Ieva Struka

Teātra zinātniece, LNT direktora vietniece repertuāra un mākslinieciskās stratēģijas jautājumos

Ar savu ticību skaisto cilvēku teātrī

Mūsu saruna notiek dienā, kad no rīta teātra mākslinieciskajā padomē notikusi Janas Ļisovas paveiktā izvērtēšana jaunieviestā aktieru darba un personības novērtējuma un pašvērtējuma ietvaros. Šajā sapulcē Jana runā par savu vietu teātrī un par to, kas ir priekšnoteikumi, lai piederība kādai kopienai rastos.

Savas pirmās oficiālās Nacionālā teātra sezonas laikā Jana nospēlējusi vecmāti Evu pie Ināras Sluckas izrādē “Sievietes daļas”, publiku sagaidījušas viņas iepriekšējā sezonā sagatavotās lomas izrādē “Riests” un “Sapnis vasaras naktī”. Pavasarī redzēsim viņu Zāras lomā “Skroderdienās Silmačos”, kas pēc nerakstītiem likumiem ir īstā “pierakstīšanās” Nacionālajā, jo te katra pašsajūta tiek konfrontēta ar daudz pieredzējušiem Nacionālā teātra skatītājiem un viņu atvasēm pavisam jaunos gados.

Pie maniem pirmajiem iespaidiem par to, ko tu vari, pieder tavs darbs “Neatkarības bērnos” Rīgas Krievu teātra Mazajā zālē (2015, rež. Antra Leite – red.). Toreiz zālē bija divas trešdaļas latviešu, un izrāde man lika daudz domāt par Atmodas laiku un to, kas tika izdarīts nepareizi. Kā tu nonāci līdz Krievu teātra kursam, ja nāc no jauktas ģimenes un mierīgi varēji stāties arī latviešu kursā?

Bet es jau arī stājos. Tūlīt pēc vidusskolas – Nacionālā teātra kursā. Tālāk par pirmo kārtu netiku. Atceros, todien lija lietus. Tad iestājos Kultūras koledžā – kā daudzi, lai kaut ko darītu. Otrreiz es stājos Gruzdova kursā, bet arī tur netiku. Sapratu – ja mani divas reizes nepalaida tālāk par pirmo kārtu un žūrijas locekļi īpaši nemainās, jo tie ir vieni un tie paši mūsu teātra grandi, ja viņi neredz manī potenciālu, tad diez vai to saredzēs trešajā reizē. Tāpēc domāju par mācībām Krievijā, sāku skatīties konsultāciju laikus un pēkšņi Kultūras akadēmijas mājaslapā ieraudzīju, ka tiks uzņemts Rīgas Krievu teātra kurss. Neticēju savām acīm – Maskava brauc pie manis, man nekur nav jābrauc! Stāšos te. Bija tikai maksas vietas, līdz ar to konkurss bija daudz mazāks, bija pieteikušies mazliet vairāk nekā 50 cilvēki. Un tā arī sanāca, kursa vadītāji no Pēterburgas – Igors Koņajevs un Jeļena Čornaja – mani uzņēma. Ja mani nebūtu uzņēmuši, es droši vien galīgi zaudētu ticību sev. Nezinu, ko tajā brīdī būtu iesākusi. Bet trešā reize bija liktenīga. Ļoti baidījos par krievu valodu, jo es to tomēr neizjūtu kā dzimto valodu, kaut arī tā man ir laba, bet mācību procesā sapratu, ka tas ir pēdējais, kas var bremzēt vai traucēt.

