Ar atklātām kārtīm
Ievadvārdi lielajām intervijām vienmēr ir laba iespēja pateikt kaut ko nepateiktu par cilvēku, ar kuru notikusi saruna. Savu vērtējumu. Savu komentāru kādai no aplūkotajām tēmām. Atcerēties pirmo iespaidu par sarunu biedru vai pirmo satikšanos. Atzīties, vai saruna kaut ko ir mainījusi attieksmē pret viņu. Šoreiz saruna ir gara, un, pēc manām domām, viss iepriekš minētais te ir atrodams. Es gribu publiski pateikt paldies Madarai par uzticēšanos un novēlēt brīvību.
Ieva Struka: Vai vari identificēt to brīdi, kad saprati – ar aktiermākslu tev nebūs diezgan, un nevis sāki sapņot, ko vēl darīt, bet pieņēmi lēmumu stāties Mākslas akadēmijā un studēt, lai apgūtu profesiju?
Madara Botmane: Pirmā sajūta par to, ka aktiermāksla nedrīkstētu būt viss, man bija trešajā kursā, es pat atceros, kur atrados – Dzirnavu un Valdemāra ielas krustojumā, ar riteni. Es aptuveni 12. klasē, bet varbūt pat agrākā vecumā izvēlējos to kā profesiju, un tagad – viss? Aktrise?! Mani samulsināja tas, ka tu jūties gatavs, es zināju, ka interese par mani ir, ka es būšu uz skatuves, ja ne Nacionālajā, tad Dailes teātrī. Nu, un tad tagad tā arī būs jāpavada visu dzīvi, vairāk pa labi vai kreisi, uz augšu vai leju, foršāks vai mazāk foršs materiāls… Otrais impulss bija tad, kad es jau biju štatā nostrādājusi četrus gadus un par darba trūkumu nevarēju sūdzēties. Man kā tādai ideālistei, kas nevēlas atteikties no saviem ideāliem, jo tos neviens nesargās, ja es pati to nedarīšu, bija sajūta, ka tas var notikt, ja es kaut ko nedarīšu. Pēc ārējiem parametriem esmu piemērota repertuāra teātrim – attiecībā pret to, ko es protu, kā es daru. Bet pēc iekšējās struktūras man tas ir ļoti grūti, pēc kāda iestudējuma nonācu depresijā un vispār nezināju, ko darīt, uz kuru pusi iet. Vienīgais cilvēks, kurš mani tai brīdī varēja kaut cik sakārtot, bija Pēteris Krilovs, kurš pateica – Madara, ja tu tā jūties, es tevi apsveicu, viss ar tevi ir kārtībā. Tomēr jautājums, ko iesākt, palika. Sēdēt un pukstēt? Strādājot teātrī, redzu un dzirdu pukstošus aktierus, es negribu tāda būt. Ja man kaut kas nesimpatizē tajā, kā tas notiek, kā izturas pret mani kā aktrisi, tad ej, Madara, celies, beidz ņemties, ej un dari! Daudziem bija pārsteigums, ka es izvēlējos tieši modes mākslu, un man mēģināja teikt, lai eju uz scenogrāfiem. Tas izklausīsies ironiski, bet – es strādāju teātrī, es biju apprecējusies ar teātri, jau vienu skolu par teātri pabeigusi, un man likās – tagad iet vēl mācīties teātri? Ne tādēļ, ka scenogrāfijas nodaļa man neko nevarētu iedot, bet – vai tiešām man vajag mācīties teātri, ja man tā ir ikdiena, ja esmu tajā sistēmā iekšā? Likās, ka iedvesmu reāli varu iegūt ārpusē.
Vai tas, ko tu stāsti par izjūtām trešajā kursā, nav tāda pati norma kā četrdesmitgadieku krīze? Kad tu saproti, ka starp taviem jaunības ideāliem un dzīves realitāti ir atšķirība?
Man krīze bija jau pirmajā kursā, es gandrīz no tā aizgāju. Man kaut kā viss notiek ļoti ātri, precīzāk sakot, sajūtās un emocionālajā pasaulē es izdzīvoju ātrāk daudz ko no tā, ko dzīve piespēlē tikai pēc tam. Toreiz mani atrunāja māsa, mēs ravējām gurķus, un viņa pierunāja nestāties ārā. Bet man ļoti paveicās, ka es varēju aizbraukt Erasmus apmaiņā uz Krakovu. No kursa es biju vienīgā, un tas bija superinteresanti. Prom no visām tām attiecībām, kas tik ļoti paņem laiku.
Un iegūt arī mazliet skatu no malas uz to, kas notiek Latvijā.
Man tiešām ārkārtīgi paveicās ar skolu. Tiesa, pēc manis tur vairs nav tik viegli aizbraukt (smejas), jo es tur drusku ievārīju… Atbraucu uz Latviju, nokārtoju eksāmenus un nokavēju lidmašīnu… Tur savukārt sākās Lieldienu brīvlaiks. Un tad man likās – ja reiz es tāpat kavēju, tad labāk aizbraukšu apciemot latviešu meiteni, kas studēja Varšavā un bija nonākusi nervu klīnikā. Man tā izvērtās par ļoti svarīgu dzīves pieredzi. Mūs jau visus Kultūras akadēmijā uzņem tādus jūtīgus un trauslus, un ir cilvēki, kas neiztur un aiziet pa pieskari… Viņas stāvoklis nebija ļoti smags, bet es to redzēju tādā tiešā tuvumā. Joprojām atceros mirkli, kad mēs sēdējām, točā pīpējām un viņa teica, ka es esmu vienīgais cilvēks, ar kuru viņa var parunāt savā dzimtajā valodā. Tā ka Krakova man bija gan ļoti veselīga, gan kaut kādā zonā arī neveselīga, lai vispār izvērtētu, ko es gribu darīt… Tāds pirmais īstais blieziens, kam ir jābūt vērtībai attiecībā pret sevi, pret profesiju, pret cilvēkiem, pret līdzcilvēkiem. Tā kā es tur nebiju piesaistīta konkrētam kursam, varēju sev salikt ļoti dažādu programmu, piemēram, mūziku mācījos pie mūzikas nodaļas. Turklāt mani ielika pirmajā kursā, nevis trešajā, un tā bija visforšākā pieredze, jo es ieraudzīju atšķirību, kā tiek veidoti aktieri, un tas man raisīja ļoti daudz pārdomu.
Vai vari kaut kā mēģināt noformulēt?
