Meklējot cilvēcību
Saruna ar aktieri Maksimu Buselu
“Mans sapnis nākamajai dzīvei ir piedzimt valstī, kurā runāšu un domāšu vienā – valsts valodā,” nodūris acis, skatoties savā izdzertajā kafijas tasē, saka Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Maksims Busels. Skatos aktiera pārdomu pārņemtajā sejā un spriežu: kas man šķiet kā pilnīgi pašsaprotams, kādam ir kā liels esības jautājums.
Lai gan karjeru sācis Čehova teātrī jau 2014. gadā un 2018. gadā ticis nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai kā “Gada aktieris” (par Stāstnieka lomu izrādē “1900. Leģenda par pianistu”, M. Čehova Rīgas Krievu teātris – J.J.), lielāku sabiedrības uzmanību Maksims Busels izpelnījās pagājušajā gadā, kad uz skatuves kāpa titullomā Viestura Kairiša “Hamleta” interpretācijā. Kopš šī gada aktieris iejūtas Rēzijas Kalniņas režisētās rokoperas “Sfinksa” galvenā varoņa – fotogrāfa un gaišreģa Eižena Finka – ādā.
Maksimu sastopu vienā no pirmajām siltajām aprīļa pēcpusdienām, tāpēc apsēžamies kādā ielas kafejnīcā. Apkārt jūtams pavasara atbrīvojums un vieglums, taču sarunas līkločos attopamies gan pie dziļi eksistenciāliem, gan pārsteidzoši ikdienišķiem tematiem. Sākumā vēl neapzinos, ka pēc gandrīz divu stundu garas sarunas arī pats būšu mainījis skatu uz daudzām līdz šim pašsaprotamām lietām.
Pēdējais gads tev bijis lielām lomām bagāts. Kā pats to vērtē savā karjerā? Ko tu sauktu par savu lielāko sasniegumu?
Šogad varbūt nav bijusi tik liela slodze manā – Čehova – teātrī, jo ir tikai izrāde “Kaligula” (izrādē aktieris spēlē Scipionu, rež. Sergejs Golomazovs, 2023 – J.J.). Bet pirmā nāk prātā rokopera “Sfinksa”. Stāsts šobrīd ir ļoti aktuāls, jo tas ir par Eiženu Finku, kurš izgāja caur padomju sistēmu. Brīžiem tā aizdomājoties, ka Ukrainā notiek karš un Krievija ir mums kaimiņos, man paliek ļoti bail. Tajā pašā laikā saprotu, ka negribu un nevaru vienmēr par to domāt, jo tādā veidā neko nevarēšu mainīt. Manā gadījumā ir darbs. Labi, ka ir tādas izrādes kā “Hamlets” un “Sfinksa”. Tajās ir varoņi, kuru personības veidojis gadsimts, kurā viņi dzīvojuši. Eižena Finka loma būtībā ir pirmā reize, kad uz skatuves spēlēju reālu (vēsturisku – J.J.) cilvēku… Ceru, ka tas ir sasniegums. Grūti pašam to vērtēt – tas jādara pārējiem, no malas (smaida). Pateicoties šādiem darbiem, arī pats personīgi vairāk saprotu, kas esmu un ko vēlos. Tas palīdz būt godīgākam pret sevi. Saprotu vairāk, bet no tā paliek tikai skumjāk. Vienmēr gribas ticēt un cerēt… un pieņemt. Manā gadījumā pieņemšana ir sublimācija uz skatuves.
Tad Finka loma bijis kā pašatklāsmes ceļojums?
Vairākos līmeņos – jā. Pirmkārt, tā ir tīra rokopera, kurā ir tikai jādzied. Daži to uztver apmēram tā: “Jā, ir dziesmas, un tas ir jauki.” Es tam nepiekrītu. Piemēram, “Hamletā” nav mūzikas. Tur ir tikai vārdi un poēzija, caur ko ir jānodod doma. Katru reizi vari mainīt “melodiju” atkarībā no stāvokļa un partnera. Bet rokoperā ir konkrēta melodija, kura vienmēr būs un paliks tāda pati. Katru reizi man šī melodija ir jāatdzīvina, ieliekot emocijas vai jūtas, lai doma būtu skaidra.