Visi tie fiziskie un morālie pārbaudījumi un tas, es pat teiktu, armijas režīms bija tāds, ka valoda ir pēdējais, par ko tu spēj domāt. Tu domā, kā izdzīvot. Kad beidzu studijas, mūsu visus uz gadu uzņēma teātra štatā, un pēc tam kursa vadītājs Igors Koņajevs, kurš vienlaikus bija teātra mākslinieciskais vadītājs, pieciem cilvēkiem, tostarp man, teica – es neredzu, ka jūs potenciāli varētu teātrim būt tik vajadzīgi; jūs turpināsiet spēlēt izrādēs, kurās jau esat, bet ārštatā. Lai gan mūsu ceļi šķīrās un profesionālā gaumes izjūta arī krietni atšķīrās, mēs saglabājām siltas attiecības, zinu, ka viņš tajā brīdī vēlēja mums visu to labāko. Lai mēs pašu spēkiem meklētu attīstības iespējas. Tajā pašā vasarā mēs četratā – es, Anastasija Rekuta-Džordževiča, Ņikita Voroņins un Artūrs Trukšs – salikām galvas kopā, un es uzrunāju žurnālisti un šobrīd arī “Spēlmaņu nakts” žūrijas locekli Marinu Nasardinovu. Viņas vīram dramaturgam Aleksejam Ščerbakam bija ideja lugai, un viņai ienāca prātā, ka mēs esam atbilstošā vecuma grupā. Un tikpat dabiski mēs nonācām līdz Antrai Leitei, kura bija studējusi režiju Anglijā, bet tolaik beidza režijas maģistrantūru Latvijas Kultūras akadēmijā. Mēs satikāmies un vienojāmies strādāt kopā. “Neatkarības bērni” mums bija balsts, pie kā pieturēties, – ja reiz mūsu meistars uzskata, ka neesam potenciāli un derīgi, tad mēs tā arī jutāmies, jo viņš tomēr bija autoritāte mūsu acīs. Šis darbs ar Alekseju un Antru mūsos raisīja ticību un prieku – ka teātri var radīt kopā, “horizontālā” līmenī komunicējot visai komandai. Un ka mūsu stāstiem, mūsu vecāku stāstiem ir vērtība, tie drīkst izskanēt un tie var kādu uzrunāt. Ka tas mūs pašus var tik ļoti iekustināt un tu vari kaut ko saprast par aktiera profesiju, par vārda spēku. Šī izrāde mums pašiem bija “renesanse” , un tā bija satikšanās arī ar mūsu mammām, tiekot līdz sarunām, kas ikdienā nenotiek, tas attiecības ar mūsu vecākiem ieveda jaunā līmenī.

Tad tam pat bija “sekas” personiskā līmenī?

Jā, noteikti. Mēs izvilkām tādas lietas... Man žēl, ka mani agrāk neinteresēja tādas tēmas, jo vecāki ir laika liecinieki, dzīvojuši tādā laikā, ko, lasot grāmatas, nekad neizpratīsi. Mana mamma bija medmāsa, viņa strādāja Jūrmalā, Rakstnieku namā, un atceras gan Vizmu Belševicu, gan to nakti, kad Klāvs Elsbergs “izkrita” vai, precīzāk, kad viņu izmeta pa logu. Viņa stāstīja, ka Elsbergs bijis ļoti trauksmains, bet pilnīgi noteikti to nav izdarījis pats.

Vai un kādu tu sajuti “Neatkarības bērnu” rezonansi publikā? Man tas šķiet interesanti pēc Valtera Sīļa “Perfektā teikuma nāves” (2021, LNT – red.), kad attiecībā uz publiku liekas, ka uz viņiem Atmodas laika notikumi īsti vairs neattiecas.

Varbūt tāpēc, ka lielākā daļa mammu bija no latviešu vides, izrāde vairāk atsaucās latviešos – mēs pieņemam to, ko dzirdam. Bet katra cilvēka pieredze ir tik unikāla, ka nedrīkstētu spriest – ja man tā nebija vai manam kaimiņam tā nebija, tad tā vispār nebija. Šī kategoriskā uztvere varētu būt iemesls tam, kāpēc tas varētu kādu neuzrunāt. Man šķiet, ka bija izrādes, kurās varēja just, ka skatītāji pūta un elsa, un sačukstējās, ka tā nebija. Vai pēc izrādes, ejot prom, izmeta pa kritiskai frāzei. Un vēl humora lietas – izteikti varēja just, ka atšķiras, par ko smejas latviešu un krievu ģimenes, lai arī mēs dzīvojām vienā laikā un telpā, un deficīts bija visiem, taloni visiem, rindas visiem. Uz dzīvokli visiem vajadzēja stāvēt rindā.

