Zane Radzobe

Teātra kritiķe un zinātniece

Vētra Nacionālajā. Skats no malas

Latvijas Nacionālā teātra gadījums īstenībā ir neviennozīmīgs un tiešām var kalpot par pamatu plašākām, ne vairs tikai šiem notikumiem veltītām, pārdomām.

Esmu atsaukusies Kroders.lv redakcijas aicinājumam uzrakstīt, ko domāju par pašreizējo situāciju Nacionālajā teātrī, vairāku iemeslu dēļ. Līdz šim mans un kolēģu publiski paustais viedoklis ir bijis fragmentārs, kā to prasa komentāra presē vai sociālajos tīklos loģika, un lasītājiem var rasties neadekvāts priekšstats par to, ko īsti katrs uzskatām. Reiz nu dota iespēja izteikties pilnīgāk, ceru, ka šis raksts var kļūt par vietu, uz kura bāzes izvērst sakarīgu – izsvērtu un niansētu – diskusiju. Bet galvenais – man gribas akcentēt dažas lietas, kas šajā gadījumā mani pārsteidza. Dažu profesionāļu rīcība. Daudzu, šķiet, godīgā neizpratne par Latvijas teātra sistēmas pamatprincipiem. Un visvairāk – tas, cik melnbalti konkrētā situācija tiek uztverta. Jo gadījums īstenībā ir neviennozīmīgs un tiešām var kalpot par pamatu plašākām, ne vairs tikai šiem notikumiem veltītām, pārdomām. Iesākumā vēl noteikti jāpiebilst, ka šis konceptuāli ir skats no ārpuses – balstoties tikai publiski pieejamā informācijā, ignorējot baumas, nepretendējot uz īpašu pietuvinātību Nacionālajam teātrim un tā intīmo procesu pārzināšanu. Noteikti ir lietas, kuras mēs nezinām. Tomēr publiskā telpā ir izskanējis pietiekami daudz, lai situācijas pamati iezīmētos diezgan skaidri.

Tātad – kas notika? Atbildē uz šo jautājumu figurē trīs elementi – konkurss, direktors un mākslinieciskais vadītājs. Lai arī neatpiņķerējami savijušies, tie tomēr ir dažādi jautājumi.

Bet sāksim ar ašu skandāla hronoloģiju. Līdzšinējam Nacionālā teātra vadītājam Jānim Vimbam beidzas līguma termiņš, tiek izsludināts jauns konkurss. Konkursā uzvar cits pretendents Māris Vītols. Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs Elmārs Seņkovs ir šokā, jo Vītols uzvarējis ar māksliniecisko programmu, kuras īstenošanā paredzēta Seņkova iesaiste, bet režisors un jaunais direktors nav pat tikušies, kur nu vēl par ko vienojušies…

Konkurss acīmredzami ir problemātisks. Tas, ka, iesniedzot dokumentāciju, netiek prasīti apliecinājumi no programmas īstenošanā iesaistītajām atslēgas figūrām, liecina mazākais par bezatbildīgu paviršību. Ja tādi būtu prasīti, nekāda skandāla nebūtu – Seņkovs savu lēmumu būtu pieņēmis, pirms vēl konkurss noslēdzās, un publiskā drāma būtu aiztaupīta. Vai tas būtu mainījis konkursa rezultātus? To mēs neuzzināsim. No vienas puses, Elmāram Seņkovam kā Nacionālā teātra mākslinieciskajam vadītājam šobrīd Latvijā nav reālu alternatīvu. No otras – Jāņa Vimbas vadībā Nacionālais teātris šokējoši ātri zaudēja savas pozīcijas. Tas, ka teātrim ir problēmas, bija redzams ar neapbruņotu aci – repertuāra izvēlē, mākslinieciskajās kvalitātēs, tajā, kā mainījās ansambļa sastāvs… Bet ministrijai, protams, ir pieejama arī finanšu informācija un citas ar pārvaldību saistītas ziņas, kas, šķiet, aizvadītajās sezonās nav iepriecinājušas.

Var diskutēt, kādam būtu jābūt konkursa uz teātra direktora vietu prasībām, piekrītu, ka būtu interesanti publiski iepazīties ar iesniegtajām koncepcijām, lai tās salīdzinātu… Bet vismaz CV līmenī šķiet, ka Vītols arī ir spēcīgāks kandidāts. Arguments, ka viņš nav “teātra cilvēks”, kritiku neiztur – esam redzējuši veiksmīgus direktorus ar šķietami pilnīgi neatbilstošām biogrāfijām un neveiksmes, kurām “uz papīra” vajadzēja nostrādāt. Vimbu no Vītola atšķir tikai tas, ka Vimbam kā vadītājam ir pretrunīga reputācija, bet Vītolam nekādas reputācijas nav, jo par viņu teātra vide neko nezina.

