Juris Jurāns

Žurnālists

Mazāk, bet vai kvalitatīvāk?

2022./2023. gada teātra sezona caur kritiķu acīm

2022./2023. gada sezonu var dēvēt par pirmo “normālo” teātra sezonu kopš Covid-19 pandēmijas. Kamēr teātri lepojas ar pilnajām zālēm un izpārdotajām izrādēm, skatītāji pārcilā šajā sezonā redzēto un izjusto. No grieķu traģēdijas līdz latviešu dzīvesstāstiem – to visu bija iespējams redzēt atdzīvinātu uz dažādu teātru skatuvēm šajā sezonā. Kā un vai teātri mainījusi pandēmija, un kas ir bijis šajā sezonā svarīgākais – par to savās domās dalās vairāki pazīstami Latvijas teātra kritiķi.

Pagājušā gada pavasarī no valdības nāca ilgi gaidītās ziņas – teju pilnībā atcelti Covid-19 pandēmijas laikā ieviestie ierobežojumi. Kopš 2020. gada sākumā cilvēki alka un sapņoja par atgriešanos “normālajā”. Šķiet, jau tad visi apzinājās: pēc pandēmijas būs mainījusies mūsu izpratne par to, kas īsti ir “normālais”. Teātris un māksla kā tāda bija viena no vissmagāk skartajām nozarēm, jo tieši skatītājs radītajai mākslai piešķir vērtību. No mākslas izstādēm līdz teātra izrādēm – māksla ir divvirzienu process, kurā uzņemošā puse ir tikpat svarīga kā radošā.

Covid-19 vs. teātris

“Skatītājs ir atgriezies teātrī,” saka teātra kritiķe un zinātniece Līga Ulberte. Viņa norāda, ka jau sākotnēji lielākās bažas bija tieši par skatītāju paradumu maiņu, proti, ka tie vairs neapmeklēs teātri. “Es pati piedzīvoju gadījumu, kad brīvā piektdienas vakarā vēlējos apmeklēt teātri, taču visas izrādes bija izpārdotas,” nosmej Ulberte. Viņasprāt, ir interesanti, ka teātri lielā mērā vēl nav sākuši reflektēt par pandēmiju un tās laikā pārdzīvoto. “Pagājušajā sezonā bijusi tikai viena izrāde, kas tiešā veidā reflektē par pandēmiju, – Regnāra Vaivara iestudētā luga “Burbulis”,” bilst zinātniece.

Līdzīgi par pandēmijas [ne]viestajām izmaiņām izsakās teātra kritiķis un laikraksta “Diena” žurnālists Atis Rozentāls. “Bažas, ka skatītājs neatgriezīsies, nav piepildījušās,” saka Rozentāls. Protams, dažādos teātros pēc pandēmijas pielāgošanās ir notikusi dažādi. “Atsevišķos teātros intensitāte ir samazinājusies,” bilst Rozentāls, norādot, ka daži teātri ir samazinājuši jauniestudējumu skaitu, šķietami darot to kvalitātes vārdā. “Jau pirms pandēmijas mēs pārmetām teātriem, ka viņi strādā “fabrikas” režīmā,” norāda kritiķis. Šobrīd, viņaprāt, teātri to ir ņēmuši vērā.

Uz teju identiskiem apsvērumiem norāda teātra kritiķis, 2022./2023. gada sezonas “Spēlmaņu nakts” žūrijas komisijas priekšsēdētājs Toms Čevers. Viņš uzsver, ka nedz izrāžu forma, nedz estētika nav būtiski mainījusies. “Iespējams, biļešu iegādes paradumi nedaudz mainījušies,” nosmej kritiķis, uzsverot, ka vēl sezonas sākumā bija dzirdams, ka skatītāji vairāk biļetes izvēlas pirkt pēdējā brīdī, baidoties par izrāžu atcelšanu vai pārcelšanu. Arī viņš kā vienu no retajiem pandēmijas refleksijas punktiem nosauc izrādi “Burbulis”, vienlaikus skaidrojot, ka noteikti paies vēl laiks, kamēr teātri paši sagremos pandēmijas laikā piedzīvoto. Vēl vairāk – kamēr atradīs paņēmienus, kā to attēlot uz skatuves.