Tāpēc man tā liekas jūtīga tēma, jo nekur tālāk mēs neesam tikuši – atkal netālu no mums ir karš, atkal ir vardarbība. Jebkurš domājošs cilvēks saprot, ka nacionālā piederība ir un reizē nav konstrukts. Tu neizvēlies dzimto valodu, bet no tā, kādā vidē tu tiec audzināts, tu iegūsti radošo mantojumu un zināšanas par pagātni no ģimenes skatupunkta. Un, protams, arī skolas. Tāpēc, no vienas puses, man padomju laiks subjektīvi liekas noziedzīgs tieši ar ideoloģijas uzspiešanu maziem bērniem. No otras puses, tieši tāpēc ir skaidrs, ka iemācīt mīlēt dzimteni nav problēma. Kā tu no sava skatupunkta redzi to, kas šobrīd notiek?

Es gribētu pieturēties pie tā, ko tu teici, – vide. Tā mūs baro, tā mūs skolo un ietekmē to, kā mēs skatāmies uz notikumiem mūsu burbulī un ārpus tā. Tas, ko es redzu, – videi ir sasodīts spēks, jo tāpat kā es skatos ziņas, redzu un ticu tiem kadriem, ko raida Latvijas Televīzija vai Meduza, tāpat mans onkulis, kurš mani visu dzīvi ir lolojis, kurš ir dzimis Latvijā, bet pēc dienesta palika dzīvot Maskavā, atrodas vidē, kurā skatās tikai Krievijas televīziju, un tieši tāpat kā es tic tam, ko skatās. Un es saprotu, cik viņam ir nereāli noticēt, ka tas, kas notiek Ukrainā, nav meli, ka tas nav teātris.

Vide ir tos cilvēkus iesūkusi, un viņi gribot nevar mainīt skatupunktu, jo savā ziņā tā ir visu principu, dzīves jēgas, dzimtenes nodošana. Tas ir tik skumji, kad tu domā, no kura gala un kam būtu jānotiek, lai to mainītu, jo visiem ir sirds krūtīs un visi ir cilvēki. Man ir krievu radi, kas dzīvo Latvijā un jūtas aizvainoti un nenovērtēti, un tā arī ir pateicīga augsne, kur šīm propagandas sēkliņām krist un augt leknām puķēm...

Bet kā tev kā vēl par vienu paaudzi jaunākam cilvēkam šķiet – vai ir iespējams kaut ko mainīt pasaules kārtībā, vai arī tas ir jaunu cilvēku un kultūras cilvēku naivums un ideālisms? Ko var indivīds šādos apstākļos?

Tas ir sarežģīts uzdevums, bet ticu, ka ir iespējams – kaut par milimetru – izkustināt cilvēkā viņa nostāju. Ir jāspēj runāt, argumentēt, nepieslēgt emocijas, bet tas ir ļoti individuāli. Man ir radiniece, kas ir par Putinu, bet, tā kā viņa ir sirdssilts cilvēks, līdzjūtība viņai lika mainīt domas, ieraugot savā pilsētā raudošās ukrainietes un dzirdot par viņu ciešanām. Viņa joprojām vaino Ukrainas prezidentu, bet viņa grib palīdzēt ukraiņiem. Tāpēc man liekas, ka, redzot reālu cilvēku piedzīvoto, var arī mainīt domāšanu. Protams, propagandas uzbūvētais kāršu namiņš nevar sabrukt ar vienu pieskārienu, jo grūti ir atteikties no tā, kam esi ticējis. Citam vajag bliezt ar racionāliem faktiem. Tomēr meklēt iespēju sarunāties un mainīt skatījumu ir jēga.

Vai, pēc tavām domām, eksistē tāds jēdziens kā impēriska domāšana?