Atšķirība ir pavisam vienkārši pasakāma, un es domāju, ka neesmu vienīgā, kas to atzīs. Latvijā tev pedagogi saka – tu esi sūds, tu neko nesaproti... Tev četrus gadus cērt tos spārnus un tad saka – nu, lido! Bet tu esi apcirsts, un pašnovērtējums ir pilnīgi zemē. Protams, tas atkarīgs no cilvēka, kuram kas trāpa. Bet man trāpīja. Es pieļauju, ka ir vēl cilvēki, kam trāpīja. Līdz ar to es no Kultūras akadēmijas iznācu dusmīga un aizvainota un joprojām nesaprotu, kāpēc tas ir jādara tieši tā. Jo tajā pašā Krakovā es redzēju, kā pirmā kursa puiši un meitenes kļūdījās un kā pedagogi nevienā brīdī viņus neiznīcināja. Es tur gāju uz kursadarbiem un diplomdarbu izrādēm, un tā jauda, kas nāca no viņu darbiem, tā ir brīvība.
Es biju jūsu iestājeksāmenos un dzirdēju jautājumus, kurus jums uzdeva, un man tie likās pārāk personīgi. Es negribētu uz tādiem atbildēt. Vienlaikus intervijās ar aktieru kursa absolventiem gandrīz visi apliecina mīlestību saviem pedagogiem. Varbūt tas ir tāds kā Stokholmas sindroms – tevi četrus gadus patiešām sit un mīca, un tu esi pateicīgs par to?
Kaut kas tamlīdzīgs…
Vai arī tas ir tāpēc, ka pārējie nav bijuši Krakovā un viņiem nav salīdzinājuma iespējas?
Arī tas, ka tev it kā neviens to tieši nesaka, bet zemtekstā ir pieprasījums kādu dievināt. Un vienalga, vai tu esi students, bet tev kāds ir jāmīl. Un, ja tu izvēlies mācīties pie X, bet nedievināt, viegli neiet. Nevienam. Tā ir tā lieta. Man ir cieņa, bet vai es varu teikt, ka es mīlu savus aktiermeistarības pedagogus? Nē… Jo, kad biju ciemos tai traķenē, es tiešām domāju, kurš uzņemsies atbildību. Šī ir skola. Es skatos uz tiem jaunajiem cilvēkiem, un man sāp sirds, jo es zinu, kam viņi iet cauri un ka viņiem dara pāri. Un es domāju – kāpēc? Lai tu pēc tam – piedod, būs pretīgi – ar svecīti rokās dejotu Tūdaliņ, tāgadiņ? Jā, uz Nacionālā vai Dailes teātra skatuves, bet tas bieži vien ir tas, kas jādara aktierim… Vai tiešām cilvēks ir jānoved līdz trako namam, ja realitāte repertuāra teātrī ir pilnīgi cita? Kāds adaptējas ātrāk, cits vēlāk, bet man joprojām ir viegls aizvainojums un dusmas, ka tas notiek tieši tā. Es gribētu, lai tā nav. Es gribētu, lai no aktierskolas nāk ārā skaisti, droši un drosmīgi cilvēki, kuri nebaidās runāt, kuri nebaidās darīt, kuri nedomā – vai, vai, ka tik es izdarīšu kaut ko pareizi. Man kā Madarai sāp par to sirds, kad es redzu, ka cilvēki ir mentāli samočīti, un tad viņi tiek uzcelti debesīs, un ir skaidrs, ka agrāk vai vēlāk viņi kritīs. Man tas saistās ar padomiju, pat ja es tajā neesmu dzīvojusi, bet tas ir vienīgais, uz ko es to varu norakstīt. Savstarpējo attiecību formula šķiet pārņemta no turienes. Es esmu tāds pats postpadomju bērns, es neesmu mācījusies kaut kādās īpašās skolās liberālismu vai toleranci pret citādi domājošiem, bet tas manī vienkārši ir. Bet teātrī tiem citādāk domājošiem nemaz nav viegli, viņus spiež ārā un grib noteikt, kādiem viņiem būtu jābūt. Tāpēc es beidzot kaut kādā ziņā nonācu pie saviem cilvēkiem, pie saviem putniem. Un es esmu absolūti normāla, salīdzinot ar citiem. Bet tur nevienam netika pārmesta viņa spalvas krāsa. Un tikai tad ir interesanti – strādāt, runāt, darīt jebko. Kaut vai Mākslas akadēmijas pagalmā uzpīpēt. Jo cilvēks atļaujas būt pats savā krāsā. Tāpēc mani tie rāmji teātrī tomēr mulsina, es tos izjūtu.
Vai tas nav saistīts arī ar to, ka vizuālajā mākslā vai literatūrā – nu nelasīs tevi, neizdos, bet tu vari sevi realizēt, neviens nevar likt gleznot vai veidot citādāk, nekā tu proti, ja vien tu negribi kļūt par komercmākslinieku. Bet teātrī ir tikai ilūzija par radošo brīvību, jo teātris nevar pastāvēt bez skatītājiem. Finālā mēs mēģinām būt interesanti, raibi, dažādi, bet zemapziņā visu laiku pulsē – vai tas kādam būs vajadzīgs, vai kāds to nāks skatīties?
Jā, tā ir, tādam milzīgam teātrim, kam jāpelna nauda visiem, tā ir dilemma, bet cilvēki tiek iesprostoti vēl vairāk, ja viņi tiks pilnībā apkalpoti. Tas ir stulbs piemērs, bet, ja kāds aktieris brauc vadīt pasākumu par 30 eiro, tad viņš nodempingo cenu citiem, un tā ir arī mana dilemma. Es zinu, cik man maksā aizbraukt nodziedāt “Precēj mani čigānzēns”, un es vairākus gadus apzināti paņēmu pārtraukumu un nebraucu, jo man tas darīja pāri. Tāpat kā es neeju filmēties seriālos, jo es zinu, ka tas ir mans dzīves laiks. Tā būšu es, kas tur līdz diviem naktī filmēsies darbā, kura veidotājiem bieži vien ir pilnīgi vienalga, kas tev ir uzvilkts mugurā, kas tev uz sejas, un kuri piedāvā tekstu, kam ne tikai nav literārās vērtības.. tam nav vispār nekādas vērtības. Un šāda iemesla dēļ es nākamajā rītā būšu ļoti nogurusi un četrreiz nelaimīgāka, nekā es būtu, ja es šo darbu nepaņemtu. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc es strādāju ar kostīmiem, ar interjeru, arī ar grafisko dizainu, kāpēc es to visu daru. Tāpēc, ka man ir jāēd, ar teātra algu tam nepietiek, bet man, Madarai, joprojām ir ideāli, un savu ideālu, kā jau teicu, varu kopt un aizsargāt tikai es pati.
