citādi – tur svarīgākais ir kopīgais gars. Šeit es uzstājos kā personība. Kad mūsu grupa pajuka, sāku domāt par to, ko vēlos dzīvē darīt. Esmu ekonomists-uzņēmējs, bet man ir arī radošā puse, kuru biju sācis aktīvāk attīstīt. Paralēli darbam grupā biju sācis vadīt pasākumus universitātē, iesaistījos arī studentu pašpārvaldē, biju radio komisijas vadītājs un veidoju iekšējās reklāmas. Esmu ļoti pateicīgs Latvijas Universitātes studentu pašpārvaldei par šīm iespējām radoši izpausties. Iesaku šo iespēju izmantot visiem, jo tā ir liela pieredze un treniņš pirms lielās dzīves. It īpaši jauniešiem no laukiem, kāds tolaik biju es. Tieši šeit man bija iespēja izpausties un iemēģināt sevi dzīvē. Tā palēnām nonācu līdz aktiera profesijai.

Sākumā apsvēru iespēju studēt Latvijas Kultūras akadēmijā, bet tad ienāca prātā doma – kāpēc ne Krievijā? Uz mēnesi atliku visus darbus un sāku gatavoties. Tolaik nodarbojos arī ar velotriālu (esmu seškārtējs Latvijas čempions). Tā es ar riteni un somām iekāpu autobusā, uz divām nedēļām aizbraucu pie sava paziņas Maskavā. Gāju uz Ščukina skolu, uz MHATu (Maskavas Akadēmiskais Dailes teātris – K. T.), Šepkina skolu un GITIS (Maskavas Valsts teātra mākslas institūts – K. T.). Man gandrīz pat paveicās. Bija uzņemšana Valērija Garkaļina estrādes kursā, tiku līdz trešajai kārtai. Tolaik šajā kursā stājās arī latviešu dziedātāja Kristīna Zaharova. Viņai paveicās, un viņa sāka mācības Maskavā. Bet mani gaidīja cits liktenis. Iestājeksāmenu laikā izveidojās draudzība ar citiem jauniešiem, kuri arī netika uzņemti, un vienam no viņiem nākamajā dienā bija iespēja stāties Sanktpēterburgā. Ilgi nedomājot, nopirkām biļetes un jau astoņos no rīta bijām tur. Tobrīd bija uzņemšana pie komiķa Gaļceva (Jurijs Gaļcevs – K. T.). Diemžēl mūs neuzņēma arī tur. Esmu viņam ļoti pateicīgs, jo viņš vienīgais pateica, kāpēc mūs neuzņems savā kursā, pārējie no šī jautājuma novirzījās. Viņš teica, ka esam pārāk patstāvīgi, bet teātrim vajadzīgi cilvēki, kas paliks tur, nevis piedalīsies projektos ārpus teātra. Tas bija liels pārbaudījums. Ļoti piesātināts laiks.

Kad atgriezos Rīgā, šķita, ka te salīdzinājumā ar Maskavu nekas nenotiek. Dzīve apstājās, jutos vīlies. Tad atcerējos par aktieru uzņemšanu Latvijas Kultūras akadēmijā, biju dzirdējis, ka pirmoreiz Rīgā uzņems kursu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrim. Izlēmu aiziet un pamēģināt, zaudēt nebija ko. Vēlējos atstāt par sevi iespaidu, tāpēc gatavojos nopietnāk. Pēc Maskavas dzīves skolas mani nekas vairs nevarēja sabiedēt, un baidīties arī nebija laika. Man izdevās atstāt iespaidu, un tiku iekšā kā trešais.

Atskatoties atpakaļ uz savu ceļu līdz profesijai, varu teikt, ka neko nenožēloju. Vien vajadzēja vidusskolā cītīgāk mācīties angļu valodu, jo tikai vēlāk apzinājos, cik tas ir svarīgi. Ja kopš pirmās klases būtu mācījies latviešu skolā, domāju, ka mans izglītības līmenis būtu daudz augstāks. No otras puses, es nebūtu kļuvis par to cilvēku, kas esmu, ja nebūtu izgājis šo dzīves ceļu. Būtu citi iespaidi.