Tu domā – ka viņi ir pārāki par citiem? Nezinu. Man negribētos uz šo jautājumu atbildēt subjektīvi, balstoties savās sajūtās un emocijās, tad būtu jāveic socioloģiska aptauja. Zinu, ka šobrīd Krievijā dzīvo daudz liberālu un atvērtu cilvēku, kas pret pasauli attiecas humāni. Ja tā ļoti vispārina, varētu piekrist apgalvojumam, ka krievu cilvēkam ir raksturīga šāda domāšana.

Manuprāt, jebkura liela nācija domā atšķirīgi no mazas nācijas, runa drīzāk ir par to, ka jākopj māka pastāvēt līdzās un ļaut pļavā ziedēt visām puķēm. Bet, atgriežoties pie sarunas par mākslu, tu četrus gadus piederēji Rīgas Krievu teātrim, un es nevaru neizmantot iespēju pajautāt, kā ir būt krievu aktierim Latvijā? Tu esi te dzimis un audzis, bet vienlaikus tu neesi latviešu mākslinieks. Kā ir būt autsaideram, par kādu sevi, piemēram, uzskatīja arī Felikss Deičs. Viņš gan šo jēdzienu lietoja par to, kā ir būt ebrejam Latvijā.

(Pauze.) Domāju, ka aktieriem, kas ir dzimuši Krievijā, tur ieguvuši izglītību, bet atbraukuši te strādāt, Rīgas Krievu teātris tieši ir vieta, kur viņi jūtas piederīgi un kopā, vieta, kur viņi satiekas, vieta, kur viņi kādam ir vajadzīgi. No viņu viedokļa, man šķiet, ka tā īsti nav sajūta būt autsaideram, jo teātris raisa piederības sajūtu. Savukārt no lielākās daļas manu kursabiedru, kas ir dzimuši un auguši Latvijā, krievu ģimenē, neesmu dzirdējusi vārdu autsaiders, bet viņi uzskata, ka viņu profesionālās attīstības lauks ir šaurāks nekā latviešu aktieriem, un viens no iemesliem ir valodas barjera. Latviešu valodā viņiem ir akcents, kas ierobežo iespējas piedalīties projektos ārpus Rīgas Krievu teātra. Jāatzīst, vairāk piedāvājumu tiešām ir tiem aktieriem, kas spēj runāt latviski ar minimālu akcentu. Mani Krievu teātra kolēģi ir ļoti spējīgi un, uzskatu, nenovērtēti. Arī kino režisori Krievu teātri neapmeklē tik aktīvi, lai aktieri būtu viņu redzeslokā. Sadarbības iespējas ir, bet tās tiek realizētas mazāk, nekā varētu.

Tur ir jābūt baigi gudram gājienam, kā... Ja gribi radīt kvalitatīvu produktu, tev ir jāspēj sēdēt uz tiem diviem krēsliem. Tu nevari spēlēt kaut ko ārpus vides, kurā tu esi, bet tās vides veidotājs un vēstītājs tomēr nav tipiskais šīs vides pārstāvis. Tā ir vide vidē. Tas ir tas, kas varētu radīt šādu priekšstatu, apmeklējot Krievu teātra izrādes un vērojot, kā tiek veidots repertuārs. Jo viņiem ir jāspēj uzrunāt tos, kas ir baudījuši kultūru padomju laikā un grib uz šejieni atnākt, jo te viss ir klasisks, saprotams un skaists. Bet ir jāspēj runāt arī mūsdienu valodā par problēmām pasaulē un šeit, Latvijā. Tur ir tā ļoti smalkā robeža. Pieredze rāda – kad izdevies pa to noiet, šajā teātrī ir dzimušas fantastiskas izrādes.

Arī teātra direktore Dana Bjorka publiskā telpā ir teikusi, ka tas spēles stils, kas ir Rīgas Krievu teātrī, nav tāds, kāds tas ir Pēterburgā vai Novosibirskā, bet nav arī tāds kā citos Latvijas teātros. Ir kaut kāds starpstāvoklis, kas netraucē tapt ļoti interesantām izrādēm, bet arī man no malas nav skaidrs, kas ir tie precīzākie trāpījumi. It kā gribētos nosaukt Elmāra Seņkova izrādes, jo viņš labi pazīst krievisko vidi, bet vienlaikus ir moderns latviešu režisors. Bet ir izrādes, kas īsti netrāpa. Tajā pašā laikā – vai tad šīm izrādēm ir obligāti jātrāpa man? Kas ir odziņa, lai es kā latviešu teātra skatītājs dotos uz šo teātri? Viesturs Kairišs iestudēja “Karali Līru” (2017). Iemesls, kāpēc es uz to gāju, visticamāk, bija latviešu radošā komanda. Vienlaikus – tur bija vadošie Rīgas Krievu teātra aktieri. Vai teātra mākslai tavā uztverē ir nacionālā piederība?