Bet… kādam tas der. Man tas dara pāri. Es esmu nelaimīga. Es raudu vakaros. Es zinu. Un tāpēc es daru kaut ko citu. Mums Kultūras akadēmijā visus četrus gadus mācīja mīlēt teātri sevī, nevis sevi teātrī, bet realitātē, lai tu strādātu teātrī, tev ir jāmīl sevi teātrī, jo tā tu vari sevi saglabāt darbam teātrī. Man tas bija milzīgs lauziens – to saprast. Es joprojām pie sevis cenšos skaitīt – es mīlu teātri sevī, es mīlu teātri sevī. (Pauze.) Tāpat tas viss pagaisīs – aktiermeistarība, teātris, izrādes, un, ja vēl nenofilmē…. Tas tajā vakarā vienkārši izkūp gaisā. Jā, ir skaisti tie mirkļi, kad pienāk klāt cilvēki un pasaka paldies, kaut vai par vienu teikumu vai mirkli uz skatuves. Pirms gadiem, kad dziedāju “Čigānu ciklu” ar Raimondu Paulu un Astrīda Kairiša teica – Madariņ, es noskatījos, to un to tu izdari brīnišķīgi, tad es sev teicu – paldies Dievam, ir kāds, kas to pamana un redz, un novērtē, un tas ir iemesls, kāpēc es joprojām cenšos mīlēt teātri sevī, nevis (ar ironiju) būt aktrise un apkalpot savu statusu. Tas ir tas, ko es sapratu trešajā kursā uz Dzirnavu un Valdemāra ielas stūra – aktrise, un viss? Pat apkopēja – es atvainojos, bet tas nav ar lepnību teikts, – var kļūt par biroja vadītāju, bet es – kā atnācu šeit un kā man līgumā ierakstīja “aktrise”, tā es palieku aktrise arī pēc 10 vai 20 gadiem. Jo vairāk kaut kādas lietas tiek darītas, jo arvien skaidrāks tas paliek. Un man ir paveicies, es esmu piedzīvojusi brīnišķīgas partnerības un brīnišķīgas izrādes, kur es varu burtiski ēst no saviem partneriem un viņi no manis, tā ir augsta līmeņa saprašanās un emocionāla lieta. To nevar dabūt visos iestudējumos.
Kuri ir tie labie iestudējumi?
Vislielākais āķis, kāpēc es šai profesijā paliku, bija “Visi mani prezidenti” Dirty Deal Teatro (2011, rež. Valters Sīlis), kad vēl mācījos ceturtajā kursā. Tā bija tik brīnišķīga komanda ar Ivaru [Kļavinski] un Tomu [Liepājnieku], es viņus mīlēšu līdz pēdējam. Viņu dēļ es pirmoreiz uz skatuves apsmējos. Turpat blakus arī “Heda Gablere” Andrejsalā (2011, rež. Elmārs Seņkovs), kur mēs spēlējām kopā ar Sandru Kļaviņu. Kā Sandra teica – Heda un Tea nav divi cilvēki, kas grib atrasties viens otra klātbūtnē, bet, esot kopā uz skatuves, mēs jutāmies absolūti droši, lai gan mums bija vienai otru jāienīst. Tā drošības sajūta ir neaizmirstama… “Pēc beigām” (LNT, 2016, rež. Valters Sīlis) ar Arturu Krūzkopu. Mēs pat salamājāmies, un viņš teica, ka man jāiet strādāt grāmatvedībā, bet tas līmenis, kas tika panākts, tā drošības pakāpe un partnera mīlestība uz skatuves un arī aiz skatuves man ir vērtība. Ja es padomātu, es varētu nosaukt vēl dažas izrādes. Bet šīs ir mani atskaites punkti sajūtās.
Vai tas, ka redzēji, kā cilvēks neiztur spriedzi, nav iemesls, kāpēc, pēc manas sajūtas, tu dažkārt izvēlies sevi pasargāt lomā? Tāds kā psiholoģisks bloks, teiksim.
Tam nav tiešas saistības. Es pat pieļauju, ka zinu, par kuru iestudējumu konkrēti man prasi, bet es esmu pateicīga savam ķermenim, ka tas to darīja. Esmu piefiksējusi, ka mans ķermenis mani apstādina, un par to esmu pateicīga. Dievs man ir devis spēcīgu pašsaglabāšanās instinktu – es varu aiziet līdz kaut kādam vienam brīdim, bet mani nepārmetīs otrā pusē.
Manuprāt, tā ir svarīga tēma, jo ir cilvēki, kas ir gatavi strādāt ar milzīgu atdevi, pārvērtē savu spēku robežas, un tad ir kritiskas situācijas, kad, pievienojoties negatīvām reakcijām publiskā telpā, aiziet pa pieskari.
Es tiešām domāju, ka aktieris ir profesija. Tas nenozīmē, ka režisoram ar aktieri ir jāstrādā kā ar bērnu, bet nevar neprofesionāli spēlēt jukušu. Tā jau ir tā ilūzijas māksla. Mēs, aktieri, esam tajā pusē, mēs varam mēģināt piepildīt jebkā un jebko, bet mums ir vajadzīgs atskaites punkts, kas sēž zālē un iedod verdiktu, vai to var vai nevar saprast. Ja režisors nesaprot, kā to izdarīt, tad neko nedos mana gatavība darīt visu… sev matus nodedzināt uz skatuves. Tas, ko es esmu novērojusi, – aktieris nepārspiež, nepārspēlē, nepārcieš, bet režisors ir salicis zīmējumu, un spēcīgi nostrādā tādas šķietami mazas lietas… Man nav jārēc sejā, lai es saprastu, ka tev sāp, man pietiek, ka tev acs noraustās. Tā ir sadarbība starp režisoru un aktieriem un arī aktieriskās gaumes lieta.
Manuprāt, arī aktieriskās natūras lietas. Neviens jau arī speciāli nemēģina sajukt. Es ļoti augstu vērtēju Viļa Daudziņa darīto, bet viņa darbā es jūtu to brīdi, kad viņš izvēlēsies apstāties un tālāk neiet. Taču, piemēram, Dace Eversa savās spēka gadu lomās šo punktu sajuta un tad spēra tomēr to vienu soli aiz… Bet ne divus, jo tomēr mājās bija dēls, par kuru viņa bija atbildīga. Un tas viens solis aiz robežas tad arī veido to augšējo Do, kas tiek paņemts. Varbūt viņa gribētu apstāties ātrāk, varbūt Vilis gribētu aiziet tālāk, bet tur jau ieslēdzas dabas dotais mehānisms, kas liek darīt vienu vai otru.
Jā, tā varētu būt, vismaz es to vienu brīdi piefiksēju ļoti skaidri. Bet man tā ir arī bijis ar smagām lomām, kur ir vienas vienīgas ciešanas, – vienā brīdī tu vairs nevari paciest, un tas arī ir mehānisms – ķermenis vairs nevar paciest un izveido tādu kā barjeru. Pat ne barjeru, bet tas, kas tev iepriekš ir trāpījis, vienkārši vairs netrāpa. Un tad man ir bijis tā, ka es sēžu mājās un pārlieku galvā lomas zīmējumu, jo uz skatuves man jau jebkurā gadījumā ir jāizdara tas, kas jāizdara. Bet tas cilvēks, tā Madara, kas grib palikt vesela, redz – te durtiņas ciet, te ciet. Arī tā ir bijis.