Lai arī pirmajā acu uzmetienā liekas, ka problēma ir konkursā vai tā rezultātos, īstais samežģījums, man liekas, slēpjas kur citur – tas saistīts ar to, kā Seņkovs izprata savu lomu kā Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs. Jo – jāuzsver – režisors izvēlējās savu sadarbību ar Nacionālo teātri pārtraukt pats, nevis spiests, tā acīmredzot netieši atklājot arī diezgan daudz par sadarbību ar līdzšinējo teātra vadību. Tā kā Vimba līdz nesenam laikam klusēja, tieši Seņkova izteikumi ļauj daudz ko secināt.

Seņkovs, protams, bija neapskaužamā situācijā – kā noprotams no viņa publiski teiktā, viņš bija solījis Vimbam sadarboties tikai ar viņu; minēšu, bet pieņemu – uzskatot, ka izšķirošais direktora konkursā ir mākslinieciskā programma un ka tādējādi īstu alternatīvu Vimbam nav. Uz mirkli izskatījās, ka Seņkovs vīrišķīgi pieņems konkursa rezultātus un stāsts būs beidzies. Un tomēr sarunas ar Vītolu turpinājās, panākot, kā tika ziņots, vienprātību 95% jautājumu un tikai vienā – nekādi. Proti, Seņkovs prasīja absolūtu, ne ar ko neierobežotu māksliniecisku kontroli. Savukārt Vītols uzstāja, ka arī direktoram ir jābūt iesaistītam lēmumu pieņemšanā kā mākslinieciskās padomes dalībniekam.

Kopš publiski izskanējis, ka, nespējot vienoties par šo jautājumu, Seņkovs no Nacionālā teātra mākslinieciskās vadības aiziet, sociālie tīkli ir pārpludināti ar šaušalām par to, ka konfliktā māksla – birokrātija ir uzvarējusi pēdējā. Bet man liekas, ka būtu godīgi uzdot jautājumu, kas neizskan – proti, vai Seņkova prasības vispār bija reālistiski izpildāmas? Un atbilde, manuprāt, ir – nē.

Tas, protams, ir paradokss, jo teātru pastāvēšanas būtība ir radīt mākslu, un tomēr – Latvijas lielajos teātros galvenais nav mākslinieciskais vadītājs, bet gan direktors. Kultūras ministrija izsludina konkursus direktoriem, ne režisoriem. Skatītāji zina, kas vada viņu apmeklētos teātrus, bet ne vienmēr spēj nosaukt mākslinieciskos vadītājus. Iemesls ir vienkāršs – tieši direktors, nevis mākslinieciskais vadītājs praktiski nes visu atbildību par teātri. Un ja reiz tā, tad direktors nevar nepiedalīties arī māksliniecisku lēmumu pieņemšanā, pat ja primāri teātrī nodarbojas ar citām funkcijām. Es nespēju iedomāties vadītāju, kas teiktu – ok, es uzņemšos atbildību par lēmumiem, ko nepieņemu. Un, ja tāds arī atrastos, diez vai viņam uzticētu vadīt kaut piemājas saldējuma kiosku, par teātri, kurā no direktora atkarīgi simtiem cilvēku, pat nerunājot. Vai Vimba būtu bijis šāds direktors, paliks nenoskaidrots – Seņkovs ir teicis, ka viņam ar iepriekšējo direktoru ir bijusi šāda vienošanās, Vimba pats nupat Facebook ierakstā  ir paudis, ka vienmēr ir piedalījies māksliniecisko lēmumu pieņemšanā… Acīmredzot kāds kādu ir pārpratis.

Vai šāds modelis ir normāls? Arī šo jautājumu uzdod sociālajos tīklos, prasot, lai Latvija strādātu kā ārzemēs. Par šo jautājumu Facebook  izteicies arī režisors Alvis Hermanis, paužot, ka viņa pieredzē galvenais allaž bijis mākslinieciskais vadītājs… Neesmu pētījusi teātru administrāciju struktūras starptautiski, varu tikai lūgt kolēģus mani papildināt, ja viņiem ir konkrētas zināšanas. Bet mazliet šaubos par to, ka citviet zāle konceptuāli ir zaļāka. Vispirms tāpēc, ka – atzīstot Hermaņa specifisko pieredzi – labi atceros, cik grūti laikā, kad JRT bija viens no Eiropas vadošajiem teātriem, nācās pārliecināt ārzemju kolēģus, ka tas nav privāts teātris. Skatoties, kā Hermanis strādā, viņi vienkārši nebija spējīgi pieņemt, ka tas notiek par valsts dotāciju, nevis privātiem līdzekļiem. (Tad, protams, spēles noteikumi ir pavisam citi, lai gan arī, ciniski runājot, tos tomēr nosaka finansējuma avots.) Bet galvenais – teātris tomēr ir dārgs mākslas veids, ko praktiski ietekmē dažnedažādi aspekti, un ja pie mums, piemēram, finansiāli apsvērumi reizēm mēdz ietekmēt repertuāra politiku, tad ārzemēs nav reti gadījumi, kad marketings tiešā veidā nosaka pat konkrētas izrādes estētiku, stāsta ievirzi un aktieru izvēli. Teorētiski, protams, ir iedomājami arī gadījumi, kad visu patiešām nosaka mākslinieks. Bet tādā gadījumā arī visu atbildību droši vien uzņemas viņš, pārņemot direktora funkcijas. Vai mākslinieciskie vadītāji Latvijas teātros to vēlētos, nezinu. Praktiski, liekas, auglīgākais modelis tomēr ir komanda – profesionāļu kopa, kas ņem vērā cits cita perspektīvas, iziet uz neizbēgamiem kompromisiem un strādā uz vienu mērķi. Ja konkurss ir uz direktora vietu, tad tas ir direktors un viņa izveidota komanda, kurā mākslinieciskais vadītājs ietilpst kā viens no elementiem…