Nē.

Šorīt aktierdarba apspriešanā Nacionālajā teātrī tu runāji par savu vietu. Kas veido šo sajūtu?
Kolēģi, jo teātris ir kolektīvs darbs. Mēs tomēr nevaram katrs pie datora izdarīt savu darbu, satikties dienu pirms pirmizrādes, prezentēt savu ideju un salikt visu kopā. Tas ir diezgan svarīgs priekšnosacījums – just ar kolēģiem gan profesionālu, gan tīri cilvēcisku saikni un vēlēšanos komunicēt. Atvērtību, savstarpēju pieņemšanu. Manā utopiskajā skatījumā – teātris ir kā ģimene, un kolēģi nav tikai cilvēki, kas prot izmantot amata instrumentus, lai kaut ko radītu. Es sliecos domāt, ka izrādes kvalitāti nosaka arī cilvēciskā saskarsme un attiecības, kad aizveras priekškars. Tas noteikti rada šo sajūtu, ka tā ir mana vieta. Lai cilvēkiem man apkārt rūp mana darba kvalitāte, lai viņi var pienākt un pateikt – klau, tas ir ļoti labi; klau, varbūt maini šo, jo mēs visi vēlamies, lai izrāde būtu laba. Līdz ar to es atbalstu sarunas pirms un pēc mēģinājumiem. Un, protams, ne mazāk svarīga ir sajūta, ka es neesmu cita vietā vai ka režisors ir pierunāts mani paņemt. Es negribu nevienam atņemt lomu, gribu būt pati savā vietā. Kā aktrise.

Vai Rīgas Krievu teātra periodā tev nebija šīs sajūtas?

Pateicoties tābrīža teātra direktoram Eduardam Cehovalam, es tiku uzņemta atpakaļ Rīgas Krievu teātra štatā, un ģimenes sajūta man bija. Turklāt krievu aktieri noteikti nekautrējas lieku reizi kolēģim izteikt kādu komplimentu vai kritiku. To es novērtēju un arī pati to labprāt daru. Bet paralēli aktīvi sāku darboties neatkarīgos teātros un sapratu, cik organiski tur jūtos. Gan pašsacerētā dramaturģijā, gan citās izrādēs.

Vispirms bija “Melnā sperma” Ģetrūdes ielas teātrī (2015, rež. Vladislavs Nastavševs – red.), un tikai tad Kordēlija “Karalī Līrā”?

Jā. “Melnā sperma” bija tūlīt pēc “Neatkarības bērniem”, un es sapratu, ka mani ļoti uzrunā tas, kas notiek neatkarīgos teātros. Gan repertuārs, gan teātra valoda. Un tad es domāju – kāpēc man jāpretojas šai sajūtai, kam tas ir vajadzīgs? Man?

Saprotu, ka nav vienas atbildes, un tomēr ik pa laikam nevalstiskie teātri tiek pretstatīti lielajiem valsts teātriem. Kā tev šķiet, kur slēpjas repertuāra teātru problēma? Štata aktierim darba ētiku neviens nav atcēlis, par to pilnā mērā esi atbildīgs tu pats, un galu galā par to pretī saņem sociālās garantijas. Tāpat pastāvīga trupa ir pateicīga augsne profesionālai attīstībai un dod to, ko tu sauc par teātri kā ģimeni. Vai divos mēnešos, satiekoties vienā projektā, var dabūt to pašu ģimenes sajūtu, ko esot teātrī štatā?