Bet šādā gadījumā – to māca arī skolā, vai tomēr to iemācās no reālās pieredzes, no reāliem zilumiem un puniem?
Es skolā to neiemācījos. Es to iemācījos šeit. Skolā man vienreiz uzbļāva – ej ārā no lomas! Pēc Dostojevska epizodes. Es jau biju nospēlējusi, izgājusi laukā pastaigāties, atgriezos, bet tā seja joprojām bija noraudāta un ne īpaši laimīga. Un te atliek atcerēties slaveno Ģirta Jakovļeva stāstu par tikšanu lomā.
Kas tevi pašu teātrī ir aizķēris kā skatītāju, kad tu nesaproti, kā to var izdarīt un palikt dzīvs?
Kad mācījos Krakovā, redzēju Kristiana Lupas izrādi “Persona. Merilina”, kur Merilinu Monro spēlēja Sandra Korzeņaka (Sandra Korzeniak). Tur man bija jautājums, kā viņa to var izdarīt, bet es tomēr uzzināju, ka viņa ir aizgājusi pa pieskari un ka režisors viņas mentālo nestabilitāti bija izmantojis. Redzi, mani visbiežāk izrādēs satricina viens konkrēts moments. Iespējams, tas ir tuvu tam, ko tu saki par Daci Eversu, ka viņa aiziet piecus milimetrus tālāk, bet parasti vienā konkrētā vietā un apzināti norauj to pavedienu, lai aizietu atpakaļ. Manuprāt, to ļoti meistarīgi izdarīja arī Guna Zariņa “Mēdejā” (Maskavas "Gogoļa centrs", 2013, rež. Vladislavs Nastavševs), es ļoti labi to brīdi atceros. Es to pašu redzu arī dziedātājos.
Tu domā, ka arī tā ir …
...matemātika?
Nē, pat ne matemātika, bet apzināts brīdis no mākslinieka puses, jo jau pieminētajā “Čigānu ciklā” arī man bija tāds brīdis, kad es pie sevis piefiksēju – oho, Madara, nu, neko… tu vari arī tā… Nezinu, galvas pagrieziens, rokas kustība. Vai tas no tavas puses ir izskaitļots, ka ar to gan tu trāpīsi?
Tas ir atkarīgs no lomas, no tā apjoma, kas ir jāizdara. Pie lielām lomām, manuprāt, ir jābūt tam vienam brīdim. Un tā ir matemātika. Tā vislabākā matemātika. Manā ideālajā pasaulē – tu taisi, taisi, taisi lomu, bet tad par visu, kas sataisīts, it kā jāaizmirst un jāiet uz skatuves. Tas, par ko man bieži ir žēl, ka mēģinājumu procesā ne vienmēr sanāk pagūt aizmirsties, lai varētu nevis iet un strādāt uz skatuves, bet iet un būt uz skatuves. Nevis uzstāties vai rādīt, ko tu māki, bet – būt… Uziet un sākt dzīvot. Tā ir mana ideālā pasaule. Es zinu, ka bieži vien tā iemesla dēļ kaut ko pakāšu vai varbūt pat neizdaru, tāpēc ka es eju uz to – nevis “izdarīt” uz skatuves, bet – “neizdarīt”. Lai tas nāk ārā. Jo tad arī man ir bauda. Un, ja vēl ir pretī partneris, ar kuru tu esi vienā uztveres zonā, tad šī profesija ir brīnišķīga, tā ir izcila profesija, par kuru labākas nav. Ja vēl par to atbilstoši maksātu… Ideāla profesija, pat ja ideāla pasaule nepastāv. Bet man liekas, ka matemātikai ir jābūt nedaudz klātesošai.
Tev skolā padevās matemātika?
Ģeometrija – jā. Algebra – nē. Ģeometrijā es sabūvēju savu 3D sistēmu, un viss bija kārtībā. Es stundās nodarbojos ar daudz ko citu. Un tad bieži vien skolotāji, kad viņiem bija jāizsaka vērtējums, teica – viņa nestrādā atbilstoši savām spējām.
Ar ko atšķiras tā iztēle, kas tev jāliek lietā, veidojot lomu kā aktrisei un strādājot kā kostīmmāksliniecei? Es to jautāju, jo mūsdienās iztēles iedarbināšana kļūst par problēmu, pasaule visriņķī ir tik vizualizēta, ka sava degradējas. Savukārt tavi kostīmi liecina, ka tava iztēle uguņo, vismaz “Alisē Brīnumzemē” (LNT, 2019, rež. Inga Tropa) tie kļuva par notikumu.
Tur arī materiāls ir tāds, kas to ļauj un kam to vajag. Es teiktu, ka man iztēle ir viena un tā pati. Gan vīriešu, gan sieviešu lomas es jebkurā lugā izlasu vispirms kā aktrise. It sevišķi, ja Regnārs pats raksta un vēl lasa priekšā, tad es viņam nereti vaicāju, kā to aktieriski varēs izdarīt? Tā ir tā dzīsla. Tas iet kā pirmais, galu galā man pirmā tomēr ir aktrises profesija. Es uz kostīmiem nevaru citādāk paskatīties kā tikai ar to bagāžu, kas man ir. Un tad nāk klāt vizuālā pasaule. Pēdējos gados mēģinu sevī attīstīt pragmatismu, jo tā romantiķe, kas lasa dzeju un var aiziet kosmosā, man simpatizē, bet es apzināti mēģinu sevī šo zonu samazināt, lai iemantotu kādas citas kvalitātes. Arī tāpēc, domājot par kostīmiem, man ir svarīgi zināt aktieri, kurš spēlēs, jo tas ļauj nojaust, ko aktieris darīs šajā lomā, protams, sadarbībā ar konkrēto režisoru. Un tad bieži vien ar kostīmu es mēģinu iedot klāt vēl kādu dimensiju.
Aktieriem, kas iemēģinājuši roku režijā, nereti pēc tam jautā – nu, kā tad tagad ir spēlēt? Kā tev ir spēlēt cita mākslinieka radītā kostīmā tagad, kad tu profesionāli darbojies arī šinī nozarē? Un kas notiek tajos brīžos, kad, pēc tavām domām, ar kostīmu nav trāpīts? Vai arī tu mēģini nodalīt šīs divas jomas?