Vai jums ar kursu ir saglabājusies kopības sajūta?

Studiju laikā tā noteikti bija, mēs bijām kā liela draudzīga ģimene, tomēr šī sajūta diemžēl zūd. Teātris ir liela mašinērija, kur ir daudz cehu un kur visi viens otru pazīst. Ja teātrī nav ciešas sadarbības un draudzīgas atmosfēras, nekas neizdodas. Atceros, ka studiju laikā biju sadraudzējies ar daudziem teātra cehiem, jo īpaši ar dekoratoriem un kostīmu māksliniekiem. Ar viņiem arī visvairāk jāsadarbojas izrādes tapšanas laikā. Iestudējumā “Meža dziesma” (rež. Igors Koņajevs, Jeļena Čornaja, 2012 – K. T.) atveidoju ūdens pavēlnieku. Izdomāju viņam īpašu runasveidu un to, kā viņš varētu pārvietoties. Paņēmu kruķus un sāku uz tiem staigāt. Man radās arī ideja par to, ka viens tēls (Vējš un Uguns) varētu pārvietoties uz kedām ar ritentiņiem. Man tas ļoti patika. Ir burvīgi fantazēt un radīt jaunus īpašus raksturus un personības.

Esmu ļoti emocionāls, un manas emocijas ir kā ugunsgrēks – pielaid mazu dzirksteli, un jau izceļas bīstams ugunsgrēks, ko ne vienmēr uzreiz izdodas lokalizēt. Studiju laikā bija ļoti grūti noturēt to enerģētiku, kas nepieciešama aktierim. Ar grūtībām kontrolēju emocijas, biju ļoti trausls. Ilgi ar to cīnījos, un man jāsaka paldies saviem režisoriem.

Iesākumā mana dzīve bija pakārtota un veltīta mūsu [Rīgas Krievu] teātrim, kur es praktiski dzīvoju. Laikam ritot, pamazām gāju arī kur citur. Sadarbojos ar teātra apvienībā “3 māsas”, kas veidoja izrādi “Re:Atmoda” (rež. Dita Balčus, 2014 – K. T.) par 20. gs. 90. gadiem. Stāsts bija par krievu jaunieti, kurš iemīlas latvietē. Tā kā pats esmu krievu tautības, šī tēma man bija ļoti interesanta. Bērnībā man bija krievu draugi. Bet vēlāk nonācu starp latviešu un krievu jauniešu grupām, tāpēc nācās rast kompromisus un atrast kopēju valodu ar divām frontēm. “RE: Atmoda” bija interesanta pieredze. Projekta laika izbraukājām astoņas skolas, runājām ar jauniešiem par to, vai, viņuprāt, pastāv problēma starp dažādām nacionalitātēm, jautājām, ko viņi domā par barikādēm un ko darīs nākotnē – vai paliks Latvijā, vai arī dosies citur. Mani šīs sarunas ļoti iedvesmoja, vienā skolā sajutos kā īstā latviešu vērtību galvaspilsētā. Tur jauniešiem bija kopības sajūta, tautiskums un izpratne par savu identitāti. Mani izbrīnīja tas, ka jaunieši nacionalitātes atšķirībām vispār nepievērš uzmanību, viņiem nerūp, kādā valodā notiek komunikācija. Svarīga ir personība.

Ir kāds aktieris vai režisors, ar kuru tu gribētu strādāt kopā?