Neatkarīgā vidē uz vienu izrādi tiek uzaicināti aktieri, kas var piekrist vai nepiekrist, un viņu domu biedrība ir tajā, ka viņus uzrunā viena ideja. Visbiežāk tam seko komunikācija un ieinteresētība, lai visi ir kā viena dūre un lai mums kopā sanāktu. Bet teātra ansamblī – es piekrītu – tas veidojas ilgtermiņā. Ja ir līdzīgi domājoši kolēģi ar līdzīgu ētisku izpratni, kādam līmenim ir jābūt, ar kādu attieksmi ir jāieguldās procesā, tad, protams, tas ir ļoti vērtīgi.

Nav jau tā, ka pasaulē nebūtu repertuāra teātri, bet, iespējams, citur ir fleksiblāka personāla politika un trupas izaugsme tiek regulēta ar trīs vai piecu gadu darba līgumiem. Jo tā piederības sajūta man patīk – ka pirms manis te ir bijuši cilvēki un pēc manis arī būs. Turklāt divi vadošie Latvijas neatkarīgie teātri jau patiesībā nav projektu teātri, kur izrādi nospēlē blokā un beidz, tie tāpat ir miniatūri repertuāra teātri.

Es jau arī saskatu vērtību tai saķerei, kas rodas tad, ja aktieri ilgstoši ir kopā. Tur ir ceļš izaugsmei. Noteikti. Bet to es redzu tad, ja viņi ir domubiedri. Ja viņi grib. Jebkurā gadījumā es atduros pret šo domubiedru jēdzienu. Un vēl runājot par neatkarīgo vidi – ja cilvēks izvēlas un viņš var finansiāli atļauties būt neatkarīgā vidē, tas liecina par cilvēka raksturu un dabu. Ir mākslinieki, kas attīstās un jūtas labi štatā, jo tad viņam ir sociālā bāze, forši kolēģi, un tas, ka ir drošs pamats, dod radošu atspērienu. Bet citam cilvēkam tieši vajag, lai mainās cilvēki un vide, lai visu laiku vajadzētu pielāgoties. Tas ir drusku rakstura jautājums. Jauni cilvēki ir aizvien vairāk tendēti uz mainīgo dzīvi, un laikmets maina cilvēku raksturu, tāpēc repertuāra teātru pastāvēšanai ir jēga. Vienlaikus man ne mazāk auglīga šķiet aktieru cirkulācija. Pieņemu, ka to ir ļoti sarežģīti sakārtot, bet tas ir baigi forši. Maija Doveika Dailē, Guna Zariņa Nacionālajā, kad mēs Rīgas Krievu teātrī taisījām “Karali Līru”, vienā brīdī Glostera lomu pārņēma Gundars Āboliņš, un atceros to dienu, kad viņš ieradās. Uz skatuves bija pilnīgi cits gaiss, jo tur ieslēdzas aktieriskais ego: ir atnācis viens labs aktieris no cita teātra, ko tad es te haltūrēšu; šīs ir manas mājas, es nedrīkstu rādīt, ka mēs te neprotam strādāt! Parādījās pilnīgi cits asums, un man šķistu veselīgi un produktīvi, ja to varētu ieviest kā normālu rutīnu.

Pēc pasūtījuma – sezonā vismaz vienā izrādē jābūt viesmāksliniekam no cita teātra...

Tas būtu ļoti veselīgi.

Kā tev šķiet, kāpēc Latvijas neatkarīgo teātru vidē ir nostabilizējies “trupas” princips, tā teikt, eju uz KVADRIFRONU, un jau atkal uz skatuves Āris Matesovičs? Līdzībās runājot.

Viņi ir draugi un domubiedri, tāpēc grib strādāt kopā. Un acīmredzot viņiem patīk šāds dzīvesstils. Bet pats repertuārs gan neatkarīgajā vidē atšķiras. Un arī publika zina, ka te saņems kaut ko pavisam citu.

Tad man tev gandrīz provokatīvi jāprasa – kas ir tās īpašības, ko tu negribētu zaudēt, parakstot štata līgumu Nacionālajā teātrī?