Es mēģinu atrast, kāpēc ir tā un nevis citādi. Tai pašā “Sapnī vasaras naktī” (LNT, 2021, rež. Elmārs Seņkovs) man iedeva tik briesmīgas kurpes, ar kurām nav iespējams izdarīt neko. Un beigās šī iemesla dēļ atnāca daudzas Titānijas kustības. Skaidrs, ka es tur kritu un gāzos, bet tas aizveda pie lomas. Tāpēc es vienmēr mēģinu saprast – kāpēc jā. Ja neveidojas partnerība vai ir saspīlētas attiecības, īpaši tad, ja jānospēlē būtiskas lietas, kur nevar katrs palikt pie sava, es vienmēr mēģinu atrast, ko tas var iedot lomai. Un, starp citu, vienmēr var atrast to punktu, lai kaut ko vērstu par labu vismaz pašsajūtā, lai varētu no rīta atkal aiziet uz mēģinājumu, nevis gulēt mājās ar 38 grādu temperatūru, jo ķermenis ir atteicies iet un mēģināt. Zini, kas gan ir nācis klāt, esot kostīmmāksliniecei, bet ko es reti atļaujos pateikt? Man reizumis ir žēl izpurgāto iespēju. Nu, varēja būt tik garšīgs kostīms tam tēlam… Nu, bet nepiezvanīja un nepajautāja... (Smiekli.) Dažreiz ir žēl par stilistiku, ka varēja aiziet vēl tālāk, bet nobijās, kāpēc tik piezemēti, kāpēc, kāpēc… Bet es arī ļoti novērtēju citu kostīmmākslinieku veikumu…
Man reiz dziļā jaunībā gadījās jaunai aktrisei komentēt viņas kostīmu, aktrise cerībā palabot to, protams, pateica režisoram, un es dabūju pa mizu, bet tā bija laba mācība, ka aktiera spēkos nav kaut ko vērst par labu, jo viņam kostīms ir jāpieņem, ja reiz režisors to ir pieņēmis.
Ieva, tāpēc es aizgāju mācīties. Es arī bieži vien sēdēju zālē un skatījos – tik skaista aktrise, es saprotu, ka lugā tie ir tie gadi, bet šai aktrisei nedrīkst tiešā veidā tos gadus likt virsū, viņa ir brīnišķīga, bet nu, mīļais kostīmmāksliniek, saliec to ķermeni pa vietām. Ja liriska meitene, tad joprojām tiek piedāvāta rozā vai gaišzila kleita. Tiešām?!
Bet, redz, te ir vēl viens jautājums, kas mani nodarbina, kad jāķeras pie rakstīšanas. Kas ļauj kritiķim brīvi spriest par kostīmiem un scenogrāfiju, ja nav studēta vizuālā māksla? Kas tev ir kritēriji, lai tu vērtētu jebkura sava kolēģa darbu?
Ja tiek sasniegts rezultāts, ja tas uz mani iedarbojas. Es paturpināšu iepriekšējo tēmu – nav tā, ka visiem aktieriem uz skatuves jābūt skaistiem. Mani personīgi vispār interesē neglītais, jo tas ir daudzreiz saistošāks. Bet, ja aktrisei ir jāspēlē galvenā loma un ja vien nav koncepta, ka viņa ir neglītais pīlēns, tomēr ar to, kas viņai ir mugurā, viņa tieši tā arī izskatās, tad man jau kaut kas no šī iestudējuma tiek atņemts. Tāpēc tas ir kritērijs – vai tiek sasniegt mērķis. Un to mērķi vai to virzienu vienmēr var nolasīt.
Kas tam ir iemesls – režisors ir vizuāli nejūtīgs?
Visticamāk, viņš ir pārāk aizņemts ar visu pārējo. Tāpēc jau ir scenogrāfs, kostīmmākslinieks, gaismu mākslinieks un visa pārējā komanda. Jā, režisors atbild par lielo zonu, bet viņš nevar ieiet katrā detaļā… Arī man kā kostīmmāksliniecei blakus ir vajadzīga gan jaudīga frizētava, gan jaudīgs šūšanas tehnologs. Mūsdienās katra joma ir tā sazarojusies, ka to nav iespējams pārzināt. Tāpēc ir komandas darbs. Tāpat uz skatuves – arī aktieriem ir jāsaprot, ko dara radošā komanda, un jāmēģina nonākt saspēlē, lai viss saslēgtos. Bet par tiem kritērijiem. Runājot par laikmetīgo mākslu vai vispār mākslu kā tādu, es mēģinu ik pa diviem gadiem aizbraukt uz Venēcijas biennāli saprast, kur es atrodos tajā kontekstā. Skaidrs, ka daļēji tā ir mākslas popkultūra, bet nu labāk ir redzēt, nekā neredzēt. Jebkurā gadījumā man tas ir vēl viens atskaites punkts. Venēcijā mākslas ir superdaudz, un tad ir jautājums, kā to milzīgo mākslas apjomu aptvert. Un man ir tikai viens vienīgs kritērijs – jebkam uz tevi ir jāatstāj iespaids. Emocionāli pozitīvs vai negatīvs, kaut slikta dūša metas vai nevari fiziski izturēt, bet darbam ir jābūt tādam, lai es vispār gribu par tevi interesēties un palasīt. Tas ir mans kritērijs. Arī kostīmos. Man ir jāgrib interesēties tālāk. Reizēm es ļoti baudu kolēģu izdarīto. Bet man gribas redzēt, ka cilvēks ir izdarījis visu… Diemžēl bieži var redzēt, ka cilvēki… vienkārši slinko… Ir cilvēki, kas to neredz. Ir, kas neredz visus tos sīkumus, ko es paveicu kā kostīmmāksliniece, bet es zinu, ka zālē ir cilvēki, kuri to redz. Un lai tiem, kuri to redz, vismaz ir prieks skatīties, nevis – mhm, mhm… Cita starpā, vai kādreiz ir bijis tā – es neesmu tik kaismīga kritiku lasītāja –, ka riktīgi nokritizē kostīmmāksliniekus?
Jā, protams. Bet es jau runāju galvenokārt par kategoriskumu. Manuprāt, mākslu vērtējot, tu tāds vari būt tikai tad, ja liec ķīlā savu personīgo galvu.
Jā, tas ir tas pats, ko es sākumā teicu par krāsainajiem putniem. Tādā ziņā man ļoti simpatizē opera, kas reizēm atļaujas tādus iestudējumus… Turklāt nedrīkst aizmirst, kad dažkārt ļoti negaumīgi kļūst gaumīgi, jo tas ir apzināts gājiens. Un, ja tu paziņo, ka tas ir negaumīgi, tas vienkārši nozīmē, ka tu neredzi. Un nav jau visiem arī dota tā spēja redzēt. Cita starpā, visiem nav dota arī spēja izlasīt. Pieņemu, ka mana spēja izlasīt tekstu ir mazāka nekā tev.