Gribētu strādāt ar Elmāru Seņkovu, bet šobrīd viņam ir ļoti daudz darba. Man ļoti gribētos sadarboties arī ar Liepājas teātra izrādes “Precības” režisoru (Sergeju Zemļanski – K. T.). Manuprāt, viņam ir citāds skatījums uz teātri. Arī “Spēlmaņu nakts” ceremonijā man patika viņa vienkāršība un pieticība. Priecājos par to, ka Jānis Vimba ir Nacionālā teātra jaunais direktors. Man viņš patīk kā cilvēks un profesijas pārstāvis. Iepazinos ar viņu ļoti sen, kad rādīja izrādi “Kailie brieži” (rež. Oļegs Šapošņikovs, 2009 – K. T.). Man patika viņa humora izjūta un balss. Izrādei bija arī krievu versija, un tajā mani savukārt uzrunāja Alekseja Korgina tēlojums tajā pašā lomā, ko latviešu versijā atveidoja Jānis Vimba. Vienmēr prieks skatīties uz A. Korgina plastiku un spēju iejusties lomā.

Pagājušajā gadā bija ļoti interesanta pieredze – Ukrainā filmējos seriālā kopā ar Daini Grūbi un savu kursabiedreni Jūliju Berngardti. Filmēšanās laikā tika mainīts scenārijs, un četrpadsmit dienu laikā bija jāuzfilmē četras sērijas. Viss notika lielā steigā, nebija laika sagatavoties. Mēs ar Daini mēģinājām izprast savas lomas un ainas, režisors mums nemaz nelika mēģināt un meklēt mūsu tēlus un viņu raksturu būtību. Man ir liels prieks, ka bija iespēja strādāt ar Daini – viņš ir ļoti talantīgs un fantastisks cilvēks. Kopš tā laika kļuvām par labiem draugiem. Nebrīnos, kāpēc viņš ir vairākkārt nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai un to arī saņēmis. Esmu daudz komunicējis arī ar Gintu Grāveli, viņš vada pasākumus, tāpat kā es, un dara to brīnišķīgi. Šobrīd filmējos “Sarkanajā mežā” (topošais LTV seriāls – K. T.) čekista Dubina lomā. Tēls ir ļoti neviennozīmīgs, spēlē pa divām frontēm. Nezinu, kā man beigu beigās izdosies attēlot šo varoni, bet ir interesanti to darīt. Turklāt komanda, kas strādā pie šī seriāla, ir ļoti profesionāla, draudzīga un radoša. Tā jau ir puse no rezultāta!

Vai tev ir kāda sapņu loma?

Fausts būtu interesanta loma. Esmu sasniedzis to vecumu, kad sāk rasties pārdomas par dzīvi. Esmu jau daudz kam izgājis cauri. Pēdējais, ko skatījos un kas mani ļoti uzrunāja, bija seriāls par Hanibālu Lekteru (seriāls “Hanibāls” (Hannibal), 2013 – K.T.) un aizdomājos par to, kā ir dzīvot dubultu dzīvi. Man šādi cilvēki šķiet interesanti, manuprāt, aiz ļaunā viņos slēpjas arī kas labs. Katram cilvēkam ir savs dzīvesstāsts un iemesli, kāpēc viņš rīkojas tā un ne citādi.

Vai tu gribētu iejusties arī Mefistofeļa lomā?

O, jā! Varētu izpausties un izvērsties. Tā tiešām būtu interesanta loma. Vēlētos, lai man piedāvā kādu radošu lomu, jo man ļoti nepatīk štancēt. Gribas caur aktierspēli atklāt iekšējo pasauli, nevis tikai ārējo iepakojumu. Pēdējā laikā man sāk iepatikties arī kino, bet pagaidām diemžēl vēl nav bijusi neviena liela loma. Kļūst arvien labāk, bet man pašam vairāk tajā jāinvestējas.

Ko dod šie projekti ārpus teātra?