Līdz šim man ir bijusi pieredze ar “Grāfu Monte-Kristo” (muzikālā izrāde M. Čehova Rīgas Krievu teātrī, 2019. rež. Sergejs Golomazovs – J.J.), kur jādzied un jārunā. Vietās, kur runājam, automātiski vairāk ielieku emocijas, jo dramatiskais vārds man liekas spēcīgāks nekā dziesma. Profesionāli tas ir devis jaunus instrumentus, ar kuriem varu komunicēt ar skatītāju. Atklāti saku, ka neticu gaišredzībai un burvestībām, bet tieši tas ir interesanti – ticēt tam. Jo māksla tādā nozīmē ir mazliet kā burvestība, un uz skatuves ar to nodarbojos. Tieši tas man patīk – caur to ietekmēt skatītāju.
Cik viegli vai grūti ir spēlēt tēlu, kuru līdz galam varbūt nesaproti?
Būtībā mēs runājam ar dramaturga vārdiem vai dziedam komponista mūziku, bet skatītājs nevar ielīst manā galvā. Saprotu, ka ir lietas, par kurām nevaru sevi apmānīt, piemēram, kā viņš kaut ko redzēja vai pareģoja. To savā iztēlē mainu pret kaut ko, kas manā gadījumā strādā. Kaut ko ļoti cilvēcisku. Zinu, ka dažiem aktieriem tā ir.
Katrā izrādē ir kādas lietas, kurās ielieku kaut ko ļoti skaidru un konkrētu. Gaišredzība manā galvā nav līdz galam konkrēta, bet, ja es kā aktieris uz skatuves nebūšu konkrēts, tad skatītājs arī nesapratīs. Piemēram, ainā, kur viņš redzēja, ka Benjamiņa kundze nomirs badā. Šajā brīdī, protams, varētu to iztēloties, bet negribu. Manuprāt, tas nav nekas konkrēts. Es to interpretēju tā: nedrīkst likt kādu cilvēku zemāk par sevi. Ielieku vienkāršu cilvēcisku lietu un pārnesu to uz cilvēciskām attiecībām. Viņš arī bija cilvēks. Tāpēc nevaru teikt, ka vienmēr lidoju kādos…(žestikulē ar rokām pret debesīm – J.J.). Bet tas strādā. Tādā ziņā teātris ir burvestība, un es to varu mainīt uz kaut ko ļoti konkrētu. Īpaši šobrīd, kad ir cilvēki, kas tic vienam, un tādi, kas tic citam. Un katram ir sava taisnība.
Kas šajā izrādē, tavuprāt, ir aktuālais šobrīd?
Ir vietas, kur sistēma ir spēcīgāka par cilvēku. Tas atspoguļojas notikušajā ar Finku. Sākot ar to, kā par viņu ņirgājās un izsmēja, līdz tam, kā viņu nosūtīja uz Soļikamsku. Pēc astoņiem gadiem, kad viņš atgriezās jau padomju Latvijā, viņa dzīve bija sabojāta. Tas notiek arī tagad – tie, kas izgājuši cauri un izdzīvojuši kaut ko šausmīgu, vairs nevar dzīvi uztvert kā pirms tam.
Kad pats iepazinos ar materiālu, domāju: “Vau!” Ir ļoti labi, kad dramaturģijā atspoguļojas kaut kas no mūsdienām. Cilvēciski ļoti skumji, bet ļoti labi, jo ir iespēja uzbūvēt saikni ar skatītāju. Manā uztverē tā uzreiz ir arī cerība, ka mums varētu būt vienota sabiedrība… Es to saku, bet pats diemžēl tam līdz galam neticu.
Kāpēc netici?
Tāpēc, ka pagaidām tas nenotiek. Īpaši, mūsu – Čehova teātrī. Mums ir sarežģīts uzdevums, bet tas ir uzdevums. Mēs dzīvojam laikā, kad teātris vairs nevar būt tikai izklaide. Tā nedrīkst! Es brīžiem dzirdu cilvēkus sakām: “Viss tas notiek apkārt, un jūs par to vēl teātrī runājat. Tā taču nevar dzīvot. Vajag komēdiju, lai var pasmieties!” Es to saprotu, bet tajā pašā laikā tagad taisīt kaut ko tikai izklaides pēc – man tas liekas dīvaini. Tas izskatītos tā, it kā mēs ignorējam, nesaprotam, paciešam… un tas nav pareizi. Citi saka – nepaveicās, ka esam laikos, kad jārunā par to, bet es saku, ka tas ir teātra uzdevums – runāt par aktuālo, lai sagaidītu laiku, kad varēsim brīvi runāt par jebko.