Paldies, bet man šķiet svarīgi vienmēr atstāt zonu, par kuru es varu teikt – visticamāk, es nesaprotu.
Ja šis būtu jauniešu žurnāls, es teiktu – būt kategoriskam nav stilīgi. Ko tu ar to panāc? Pakačā savu egoismu? Un?
Protams, dziļā jaunībā tu nevari radīt, ja nevēlies noārdīt iepriekšējo paaudžu sastrādāto.
Jā, bet es domāju, ka māksliniekam tas mehānisms, par ko tu tagad runā, ieslēdzas jebkurā gadījumā. Vienkārši ir sevi jāiemāca strādāt un ieslēgt kritisko skatījumu tad, kad tas ir vajadzīgs, proti, brīdī, kad ir jārada. Nevis visu laiku staigāt ar to apkārt…
Šajā aspektā es nebiju padomājusi, ka tas arī ir mehānisms, ko iedarbināt, kad vajag.
Skaidrs, ka radīšana ir vecā noārdīšana, bet tajā pašā laikā vecajās zināšanās ir tik daudz, ko pasmelties. Lai arī esmu absolūti par novitāti, es ļoti labi apzinos – lai cilvēks iekļūtu džemperī, apakšējai vīlei ir jābūt vaļā, tā nevar būt aizšūta. Protams, kad mācījos Mākslas akadēmijā, man likās – ak, Dievs, kāpēc cilvēka ķermenis ir tik ierobežojošs, nē, man tur nevajag vīli, kāpēc tās nevar vienkārši būt mugurā, kāpēc cilvēkam ir kaut kā jāiekļūst tajā kostīmā!? (Smiekli.)
Runājot par Venēciju, kā tev šķiet, vai mums norises Latvijā ir jāvērtē visa pasaulē redzētā kontekstā? Bet tad, ja tu uzskati, ka pasaulē ir tikai pieci spoži režisori, tomēr var nogurt, ik pārvakaru skatoties izrādes Latvijas teātros.
Tev ir grūtāk, jo tas ir tavs darbs, tev ir jāraksta. Es varu vienkārši pieņemt. Es varu papriecāties vai paraustīt plecus – ai, nu, neko… Es, protams, domāju, ka vajag uz Latvijas procesiem skatīties Eiropas kontekstā, bet nav arī tik viennozīmīgi, jo katrai tautai – un tā ir Eiropas bagātība – ir sava specifiska uztvere un izpratne par to, kas ir labs teātris. Citi emocionālie kodi. Arī aktiermāksla. Mums tradicionāli bijusi līdzīgāka uztvere ar krievu teātri, bet tagad mēs aktīvi mēģinām virzīties uz angļu aktierspēles stila pusi. Piemēram, “Rotkho” (Dailes teātris, 2022, rež. Lukašs Tvarkovskis) – esmu ļoti priecīga, ka šāda izrāde Latvijā ir, bet mani absolūti nepamet sajūta, ka tādā sajūtu līmenī es atgriezos trešajā kursā un Krakovas periodā, tik ļoti poliska tā ir. Vai tas ir avangards? Pirms ļoti daudziem gadiem, kad “Homo novus” festivālā viesojās Romeo Kasteluči izrāde, es sēdēju un trīcēju, un sapratu, ka teātris var iedarboties arī ar vibrāciju. Uz skatītāju ir jāiedarbojas, viņš ir sev jāsavāc. Tādā ziņā “Rotkho” man, Madarai, nav nekas jauns. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā varam savā starpā salīdzināties, un skaidrs, ka būtu forši, ja Latvija būtu tajā vienotajā Eiropas kultūrtelpā. Bet tā – vācu teātris atšķiras no poļu, poļu – no itāļu, itāļu no britiem. Tas ir vienīgais veids, kā var veselīgi skatīties uz latviešu teātri. Starp citu, neesmu redzējusi portugāļu teātri, man nav nekādu asociāciju.
Man atskaites punkts, lai kur es skatītos teātri, ir – vai var redzēt ieguldītā darba apjomu. Izrāde var būt pēdējais mēsls, bet, ja redzu, ka tur ir ieguldīts darbs, tas a priori vairs nav mēsls. Ja darbs ir pilns ar enerģiju, nevis – man šitā šoreiz sanāca, tad tas jau ir skatāms un vismaz manā pasaulē pozitīvi vērtējams, jo man riebjas paviršība. Es tiešām neciešu paviršību.
Kostīmmāksliniecei tā ir brīnišķīga īpašība, bet aktrisei?
Līdz tam brīdim, kad ir jāaizmirstas, jā, tad vajag maksimāli sastrādāt, bet tad, kad nonāk līdz tam, kad viss jāatlaiž un jābūt, tad vairs nevajag. Un man patīk tas nākamais līmenis, bet ne vienmēr pašai izdodas to sasniegt.
Es nevaru nepajautāt par mūsu teātri. Kad tu ienāci, likās, ka tev un Nacionālajam teātrim ir pretējas asinsrites, jo tieši tādu iespaidu tu atstāji – maza, jauna, dusmīga, bet talantīga. Un tieši tad, kad tu aizgāji studēt uz Mākslas akadēmiju, tu saradojies jeb saradinājies ar Nacionālo. Kas notika? Vai es kļūdos?
Godīgi sakot, man bija jautājums, kāpēc Nacionālais teātris mani vispār paņēma. Es nesapratu, ko jūs no manis gribat. Un, ja reiz jūs mani tādu dīvainu paņēmāt, kāpēc liekat tur, kur es tiešām neesmu es. Tad bija pāris epizodes, kad nesapratu, kāpēc pret mani izturas tā, teiksim, ne pārāk forši. Es esmu pirmajā darba gadā pēc mēģinājuma zvanījusi mammai un teikusi: Lūdz par mani Dievu… Lai es tieku tīra. Es neesmu šeit jutusies labi. Bet, ja tu man prasītu, kāpēc es neesmu aizgājusi, es nevarētu atbildēt. Tu vienkārši to neizdari. Bet tas, ka es to esmu gribējusi izdarīt, ir fakts. Un man pat ir bijusi tāda iespēja. Kas notika? Notika tas, ka es pārvirzīju savu enerģiju, un līdzīgi kā ar domām ir jāsaprot, kā tu šo situāciju vari vērst par labu, ko tu labu ar to vari izdarīt sev un līdz ar to arī citiem. Un tagad es varu pilnīgi droši pateikt, ka esmu pateicīga Latvijas Nacionālajam teātrim. Nav jau bijušas tikai sliktas lietas, ir bijušas arī labas, bet tā vienkārši sanāk, ka mēs runājam par to, kāpēc neesmu jutusies labi. Bet – tas ir iemesls, kāpēc es tagad neesmu tikai un vienīgi aktrise. Kāpēc es piecēlos, kāpēc ar daudzām lietām sevī tiku galā, kāpēc atvēru tādas zonas sevī, kuras nekad nebūtu atvērusi, un satiku tādus cilvēkus, kurus nekad nebūtu satikusi. Vienkārši tāpēc, ka jutos te nepieņemta un nesaprasta, un vienlaikus pietrūka jaudas, lai pieceltos un aizietu prom. Ja man te viss būtu bijis lieliski, es diez vai darītu visas tās lietas, kuras pašreiz daru. Tas nekad nenotiek ātri, bet es mēģinu saprast, kā situāciju vērst par labu. Galu galā tā jau ir mana, nevis darba devēja problēma. Bet, protams, man ir jautājums – kā jūs mani neatlaidāt. Tā man arī ir mīkla. (Smejas.) Ieva, es neesmu citādāka, nekā biju.