Par to, ka nepieciešams laiks, lai pārdzīvojumus pārvērstu mākslā, runā arī teātra un mūzikas kritiķe un zinātniece Lauma Mellēna-Bartkeviča. “Es domāju, ka mēs redzēsim gan pandēmijas, gan Krievijas kara Ukrainā atskaņas arī uz Latvijas teātru skatuvēm,” skaidro Mellēna-Bartkeviča. Teātris ir reflektējoša māksla, līdz ar to, viņasprāt, vēl nepieciešams laiks, lai mākslinieki atrastu gan īsto formu, gan instrumentus, ar ko atainot savus pārdzīvojumus un izjūtas. Respektīvi, reakcija uz notiekošo ir vai nu “karsta”, tūlītēja, bet tad rezultāts ātrāk zaudē aktualitāti, vai arī iespaidi tiek krāti un sintezēti jaunā mākslinieciskā kvalitātē.

Ulberte uzsver, ka, neraugoties uz izrādes “Burbulis” pretrunīgumu, viņa augsti vērtē mēģinājumus un centienus reflektēt par šo sabiedrībai tik nozīmīgo tēmu. Taču kopskatā kritiķi teju vienbalsīgi pauž pārliecību, ka vismaz pagaidām pandēmija nav būtiski mainījusi teātra procesus Latvijā. Tas gan nenozīmē, ka izmaiņas nevarētu būt nākotnē, kad teātri sāks reflektēt par pandēmijas laikā piedzīvoto.

Pārsteigumu pilna sezona

“Teātra sezona bijusi ļoti kontrastaina. To var redzēt, īpaši skatoties uz mazās formas izrāžu nominācijām,” saka Čevers. Kritiķis uzsver, ka šogad skatītājiem bijusi iespēja redzēt gan formas, gan tēmu ziņā ļoti atšķirīgus iestudējumus. Viņaprāt, viens no patīkamajiem sezonas pārsteigumiem ir bijusi Elmāra Seņkova režisētā izrāde “Nelabie. Pēc Dostojevska” Valmieras Drāmas teātrī. “No lielās formas izrādēm jāsaka – “Ričards. Nekā personīga”,” bilst Čevers. Nacionālajā teātrī iestudētā Elmāra Seņkova izrāde, kas, Čevera vārdiem, “spēlējas ar skatītāju; spēlējas ar uguni”, jau kopš pirmizrādes radījusi diezgan plašu rezonansi sabiedrībā, un kritiķis pauž nožēlu, ka nav izdevies pārliecināt pārējo žūriju, ka arī šī izrāde ir pelnījusi “Spēlmaņu nakts” balvas nomināciju.

Par sabiedriskajiem procesiem runā arī Mellēna-Bartkeviča. Kritiķe uzsver, ka šajā sezonā īpaši spilgti varēja novērot izrādes, kas atbild uz kādiem sabiedriskiem procesiem vai izvirza priekšplānā kādu individuālu stāstu vai pārdzīvojumu. “No spilgtākajiem laikam varētu nosaukt Ingas Tropas izrādi “Pārcēlāja”,” saka kritiķe. Tāpat viņa uzsver, ka teātros arvien vairāk var novērot sintēzi starp “klasisko un laikmetīgo” gan repertuāra, gan režijas stilu aspektā, kas, viņasprāt, ir dabisks un pat ļoti vajadzīgs process teātra attīstībā.

Līdzīgi izsakās arī Rozentāls. Viņš uzsver: lai gan redzams, ka teātri domā par repertuāru un tas ir interesants, vienlaikus manāms, ka samazinās izklaidējošais repertuārs. “Labs un kvalitatīvs izklaides materiāls teātriem ir vajadzīgs, bet šobrīd orientācija ir uz nopietnajām tēmām,” izsakās kritiķis. Rozentāls norāda, ka šajā sezonā visos teātros redzējis labus iestudējumus, vienlaikus viņš izsakās, ka ar nelielām bažām noraugās uz šobrīd notiekošo Nacionālajā teātrī. “Bieži nāk informācija, ka teātra iekšējais mikroklimats varbūt nav ārkārtīgi auglīgs, un tāpēc uz skatuves reizēm redzam ko tādu, kas varētu izveidoties labāk, ja būtu pārliecības spēks,” skaidro Rozentāls.