Cik viegli vai grūti tev ir spēlēt Eiženu Finku?
(Pēc ilgāka klusuma.) Jā, nevaru īsti atbildēt… Kopš sācies karš, visas lomas ir uz tādas vienas līnijas – par cilvēku, kas cīnās par gaismu. Kā Maksims to sajūtu, varbūt tāpēc tādas lomas pie manis atnāk. Tagad jau ir vieglāk spēlēt nekā, kad sākām mēģināt “Hamletu”.
Kad sākās karš, biju Maskavā. Sākām mēģināt Nāciju teātra projektu. Biju ilgi būvējis karjeru, bet nekad nebiju domājis aizbraukt. Sākoties karam, visu atcēlu un atgriezos šeit. Sāku iet pie psihoterapeita, jo sapratu, ka viens ar to visu un sevi nevaru tikt galā. Pusgadu gāju pie psihoterapeita. Tad uzzināju, ka spēlēšu Hamletu. Profesionāli par to priecājos. Kad sākām mēģināt un Kairišs stāstīja par savu iecerēto izrādes formu, iekšēji bija šoks, bet cerēju, ka varēšu tikt ar to galā. Kopš sācies karš, jūtos slikti, stāvot uz skatuves un runājot par to… Kaut kur tiešām mirst cilvēki, bet es par to stāvu un runāju. Neapzināti izmantoju to. Tāpēc jutos slikti.
Vai tā nav tava kā mākslinieka balss?
Tieši tā. Psihoterapeite palīdzēja saprast: katrs dara, ko var. Pirms tam to tā neuztvēru. Domāju: kas var būt nozīmīgāks par cilvēku un mieru? Viss pārējais šķita mazsvarīgs. Kopš “Hamleta” ir sanācis tā, ka man ir lomas, kurās ir svarīgi par to runāt. Un to arī daru.
Cik tev ir svarīga tava mākslinieka balss?
Tas ir mans galvenais un vienīgais uzdevums, jo cita nav. Man kā māksliniekam ir jāsaprot, kas es esmu un kāpēc to daru. Primārais uzdevums ir nodot vēstījumu.
Kas, tavuprāt, skatītājam būtu jāpaņem no Eižena Finka? Ko tu kā aktieris centies nodot?
Katra loma ir kā uzdevums – kam tas ir un ko tas dod. Tur ir dažādas līnijas. Cauri visam kā Maksims cenšos saglabāt domu, ka ir svarīgi redzēt cilvēku. Pašu par sevi. Visi esam sabiedrības locekļi. Visi noteikumi un notikumi mūs ietekmē. Bet, atmetot to visu, var vienkārši ieskatīties cilvēkā.
Izrādes vēstījums ir par to, kā sistēma spēj samalt indivīdu. Par spīti tam mans iekšējais uzdevums ir radīt cerību, ka pat viens cilvēks ar gaismu sirdī spēj uzvarēt tumsu. Mans uzdevums ir arī atgādināt, kas ir cilvēks. Tas ir tik pašsaprotami, bet brīžiem diemžēl zaudējam cilvēcību. Ir ainas, kurās ar Finku kaut kas notiek, un es saprotu – tie apstākļi nav cilvēcīgi. Tāpēc personiskais vēstījums ir: pēc mūsu nāves paliek tikai atmiņa par mums. Tāpēc ir svarīgi saglabāt cilvēcību. Vēl vairāk – atcerēties, ka mēs esam cilvēki.
Pazīstu cilvēku, kurš kārtoja latviešu valodas eksāmenu, bet citu iemeslu dēļ viņam būs jāpamet šī valsts. Un man ir žēl. Raugoties uz sistēmu, kāds teiks: “Viņš pats vainīgs, tā ir izvēle!” Bet… tā izvēle ir mammas dēļ. Un es viņu saprotu, jo nezinu, ko darītu tādā situācijā. Dzirdot tādu stāstu, pašam sirds tam nepieslēgtos un domātu: “Veiksmīgu ceļu uz Krieviju!” Bet es šo cilvēku pazīstu, un man viņa ir ļoti žēl. Šis piemērs ir arī par Finku. Izrāde ir vairāk latviešu auditorijai, bet pats mēģinu aicināt krievus. Ir svarīgi, lai viņi redzētu, kas tolaik notika ar cilvēkiem un kādi bija viņu likteņi.