Negribētu, lai izskatās, ka es (uzsver katru zilbi) spē-lē-ju teātri, lai tas būtu tas pats dzīvais, organiskais, bet pietiekami skatuviski saprotamais un dzirdamais cilvēks, kāda es biju neatkarīgo teātru izrādēs, kur, kā jau minēju, dramaturģiskie materiāli ir pietuvināti mūsdienām un ikdienai un kur tev kā aktierim ir vieglāk būt dabiskam un organiskam. Jā, šīs kvalitātes es negribētu zaudēt, arī spēlējot uz lielās skatuves nopietnos gabalos un apzinoties, ka to jādzird arī balkonā.

Vai tev liekas, ka, spēlējot lugu, tā no aktiera prasa citas kvalitātes? Nav jau tā, ka tev ir milzīga pieredze klasiskā dramatuģijā, lai tev tā būtu kā bieds.

(Pauze.) Es kā skatītājs jau nenāku skatīties, kā runā tekstu. Es gribu redzēt dzīvu procesu. Jo dzīvei pietuvinātāka dramaturģija, jo vieglāk tajā būt dzīvam. Ja materiāls ir vai nu spilgtā formā, vai citā gadsimtā, ir grūtāk. Tāda ir mana pieredze, tā es to izjūtu. Redzu, ka tu esi Kordēlijas kleitā, bet es gribu, lai tā meitene ir dzīvs cilvēks, lai es dzirdu viņā mūsdienu balsi, nevis balsi no 16. gadsimta. Tas ir tas, no kā es baidos un noteikti gribētu izbēgt, – šīs teātra spēlēšanas un tekstas runāšanas.

Tajā pašā laikā, Jana, tu atnāci uz mēģinājumu “Sapnim vasaras naktī” (2021, LNT, rež. Elmārs Seņkovs – red.), ielecot Helēnas lomā Lauras Siliņas vietā, un tiki galā ar tekstu labāk nekā dažs labs kolēģis. Vai tam, cik organiski tu sajuti Helēnu, ir kāds sakars ar to, kā tu strādāji pie Kordēlijas? Vai tie instrumenti, ar ko slēgt vienu vai otru Šekspīra lomu, ir līdzīgi?
Šajā gadījumā nav nekādu paralēļu, jo ir divi dažādi tēli, kas manā skatījumā pieprasa dažādas kvalitātes. Kordēlijā es tiecos uz tādu – ne nu gluži kā Staņislavski spēlēt, bet uz ļoti sakāpinātu emocionālo stāvokli. It kā simbolisks tēls, kas vienlaikus vēstī ļoti klātesoši. Mēģināju jau pirms uznākšanas uz skatuves sevī radīt to atmosfēru, lai tas būtu ļoti ar sirdi un intuīciju vadīts process. Bet Helēnas lomā primārais ir prāts. Tāpēc man nav nekāda tilta starp šīm divām lomām.

Negribu oponēt, bet man radās salīdzinājums, ka Kordēlija ir maiga būtne, kas dzīvo asā, konstrastainā, melnbaltā vidē, savukārt Helēna pati ir kā asmens, bet dzīvo poētiskā vidē. Bet, vērojot tavu profesionālo pieeju lomai, secināju, ka tev ir laba skola, jo tev tas nesagādāja problēmas.

Problēmu netrūka, bet man prieks, ka no malas tā neizskatījās. No sākuma meklēju spilgtu formu, raksturu. Formai es varu tikt klāt ar prātu, ļoti racionāli.

Kas notiek darbos, kad tev ir ne tikai jāspēlē loma, bet arī tā jārada? Vai tur racionālais neizvirzās priekšplānā? Jo tikai mūsu priekšstatos literāri darbi top no plikām emocijām, prāta klātbūtne savienojumā ar intuīciju ir ļoti augsta.