Aizgājusī teātra sezona gan ir pārsteigusi skatītājus un arī kritiķus citā veidā. Piemēram, Ulberte uzsver, ka viens no pārsteidzošākajiem procesiem ir Valmieras Drāmas teātra ātrā spēja apgūt jauno telpu – “Kurtuvi”. Šobrīd vairāki teātri Latvijā turpina cīņu par savu teātra ēku. “Kamēr Jaunais Rīgas teātris izvēlējās ieņemt pasīvi nogaidošu pozīciju un paziņoja par dīvaino streiku, Valmieras teātris daudz sarežģītākos apstākļos izvēlējās strādāt, meklēt un atrast radošu risinājumu,” saka kritiķe. To pašu sarunā uzteic arī Rozentāls, kurš gan piebilst, ka Valmieras teātris jau izsenis pazīstams kā “teātris ar 300 skatuvēm”, proti, izbraukuma izrādes teātrim nav nekāds jaunums, un tas ir veiksmīgi spējis pielāgoties arī šā brīža apstākļiem.

Jaunajam Rīgas teātrim šī sezona bijusi diezgan neizprotama, uzskata Rozentāls. Viņš norāda uz zināmu pretrunu, ka, sezonai sākoties, tika izrādīti vairāki jauniestudējumi, taču pēkšņi ar izziņoto protestu tika “nosists pa bremzēm”. Viņš izsaka zināmu nožēlu, ka ar jauno aktieru kursu Jaunajā Rīgas teātrī netiek strādāts tik ļoti, cik varētu. “Redzam, ka gan Valmierā, gan Liepājā jaunajiem aktieriem dod lielas lomas,” norāda Rozentāls. Arī Jaunajā Rīgas teātriem jaunajiem māksliniekiem ir iespēja sevi pierādīt lielās lomās, tomēr tās vairāk balstās aktieru paštēlā, līdz ar to ar viņiem netiek strādāts, lai kā personības daudzveidīgi attīstītu.

Līdzīgās domās ir arī Ulberte un Čevers. “Aizvadītā sezona Jaunajā Rīgas teātrī, manuprāt, nepiedāvā mākslinieciskus izaicinājumus aktieriem,” saka Ulberte. Čevers uzsver, ka nenoliedzami “Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis” ir kvalitatīva izrāde, tajā pašā laikā kritiķa ieskaitā tā ir vairāk komerciāla, jo nepiedāvā neko saturiski jaunu, nedz arī palīdz labāk izprast abu domātāju personības. Par pārmaiņām Jaunajā Rīgas teātrī runā arī Mellēna-Bartkeviča. Viņasprāt, ir manāms, ka teātris šobrīd vairāk orientējas uz “kasi” un līdz ar to mākslinieciskos meklējumus nolicis otrajā plānā.

Papildus Ulberte skaidro, ka vēlētos redzēt vairāk jauno režisoru vārdus visos teātros. “Manuprāt, brīnišķīgs notikums ir Matīsa Budovska debija pilnformāta režijā Liepājas teātrī “Dziesmusvētki”, kas man personīgi ir viena no pagājušās sezonas virsotnēm,” bilst zinātniece. Čevers uzsver, ka, viņaprāt, ļoti veiksmīgi ar jauno aktieru integrēšanu ir veicies Valmieras Drāmas teātrim. “Ko var redzēt arī pēc nominācijām – seši no astoņiem (nominācijā Gada jaunais skatuves mākslinieks – J. J.) ir tieši Valmieras teātra aktieri (kritiķis pieskaita arī Milēnu Miškēviču, kas ir Dailes teātra štatā, tomēr absolvējusi Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadīto 2021. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas, t.s. Valmieras teātra kursu – J. J.),” saka kritiķis.