Viena no izrādes populārākajām dziesmām ir “Nē, manis nav”. Par ko tu domā, kad izpildi šo dziesmu?
Es dziedu, vēlot cilvēkiem: dzīvojiet tā, lai nenožēlotu neko; cieniet tuvākos cilvēkus; ieskatieties viens otrā; jo mēs visi reiz mirsim, bet jādzīvo tā, lai nav jānožēlo. Ir taču gadījumi, kad cilvēks mirst, bet viņš to nenožēlo, jo ir dzīvojis tā, ka ir laimīgs. Man tā šķiet liela dāvana – nodzīvot dzīvi, nenožēlojot neko.
Finka sāktais ir tik liels un svarīgs, ka viņš turpinās dzīvot mūžīgi domās un idejās. Un tagad, kad fiziski viņa vairs nav, viņš ir “izrunāts no mutes mutē”… (Citē vārdus no dziesmas “Nē, manis nav” – J.J.) Bet viņš ir, jo cilvēki joprojām atceras un runā. Viņš atstāja gaismu! Par šiem eksistenciālajiem jautājumiem domāju – kamēr esi dzīvs, tu spēj kaut ko ietekmēt vai mainīt. Enerģētiski mēģinu šo domu nodot skatītājiem – kamēr esat dzīvi, jums jāmīl dzīve un cilvēki jums apkārt!
Kas, tavuprāt, ir labāk – dziedāt vai tēlot?
Es dodu priekšroku domai – lai kāds būtu izpausmes veids, galvenais, lai tas strādātu. Tā, lai tam ir jēga, pamats un iemesls. Lai tajā būtu saturs. Vai tā būtu dziesma vai deja – kā tas ir izrādē “Notikums Višī pilsētā” (M. Čehova Rīgas Krievu teātris, 2020, rež. Sergejs Golomazovs; aktierim izrādē ir epizodiska loma, kurā tiek izpildīta deja – J.J.). Man šajā izrādē nav neviena vārda, bet saturs ir skaidrs. Tāpēc esmu pateicīgs, ka man ir bijusi iespēja runāt par svarīgām lietām gan caur plastiku, gan dziesmu, gan vārdu. Ja būtu jāizvēlas, tad es izvēlētos vārdu – tas ir vissarežģītākais un skatītājam vispietuvinātākais. Mēs tik bieži runājam ar vārdiem, bet tik reti dzirdam. Teātrī ir iespēja runāt tā, lai sadzird. Vārds dod iespēju uzbūvēt vistuvāko kontaktu ar skatītāju.
Agrākās intervijās pats esi kritiski runājis par sevi kā aktieri. Tā ir bijusi veselīga paškritika, vai arī tiešām netici savām aktieriskajām spējām? Kā tas ir mainījies pēdējo gadu laikā?
(Nopūšas.) Ar to joprojām… nav viegli. Reizēm no tā ciešu, jo tāds vienkārši esmu. Iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem, parasti nesaku, ka esmu aktieris. Kad cilvēki to uzzina, viņi brīnās. Skatās uz mani un netic. (Smejas.) Citreiz domāju, kāpēc tā? Tā varbūt izklausās pēc sūdzēšanas, bet nav – tie droši vien ir kādi jaunības kompleksi.
Mācījos eksakto zinātņu klasē. Kad teicu, ka būšu aktieris vai dziedātājs, visi vienmēr smējās. Un tā varēja, jo es nedziedāju un neko tādu nedarīju, tikai jutu, ka to gribu. Vienīgais cilvēks, kas mani atbalstīja, bija mamma. Bet arī viņa ne uzreiz mani saprata. Bija patēvs, kurš teica: “Puisis – tātad karavīrs vai jūrnieks!” Vienkārši bērnībā apkārt bija tāda sabiedrība, kurā vienmēr jutos tā, bet nevarēju izpausties. Tāpēc brīžiem neesmu drošs.
Tās ir lietas, kuras mēģinu sev pats sakārtot. Piemēram, kad mēģinājām “Sfinksu”. Tagad ir smieklīgi par to runāt ar maniem nu jau kolēģiem – Antru Stafecku, Anmary, Beāti Zviedri, Ati Zviedri… Viņi visi ir forši. (Smaida.) Kad viņiem saku, ka pirmais mēnesis man bija kā murgs, viņi atbild: “Ko tu stāsti? Mēs baidījāmies, ka pie mums atnācis TĀDS aktieris.” Es viņiem atbildu, ka man bija otrādi – domāju, ka te rokopera un visi dziedātāji, un, jā, es dziedu, bet ne tā kā jūs…Vienkārši tā tas manā galvā ir.