Varbūt tomēr esi?
Nē, tiešām neesmu, tur, iekšā, – neesmu. Bet tas nebija tikai vienos vārtos. Skaidrs – ja tu esi dusmīgs, tu arī uz sevi izsauc dusmas, ja tu esi aizvainots, tu saņem spogulī tieši tādu pašu enerģiju atpakaļ. Un, visticamāk, lielā mērā tas process tāds arī bija. Bet, ja es tev teiktu, ka nemainījās attieksme arī pret mani, kad aizgāju studēt, es melotu. Tad es mēģinātu izlikties labāka.
Par to jau ir runa. Mainījās. Es minu, bet varbūt tu ieguvi lielāku pašapziņu vai brīvības sajūtu.
Nē, zini, ko es ieguvu – ka tas, kā es domāju un redzu, ir vērtība, nevis sūds. Ka man ir tiesības tā just un redzēt, ka tas nav slikti. Un to es tiešām ieguvu Mākslas akadēmijā. Tāpēc es nevis ieguvu pašapziņu, bet – mieru, ka viss ir kārtībā. Tu lielā mērā pieņem to, kāda tu esi, un koncentrējies uz to, ko tu labu vari izdarīt savā dzīvē un labu sev. Un, ja kādam neder, tad neder, varbūt tiksimies citreiz.
Kodols droši vien paliek, kādu vecāki un Dievs devis, bet pats jau tu mainies.
Tā naivā vai asā Madara, kāda es biju pirms desmit gadiem, es esmu joprojām, vienkārši man tas vairs neizdara sliktu, es spēju ar savām emocijām operēt, es spēju – ne vienmēr, un tomēr – tās savaldīt vai novirzīt, vai pateikt – nekas, tam jāpāriet. Ar to komplektiņu, ar ko es esmu atnākusi šajā pasaulē, es esmu prasmīgāk iemācījusies menedžēt, pilnīgi noteikti. Bet komplektiņš ir tieši tas pats, kas bija toreiz. Es jau nekad neesmu gribējusi būt dusmīga. (Smiekli.) Ja tu parunātu ar maniem bērnības laika draugiem, viņi teiktu, ka es vienmēr esmu bijusi optimiste, bet akadēmija un pirmie gadi teātrī ir bijis viens no manas dzīves drūmākajiem posmiem. Paldies Dievam, es esmu vesela no tā tikusi laukā, un Mākslas akadēmiju es savā kontekstā uztvēru kā terapiju. Tagad, skatoties uz pieteikumu Mākslas akadēmijai, liekas, nekas jau tur nav – jāuztaisa skices un jāuzraksta apraksts, bet toreiz man likās, ka man ir nenormāli jāpārkāpj sev pāri, jāuzdrīkstas. Un viss studiju laiks bija ar maziem soļiem iet uz priekšu – uzdrīkstēties just un domāt tieši tā, kā es to redzu un jūtu. Starp citu, tieši pedagoģijas lekcijas bija ļoti vērtīgas, jo tur mēs gājām cauri cilvēka attīstības posmam no ļoti agrīna vecuma, no trim četriem gadiem, un manā personīgajā kontekstā man tas norāva jumtu, jo sapratu – ā, te ir pieļauta kļūdiņa, te ir izveidojies bloks... Tu saproti, ka esi pilns ar blokiem un tie ir izveidojušies, lai tu varētu pašsaglabāties. Un nu tev ir jādomā, kā tos blokus dabūt nost un kā neuzcelt tos no jauna.
Atsaucoties uz to, ko tu teici sākumā, vai tev tomēr nešķiet, ka cilvēki daļēji nonāk mākslā tāpēc, ka viņi par kaut ko cieš, kaut kam netic, un tad māksla to kompensē?
Man tomēr liekas, ka arī laimīgs cilvēks var radīt un būt augsta līmeņa mākslinieks. Tas ir no tiem pašiem priekšstatiem, ka aktrisei ir sarkanas lūpas un dzejnieks cieš. Tie ir stereotipi. Es saprotu, ka daudzi mākslinieki tā rada un ka tā daudz kas vērtīgs ir radīts. To bieži vien uztver kā metodi, bet tā nav metode.
Mēs arī mājās esam par to runājuši – vai māksla rodas ciešanās un vai māksliniekam jādzīvo badā. Tu vari būt pilnīgi pārēdies, bet pilnīgi nelaimīgs. Jo tad, ja tu esi pārjūtīgs, tev nevajag, lai griež ar nazi, pietiek, ka tev pieskaras. Katram sāp kaut kas cits, un sāpju slieksnis ir ļoti atšķirīgs.
Jā, runa ir par jūtības pakāpi. Un ar to jūtības pakāpi tu vienkārši atnāc uz zemes. Es nezinu. Tas ir skaisti – ciešanas un viss pārējais, bet man liekas, ka nu jau vairs ne. Piemēram, 70. gados šņaukt un kaut ko darīt mākslā bija pilnīgi pieņemami, bet mūsdienās tu tā neko nepanāksi. Ir pilnīgi citi noteikumi. Mūsdienās jo veselāks cilvēks, jo vairāk viņš spēj izdarīt. Un tas attiecas ne tikai uz biznesu, bet arī uz aktiera profesiju.
Un pasaule tieši kļūst neveselāka.
Agrāk bija otrādi. Pasaule bija veselāka, un tad tie slimie varēja kaut ko radīt.
Starp citu…
Jā, starp citu… Tā ir doma. (Smiekli.)
Jo ir daudz mentāli novājinātu cilvēku, kas ir pārjūtīgi, bet nespēj radīt, jo nespēj sakoncentrēties un vienkārši strādāt vai pacīnīties. Daudziem nav ambīciju, bet māksla nevar rasties no nekā negribēšanas.