Jaunā meklējumos

Čevers uzsver, ka, arī kopskatā raugoties, viņaprāt, šī sezona veiksmīgākā ir bijusi Valmieras teātrim. “Viņi ir savienojuši formas un saturiski dziļus meklējumus ar lieliskiem aktierdarbiem,” saka kritiķis. Vienlaikus viņš norāda, ka vērā ņemams ir arī Dailes teātra sniegums, īpaši tajā iestudēto izrāžu estētiskais noformējums, kas, kritiķa vārdiem, ir “bauda acīm”. “Saturiskā slāņa manā ieskatā pietrūka,” piebilst Čevers.

Arī Mellēna-Bartkeviča par Dailes teātri izsaka līdzīgus apsvērumus kā Čevers, norādot: “Diezgan skaidrs ir Dailes kurss un viņu ambīcijas, tajā pašā laikā ir jautājums, kā viņu ambīcijas ir samērojamas ar Latvijas teātra attīstības procesiem.” Līdzīgus argumentus pauž Ulberte, kura piebilst: “Joprojām uzskatu, ka mērķtiecīgs kurss tikai uz ārzemju režisoriem nav auglīgs ceļš.” Dailes teātrī šajā sezonā bijuši tikai divi “vietējo” režisoru lielie iestudējumi – Viestura Kairiša “Brands” un Mārtiņa Eihes “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”. Ulberte arī uzsver, ka “Spēlmaņu nakts” nominācijās vērojama interesanta pagājušās sezonas tendence – lielo teātru mākslinieciskie vadītāji savas spilgtākās izrādes radījuši ārpus saviem teātriem (“Spēlmaņu nakts” balvai nominēta Viestura Kairiša izrāde “Hamlets” M. Čehova Rīgas Krievu teātrī un Latvijas Leļļu teātra direktora Mārtiņa Eihes iestudējums “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu” Dailes teātrī – J. J.).

Rozentāla ieskatā arī manāms, ka Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris šobrīd ir pārmaiņu procesā. Neraugoties uz to, ka konkurss uz teātra direktora amatu noslēdzās ar tā brīža direktores Danas Bjorkas amata saglabāšanu, viņaprāt, teātris ir mainījis arī savu māksliniecisko virzienu. “Redzam, ka pavasarī parādījās tādi jauniestudējumi kā “Hamlets” un “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”, kas rudenī vēl nebija pieteikti,” bilst kritiķis. Būtiski, ka teātra radošajai komandai līdzās Sergejam Golomazovam pastāvīgi pievienojusies režisore Laura Groza.

Nevalstiskie teātri spēlē

Ne mazāk svarīgs ir bijis arī nevalstisko jeb neatkarīgo teātru veikums šajā sezonā. Visi četri kritiķi uz to raugās atšķirīgi. Čevers norāda, ka, iespējams, tieši šajos teātros ir spilgtāk manāmas Covid-19 pandēmijas sekas. Proti, kritiķa vērtējumā neatkarīgie teātri šobrīd atrodas sevis meklējumu procesā. “Ir redzams, ka viņi meklē jaunus ceļus kā reflektēt par tēmām, kas viņiem šķiet interesantas,” saka Čevers. Vienlaikus kritiķis uzsver, ka pēc nominācijām redzams, ka arī tādos teātros kā Dirty Deal Teatro vai Ģertrūdes ielas teātris šajā sezonā ir bijuši vērā ņemami sasniegumi vismaz atsevišķos izrāžu elementos.

Tikmēr Ulberte izsaka nožēlu, ka šogad nevienu “Spēlmaņu nakts” balvas nomināciju nav saņēmusi teātra trupa KVADRIFRONS. “Trupai šī bija interesanta sezona ar atšķirīgas formas darbiem – mūzikas teātra projekts par vīriešu prostatas veselību “Pisties vai dzīvot”, vizuālā, ķermeniskā izrāde “Es eju ārā dārzā”, politiskā izrāde jauniešiem “Vēlēšanās”, diskusiju raisošā tēma par kara noziedznieku Viktoru Arāju izrādē “Nebiju. Nezinu. Neatceros”,” saka Ulberte.