Ar šo aspektu man personiski saistās laikam lielākais šoks visā Nacionālā teātra sāgā, jo tas lika pārvērtēt Seņkovu kā vadītāju. Proti, Seņkovs sarunu gaitā gluži nopietni publiski draudēja – ja viņš nebūs mākslinieciskais vadītājs, būs apdraudēta jaunā sezona, īpaši viņa paša iestudētā, jau septembrī gaidāmā pirmizrāde “Spēlēju, dancoju”. Šie izteicieni labākajā gadījumā liecina par ārkārtēju aizvainojumu, kas aizēno spēju racionāli domāt; sliktākajā… Sliktākajā gadījumā tas liek jautāt, kas galu galā ir noticis Nacionālajā teātrī aizvadītajās sezonās, jo – lielā teātrī darbs ir “sastrādāts” gadiem uz priekšu, nekādas vadības maiņas iesākto tā vienkārši nespēj sašūpot…

Tālākais, protams, ir neobligātas pārdomas, bet ko darīt – konkrētā situācija likusi pievērsties arī tādām. Kāds mākslinieciskais vadītājs Seņkovs Nacionālajā teātrī būtu bijis? Godīgākā atbilde ir – mēs nezinām. Jā, Seņkovs ir viens no talantīgākajiem šobrīd strādājošajiem latviešu režisoriem un kā tāds neapšaubāmi ir zaudējums Nacionālajam teātrim. Bet būt režisoram un būt mākslinieciskajam vadītājam ir stipri atšķirīgas lietas, un uzmanīgu dara tas, ka teātra kolektīvs publiski neatbalsta ne tikai Vimbu, bet arī Seņkovu. Kaut ko viņš acīmredzami nav izdarījis, varbūt nav paspējis. Viņa pirmā sezona teātrī bija intriģējošs pieteikums, bet, manuprāt, vairāk liecināja, ka Seņkovu interesē Seņkova, ne akurāt visa Nacionālā teātra darbs; par to šķiet liecinām arī visa viņa izturēšanās šīs krīzes laikā. Bet tāda teātra, kāds ir Nacionālais, vadīšana tomēr neizbēgami prasa spēju savas individuālās intereses palikt maliņā. Tas, protams, māksliniekam var būt traumatiski; galu galā ir neskaitāmi piemēri ar talantīgiem režisoriem, kurus atrašanās mākslinieciskā vadītāja pozīcijā ne tikai nav atalgojusi ar slavu un panākumiem, bet nereti teju iznīcinājusi.

Visbeidzot – kā vērtēt to, ka Nacionālajam teātrim turpmāk nebūs mākslinieciskā vadītāja, bet tikai mākslinieciskā padome? Pat paši iesaistītie to atzīst par ne optimālu variantu. Bet – nav jau citu variantu. Latvijā šobrīd nav tādu acīmredzamu kandidātu, kas varētu pretendēt vadīt Nacionālo teātri un nebūtu jau nodarbināti citur. Droši vien, ka ar laiku kādu var atrast vai attīstīt, bet tas nav dienu vai mēnešu jautājums. Un jāatzīmē arī tas, ko daudzi acīmredzot ir aizmirsuši – Nacionālajā teātrī mākslinieciskās padomes modelis ir darbojies jau iepriekš – Ojāra Rubeņa laikā, turklāt ar spožiem rezultātiem. Tātad tas nav labākais, bet noteikti arī ne sliktākais variants.

No šī gadījuma neapšaubāmi var daudz mācīties. Skaidrs, ka lai nonāktu šajā situācijā, teātrī un ap to ir bijis jāsakrīt ne vienam vien nepatīkamam apstāklim. Skaidrs, ka gaišo tēlu šai stāstā nav. Acīmredzot atliek tikai pēc iespējas ātri šai nepatīkamajai lietai pavilkt svītru un vēlēt, lai tiem teātrī, kas putru nav ievārījuši, bet spiesti to līdz ar visiem strēbt, stabila nervu sistēma.