Tajā pašā “Taņas dzimšanas dienā” (2016, Ģertrūdes ielas teātris, rež. Mārtiņš Eihe – red.) mēs piedāvājām savus stāstus, un tas bija salīdzinoši racionāli, bet tad, kad process jau bija uz kājām, sirds ļoti organiski pieslēdzās un neko baigi ar prātu nekontrolēju. Līdzīgi izrādē “Vecmāmiņu valsts” (2019, KVADRIFRONS, rež. Paula Pļavniece – red.). Tur gan Justīne [Kļava] jau bija daudz ko uzrakstījusi, bet bija lietas, ko mēs paši nesām, mainījām un likām. Kāpēc es to tik ļoti nodalīju tajās divās izrādēs? (Domā.) Varbūt, kad materiāls ir tevis radīts vai tevis atrasts, ir vieglāk, jo tas ir tik ļoti tuvs, un tad saslēgums nāk dabiski. Tev nav īpaši jāmeklē, caur ko un no kuras puses pieiet tēlam, jo pats process tik ļoti uzrunā, ka tas dabiski aiziet visos līmeņos.

Nevis uzreiz pēc studijām visu laiku pielāgot sev citas, svešas maskas. Labāk divus gadus nostrādā paštēlā un sajūties ērti, ka tu esi tāds, kāds tu esi. Tad varbūt veiksmīgāk tiec galā ar lomām, piemēram, Šekspīra lugās. Šis ir dziļi subjekīvs viedoklis, ņemot vērā, ka studiju laikā mums bija iedalīti apmluā. Katram vajadzēja attīstīt sevī konkrētu raksturu, balsi, ķermeņa plastiku. Man akūti nāca par labu šie gadi neatkarīgajā vidē.

Tas varbūt ir klišejisks apgalvojums, ko viegli apgāzt, bet tanī brīdī, kad tu spēlē mūsdienu varoni, ko pats arī radi, tu viņu lielā mērā izlaid caur sevi un pievelc lomu sev klāt. Bet, ja tu spēlē jebkuru lielās klasiskas varoni, tu esi spiests pacelties līdz lomai, jo loma ir lielāka par tevi un tavas dzīves pieredzi.

Tieši tā! Un to es, spēlējot Kordēliju, sapratu – ka tēls un tā simboliskā slodze ir daudz lielāka par mani un es nevaru īsti turēties pie gribu būt patiesa šeit un tagad kā Jana. Es kā Jana nevaru sava dabiskuma rāmjos sasniegt tēla apmērus. Esmu par tādu teātri, kurā man, lai kāds būtu izrādes žanrs, ir sajūta, ka esmu klātesoša dzīvā notikumā. Kā skatītāja zinu, ka tas ir teātris, bet negribu to just, gribu aizmirsties. Arī pati kā aktrise vairāk izmantoju tādu vārdu kā ticība, ne spēlēšana. Ticība ir man tuvāk. Bet tas nenozīmē, ka man vai skatītājam vienmēr izdodas noticēt tam, ko es daru uz skatuves.

Kas bija Nacionālais teātris līdz brīdim, kad tu nolēmi kļūt par aktrisi? Kas ir tavas bērnības Nacionālais?
Ar klasi biju uz “Pepiju Garzeķi” (izrāde “Pepija”, 2002, rež. Jānis Kaijaks – red.), atceros Karīnas Tatarinovas Pepiju un Aināra Ančevska Tomiju. (Pauze.) Man šķiet, ka Nacionālajā teātrī tas ir vienīgais, ko biju redzējusi līdz brīdim, kad stājos Nacionālā teātra kursā. Pēc tam biju uz izrādēm studiju laikā. Uz “Parīzes Dievmātes katedrāli”, “Venēcijas tirgotāju”, “Voiceku”. Bet tā sajūta par Nacionālo man bija viennozīmīga – Nacionālais teātris ir ļoti skaisti cilvēki. Drosmīgi. Pārliecināti par sevi. Un prot runāt skaistās balsīs. Teātris, kas ir virs ikdienas. Virs tā, ko var katrs. Svētku sajūta. Ka viņi ar prieku dara to, ko mēs, sēžot skatītāju zālē, varam tikai apbrīnot.

Un, stājoties Nacionālā teātra kursā, tu gribēji būt starp tādiem?

Savos 18 gados biju gatava uz visu un būt visur, lai mācītos par aktrisi.