Būtiskākais ieguvums ir saskarsme. Teātrī ir materiāls, mēnesis laika, un tu ar to strādā. Ārpus teātra viss notiek plūstošāk – projekti mainās straujāk. Jāatzīst, ka tie ir virspusējāki un nav tās iedziļināšanās, kāda ir teātrī. Lieliska iespēja izpausties bija tepat Latvijā, piedaloties Vlada Kovaļova seriālā par Mālpils muižu (seriāls “Mālpils” (Малпилс), 2018 – K.T.). Diemžēl iznāca tikai viena sērija, ko uzņēmām par savu naudu. Vlads ir jauns un talantīgs režisors un seriālā uzaicināja filmēties arī aktierus no Krievijas. Ļoti gribējām, lai projekts izdodas. Krievijā viņš tika līdz pēdējai izvērtēšanas kārtai, bet seriāls šķita par nopietnu. Bet tā jau ir tā fiška, seriālam nav jābūt vieglai izklaidei, bet gan jāievelk skatītājs, jārada intriga. Diemžēl nedabūjām finansējumu turpinājumam. Režisors nevēlējās no dziļas un interesantas seriāla idejas pāriet uz banālu ziepju operas žanru, ko vēlējās uzspiest komisija. Domāju, ka viņš rīkojās pareizi, tomēr es būtu gribējis filmēties tālāk.

Daudz stāsti par darbu dažādos projektos, bet, kad piemini teātri, tavā balsī jaušama vilšanās.

Tā diemžēl ir. Man ļoti patika tas laiks, kad teātrī strādāja mūsu režisors Igors Koņajevs. Daudzi viņu neiemīlēja, bet es viņu uzskatu par savu tēvu. Esmu uzaudzis tikai ar mammu, un viņš man deva ļoti daudz, dalījās dzīves pieredzē. Viņš ir strikts, daudzpusīgs, zinošs un ar interesantu domāšanas veidu. Kad viņš runā, es burtiski uzsūcu viņa teikto. Ja nebūtu Koņajeva, mūsu kurss nebūtu tik spēcīgs. Pateicoties viņam, pirmoreiz Kultūras akadēmijā studiju procesā tika iekļauts taiczi-cjuaņ. Vēlāk to iekļāva arī citās studiju programmās. Trīs gadus apguvām arī solfedžo, ritmiku un klavierspēli. Tas bija smags un intensīvs darbs. Nav viegli kļūt par labu aktieri. Gluži tāpat ir ar pasākumu vadīšanu – nav daudz labu pasākumu vadītāju. Visiem liekas, ka novadīt pasākumu ir elementāri, bet tā nav.

Tomēr, runājot par teātri, – man žēl, ka mūsu teātris pazaudējis ļoti spēcīgu kursu. Mēs bijām ļoti dažādi. Viena no problēmām ir tā, ka mums nav sava galvenā režisora, kurš visiem līdzvērtīgi sadalītu repertuāra lomas. Ne vienmēr par to ir padomāts. Režisoru uzdevums ir iestudēt izrādes tā, lai visi būtu nodarbināti, izvilkt saulītē tos aktierus, kas vēl nav paspīdējuši. Viņiem arī jāplāno repertuārs tā, lai paustu teātra domu sabiedrībai un sniegtu atbildes reakciju uz pasaulē notiekošo. Aktierim ir svarīgi daudzpusīgi attīstīties. Ja nevingrinies, neko arī nespēj izdarīt. Man Rīgas Krievu teātrī nav bijusi neviena liela loma, un es zinu, kāpēc. Otrajā kursā piedalījos kastingā, un man piedāvāja filmēties, tā bija ļoti pozitīva pieredze. Vēlāk saņēmu negaidītu piedāvājumu kļūt par Krievijas bankas “Sberbank” seju. Es pieļāvu kļūdu – par to nekonsultējos ar kursa vadītāju Igoru Koņajevu. Teātris tomēr prasa to, lai aktieris savu laiku pakārto tam. Taču nu man bija atbildība arī pret filmēšanos, un tas radīja problēmas. Pēcāk I. Koņajevs teica: “Tu esi izvēlējies savu ceļu, es tev ļaušu pabeigt studijas, bet lomas tev nedošu.” To ļoti ilgi pārdzīvoju. Gāju uz teātri un paliku līdz vēlam vakaram, lauzu sevi. Bet mēģinājumu periodā man bija brīvs laiks. Negribēju sēdēt malā un pievērsos pasākumu vadīšanai. Sapratu, ka man tas padodas, jo teātris bija devis pieredzi. Man nešķiet, ka tā būtu sliktāka nodarbošanās.