“Dirty Deal Teatro šajā ziņā ir absolūts līderis,” pauž kritiķis. Viņš nosauc tādas izrādes kā “Drama Queen” un “Pārcēlāja”, kurās tiek stāstīti reāli, dokumentēti personiskās pieredzes stāsti. Rozentāls norāda, ka arī valsts teātros ir vērojamas šāda tipa izrādes, tomēr tur pamatā ir literatūra. “Piemēram, izrādi “Zēni nav meitenes” var uztvert kā kāda cilvēka personīgo pieredzi, tomēr tā nav pašas Dārtas (iestudējums ir aktrises Dārtas Danevičas monoizrāde – J. J.) pieredze,” saka kritiķis.

Kura pelnījusi gada izrādes titulu?

Viens no svarīgākajiem notikumiem Latvijas teātra pasaulē nenoliedzami ir “Spēlmaņu nakts” balvas pasniegšanas ceremonija, kad tiek godāti labākie mākslinieki un izrādes. Kritiķi teju vienbalsīgi norāda, ka šogad acīmredzamu līderu Gada izrāžu kategorijā nav, kā tas bijis, piemēram, 2021./2022. gadā, kad balvu saņēma izrāde “Rotkho”. “Līdz ar to šogad būs ļoti interesantas diskusijas par Gada izrādes titulu,” secina Mellēna-Bartkeviča. Komentējot šā gada nominantus, viņa norāda, ka katra izrāde izceļas ar kaut ko savu un skaidru vēstījumu, taču, kritiķes ieskatā, nav izteiktu absolūto līderu.

“Man personīgi žēl, ka, atskaitot jaunā aktiera nomināciju, citās kategorijās neparādās Dmitrija Petrenko izrāde “YEN”,” saka Ulberte. Viņasprāt, izrāde ir ļoti būtiska tieši jauniešu auditorijai un būtu pelnījusi lielāku atzinību arī no žūrijas puses. Viņa izsaka gandarījumu, ka Ineses Mičules izrāde “Sēras piestāv Elektrai” ir tikusi tik atzinīgi vērtēta, jo arī viņa uzskata, ka tas ir ļoti augstvērtīgs iestudējums.

Čevers uzsver, ka viņam patiesi žēl, ka nomināciju nav saņēmusi izrāde “Ričards. Nekā personīga” un galvenās – Kristīnes lomas atveidotāja Laura Siliņa, no kuras sarežģītā aktierdarba lielā mērā atkarīgs tas, ka šim stāstam par spīti visam tomēr ir divi skatpunkti. Savukārt no mazās formas izrādēm, viņaprāt, nomināciju līdzās Dārtas Danevičas aktierdarbam varēja saņemt arī Diānas Kaijakas iestudējums “Zēni nav meitenes”. Tāpat Čevers izceļ Valmieras teātra izrādi “Ģimenes romāns”, Irinas Kešiševas iejūtīgo sniegumu Daugavpils teātra izrādē “Īpašā suga”, atšķirīgi no ierastā traktējot Rasmas tēlu, un Mārtiņa Vilkārša fundamentālo scenogrāfiju izrādei “La Kritusī”. “Vēl noteikti vērts pieminēt Veronikas Plotņikovas pašaizliedzīgo un intensīvo veikumu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī visas sezonas gaitā,” piebilst kritiķis.

Savukārt Rozentāls uzslavē Elmāra Seņkova izrādi “Nelabie. Pēc Dostojevska”. Viņš norāda, ka izrādes forma un netiešais vēstījums, kā arī tās interesantais atveidojums, pārceļot Dostojevska romāna “Velni” sižetu uz mūsdienām, kopā veido interesantu un baudāmu, bet vienlaikus saturīgu teātra izrādi. Arī viņš, tāpat kā Līga Ulberte, izsaka žēlumu, ka izrāde “YEN” netika nominēta arī citās kategorijās.

Kopskatā no kritiķu teiktā jūtams, ka šī sezona Latvijas teātros bijusi krāšņa un piepildīta – kādā nedaudz vairāk, kamēr citā nedaudz mazāk. 104 iestudējumi – tik daudz izrāžu šajā sezonā noskatījās “Spēlmaņu nakts” žūrija. Sezona ir bijusi ražīga, un visi kritiķi cerīgi raugās nākotnē, cerot, ka nākamajā sezonā teātri turpinās savu pašizaugsmi un turpinās veicināt Latvijas māksliniecisko konkurētspēju pasaulē.