Jā, es arī domāju – lai kaut ko dabūtu cauri un īstenotu, ir ļoti, ļoti jāgrib. Viens ir kaut ko izdomāt, un man kā kostīmmāksliniecei ļoti patīk šis periods, kad esmu ar papīru un zīmuli savā kosmosā pie galda, lieku kopā lielo bildi vai domāju par katru detaļu. Bet tad, kad nonāku realitātē, – te ir nauda, te ir materiāls, un ej nu atrodi to tajos piecos veikalos, kas mums ir. Rokas strādājot ir finansiāli sasietas, jo ir jāiekļaujas konkrētā summā. Un tu rauj matus un domā, kā lai savelk galus, bet kaut ko arī izdari no iecerētā. Tā ir absolūta racionalitāte un pragmatisms. Ejot gulēt, es sarakstu visu pa punktiem, jau izshēmoju, kur nākamajā dienā iešu, ko pārņemšu, un nedod Dievs, kaut kas nobrūk, bet, tikai visu smalki saplānojusi, es varu pagulēt dažas stundas un no rīta celties un vienkārši darīt. Tā māksla ir tieši tāda. Tā ir darīšana.
Es tomēr gribu atgriezties pie Nacionālā teātra, vai mēs nevaram to, kas mainījies, saukt par savstarpējas cieņas izveidošanos starp teātri un tevi? Un varbūt pie vainas bija jaunība?
Jā, arī jaunība, protams. Es neesmu tas gludākais cilvēks, es saprotu. To, kas notika, es sauktu par nesaprašanos. Ļoti lielā mērā. Jo es tiešām nesapratu, kāpēc jūs mani paņēmāt? Lai kaut ko pierādītu? Kam tieši? Un nu, kad kļuvu par kostīmmākslinieci un pat atzītu, es tieku pieņemta. Esmu arī domājusi, cik mēs šajā lielajā mājā esam spējīgi cits citu redzēt, iepazīt un saprast? Mūsu te nav tik daudz. Mēs nestrādājam Amerikas milzu debesskrāpī. Tas man ir tāds jautājums. Es gribētu vairāk. (Pauze.) Vēl viena lieta, kas pamainīja manas un teātra attiecības, bija foto siena partera aplī. Tā bija diezgan svarīga lieta. Es nevaru uztaisīt neko, ja neiemīlu tos, kam es taisu. Protams, kādus man ir vieglāk mīlēt, citus – grūtāk. Bet tad, kad man bija jāuztaisa viss štats, tu sēdi pie savu kolēģu vārdiem un meklē labo tik ilgi, kamēr dabū to sajūtu, nevis – ir jau O.K., bet tieši šo es gribu viņam uzdāvināt, lai nāk šī šķautne klāt, lai redz, ka tas ir pasaules klases aktieris, jo mūsējie visi varētu spēlēt pasaules līmenī. Pilnīgi mierīgi. Holivuda ir pilna ar vājiem aktieriem. Es esmu filmējusies pie amerikāņiem, es zinu. Un tas bija tas punkts, kas ļāva satuvināties ar Nacionālo teātri. Tieši tai vasarā pēc maģistra darba pabeigšanas. (Pauze.) Jā, nu arī tāds pieņemšanas process. Kad tu saproti, kur tu esi un ka tā ir tava izvēle. Arī citu. Bet arī tava. Tu esi līdzdarbojusies šajā izvēlē. Un tad atrast atbildi – kāpēc? Man liekas, ka kaut kādā zonā esmu atradusi atbildi uz – kāpēc?
Pārskatot tavu lomu sarakstu, redzams, ka puse tavu lomu tapušas pie Valtera Sīļa. Vai tam pamatā ir kopdarbs pie “Visiem maniem prezidentiem”?
Man arī citi ir teikuši – tu esi Sīļa aktrise, bet man pašai līdz šim nebija tādas sajūtas. Bet – Valters ir mans pirmais skatuves partneris kā mīlētājs. Es lecu viņu diplomdarba izrādē “Simbelīns” Ingas Tropas vietā, mēs spēlējām JRT, bijām arī Maskavā un Helsinkos, un tā es nonācu kontaktā ar viņu kursu. Un tad tapa “Visi mani prezidenti”. Redzi, Valters – un tas man acīmredzot ir būtiski – man tic un uzticas. Un tad, kad viņš zina, ko grib, ar viņu ir brīnišķīgi strādāt.
Man ir švakas attiecības ar saviem spēkiem, lai gan es zinu, ka no malas tā nešķiet. Un Valters mani nesit. Visas tās labās lietas, kas mani ir izmainījušas vai kur es patiešām ko labu esmu izdarījusi, ir, pateicoties citu cilvēku milzīgai uzticībai un ticībai tam, ka es tiešām to varu izdarīt. Un tad es to varu izdarīt. Jo mana paškritika varētu būt mazāka. Bet ir tā, kā ir.
Pēdējais jautājums par tavām attiecībām ar dzeju – “Sapnis vasaras naktī”, “Pūt, vējiņi!”, “Pērs Gints”. Ir sajūta, ka tu līdz galam neuzticies tekstam, ja tas ir rakstīts saistītā valodā, un meklē dažādus attaisnojumus, kāpēc vainīgs ir teksts, nevis tu.
(Smiekli.) Tu domā tieši dzejas tekstu?
Jā.
Es domāju, ka tas tā ir sakritis. Ka es netieku tajā pusē. Ka es nevaru aizmirsties. Otra lieta, man zosāda metas, kad dzirdu teksta dziedāšanu dramatiskajā teātrī, tāpēc man ir bail un es negribu pieļaut līdzīgas kļūdas, bet neatrodu to līmeni, lai es varētu dzejas valodu aiznest līdz publikai. Bet man ir cerība, ka kādreiz dzīvē atradīšu (smejas), jo tik veca jau neesmu. Ka man ar gadiem pienāks kaut kas klāt un es sapratīšu, kas ir tas, kas ir jāizdara. Jo tajā klasiskajā veidā, kā pasniegt šādu tekstu, es negribu… Tas ir tāpat kā ar tiem ideāliem. Ja jūtu, ka uz skatuves meloju, tad man liekas, ka es daru pāri sev. Un es saprotu, ka šāda iemesla dēļ bieži vien pa ceļam pazaudēju kādas zelta monētiņas, bet esmu godīga pret sevi un pret profesiju – es mēģinu nevis izdarīt tā, kā tas ir darīts vienmēr, bet atrast to zonu, lai es iegūtu brīvību. Es ļoti ceru, ka man tas kādreiz dzīvē sanāks. Gan jau sanāks. Jo kaut kad jau ir sanācis. Atsevišķās izrādēs. Tajā pašā “Sapnī vasaras naktī”. Es gribu aizmirsties un iet, un darīt. Esmu baudkāra sieviete un meklēju baudu. (Smiekli.) Es meklēju to dzinuli, kas ļauj uz skatuves aizmirsties – nevis tehniski, bet pēc būtības. Es meklēju brīvību.
Rakstīt atsauksmi