Kā tu vēl pilnveidojies ārpus teātra?

Daru daudz ko. Ar draugiem esmu izveidojis kinoaktieru skolu “Mas:):kas”, kurā strādājam ar jauniešiem. Mūsdienu jauniešiem savā starpā ir grūtāk komunicēt, viņi ir noslēgtāki, jo visa komunikācija šobrīd notiek telefonos. Tāpēc palīdzam jauniešiem ieraudzīt sevi no malas, iemācīties komunicēt, atklāt savus talantus, attīstīt runas mākslu un tēlošanu uz skatuves.

Kādam jābūt teātrim?

Ne tādam, kāds tas ir šobrīd. Atceros sava režisora vārdus: “Teātrim ir jānodod idejas skatītājam.” Teātris ir vieta, kur paskatīties uz sevi no malas. Mani priecē režisori, kas to aktualizē. Man nepatīk šībrīža tendence – režisori izvēlas labus dramaturģijas darbus un no tiem izvelk tikai ko vienu, reizēm pat ko banālu un virspusēju. Ātri uztaisīt un ātri nopelnīt. Ir ļoti daudz pašpietiekamu literāru darbu, kuros viss uzlikts kā uz delnas. Nav nekas jāgudro, vien jāmācās ieraudzīt un notēlot. Mūsdienās aktieriem tas nākas arvien grūtāk. Cilvēki ies prom, jo uz skatuves ir redzama haltūrēšana. Manuprāt, kino pārsteidz vienmēr, bet teātris ne. Vienā izrādē gribējām lidināties pa gaisu, bet tas nav atļauts. Kā var radīt ko jaunu, ja it visur ir šķēršļi? Teātrī taču ir jāpieredz brīnums, teātrim jāliek uz vienkāršām lietām paskatīties citādi. Es ļoti gribētu, lai aktieri mēģina sniegt skatītājiem īpašu pieredzi. Tas, manuprāt, ir svarīgākais.

Kādam vēl jābūt aktierim?

Ļoti fleksiblam un profesionālam visās jomās. Ja vajag kājas špagatā, pāris nedēļu laikā viņš to iemācīsies. Ja jāspēlē klavieres, dažu mēnešu laikā viņš to apgūs. Holivudā, piemēram, aktieriem ir treneri, kas viņus apmāca. Latvijā režisori bieži padodas un tā vietā, lai aktieri pamudinātu apgūt ko jaunu, izrādi aizpilda, teiksim, ar mūziku vai dekorāciju. Aktierim pret visu jāattiecas ar attieksmi, piemēram, jāspēj pārliecināt, ka viņš prot rīkoties ar ieroci vai ka viņš ir īsts anglis, kad dzer tēju. Aktierim jābūt visvarenam, pārsteidzošam, ar unikālām prasmēm. Aktiera profesija ir ļoti grūta, jo nepārtraukti ir sevi jālauž. Ar katru lomu ir jāsāk no jauna. Lai mums izdodas un teātris atdzimst jaunas krāsas!

Jekaterina Frolova, M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise, LKA RKT aktierkursa skatuves runas pasniedzēja:

“Pāvels Griškovs. Iestājpārbaudījums Pāvels bija visspilgtākais un drošākais – iznāca ar platu smaidu, brīvs, atraisīts. Uzreiz bija skaidrs, ka viņš nebaidās no skatuves, nebaidās no tā, ka uz viņu skatās. Viņam ir viss, lai strādātu teātrī, darbotos šovbiznesā, – labi kustas, labi dzied, patīkams tembrs, ļoti labi saprotas ar cilvēkiem, var brīvi improvizēt.”

Šeit Pāvela Griškova profils M. Čehova Rīgas Krievu teātra mājaslapā