Aktierim ir jābūt drosmīgam, tāpēc, gatavojot izrādes, saprotu, ka man jābūt drosmīgam visā, ko daru. Brīžiem, protams, mani kaut kas ietekmē un vairs nejūtos drosmīgs. Tas ir stulbi, bet tā vienkārši ir mana daba. Bet šī profesija palīdz būt drosmīgam; nebaidīties un augt kā personībai.
Agrāk esi arī teicis, ka viena no tavām sapņu lomām ir Hamlets. Kā jūties tagad, kad tā ir nospēlēta?
Jā, tā bija sapņu loma, bet nekad neticēju, ka to nospēlēšu. Godīgi sakot… varēšu tev atbildēt, kad zināšu, ka izrāde tiek ņemta nost (domā). Mans Hamlets vienmēr attīstās – viņš aug. Pirmās izrādes, teikšu godīgi, nebija labas, jo tad joprojām meklēju. Viesturs palīdzēja, bet pašam iekšā bija daudz jautājumu, par kuriem nebiju drošs – tas vairāk saistīts ar manu personību (smaida). Tāpēc arī nemīlu pirmizrādes. Jā, tie ir svētki, taču man šie svētki vienmēr ir pārāk stresaini, jo tikai kādā ceturtajā vai piektajā izrādē kaut ko vairāk saprotu. Man ir ļoti svarīgi sajust, vai mans vēstījums ir vai nav aizgājis līdz skatītājiem. Mēdz būt izrādes, kad domāju: “Kam tas viss? Tad vispār labāk nedarīt.” Tāpēc strādāju, lai tam būtu jēga, iemesls, saturs. Mans Hamlets savācies ir tiešām pirms kāda mēneša. Tagad jūtu, ko un kā gribu teikt. Daži varbūt to neredz un domā, ka viss ir labi, bet es tā nejūtos. Tāpēc arī nevaru atbildēt, kā jūtos, kad loma nospēlēta, jo ar katru nākamo izrādi arvien vairāk strādāju, ielieku, augu, pārbaudu, izmēģinu, mainu. Iekšēji, protams. Ja kāds režisors šo lasa – es nekādā gadījumā nemainu režisora formu (smejas).
Bet vai tu jūties apmierināts ar savu veikumu šajā lomā?
(Ilgi skatās tālumā.) Ne vienmēr. Mans perfekcionisms neļauj man atslābināties… Tā arī brīžiem ir problēma. Zini, šis ir tāds jautājums… ne man to vērtēt. Tas varbūt būs stulbs salīdzinājums, bet ir izrādes, pēc kurām saņemu daudz ziņu. Ne tādas kā “bija labi”, bet gan tādas, ka cilvēki ir kaut ko sapratuši. Tad saprotu, ka šajā izrādē kaut kas notika. Bet ir izrādes, pēc kurām man vispār neko neraksta. Tad ceru, ka cilvēki ir varējuši kaut ko paņemt sev un ka izrāde nav bijusi tāda, kurā trīs stundas vienkārši nosēdēja un aizejot aizmirsa. Man gribas, lai cilvēks sev līdzi aiznes kaut ko jaunu. Tāpēc nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Neesmu gaišreģis. (Smejas.)
Tev tomēr ir iespēja uz skatuves runāt vienu no teātra pasaulē pazīstamākajiem monologiem – “būt vai nebūt”. Ko pats esi sapratis no šī monologa un kādu domu ieliec šajās rindās?
Man patīk, ka šajā monologā ir attīstība. Es kā Hamlets nevaru ciest šo sabiedrību, kurā esmu, – tad jau labāk ir nomirt. Un pēkšņi viņš apzinās – kurš teica, ka TUR būs labāk? Mans vēstījums ir: mēs visi baidāmies. Mēs baidāmies no visuma. Mēs baidāmies kaut ko mainīt. Un šī baiļu sajūta… Hamlets pēkšņi apzinās, ka ne jau viņš kontrolē sevi, bet gan šī sajūta – viņu. Tāpēc viņš sākumā spēlē, ka ir jucis, bet tas noved tik tālu, ka viņš negribot nogalina cilvēkus un pārvēršas par ļaunumu, pret kuru pats sākumā iestājās. Šajā monologā kā tēls saku, ka man riebjas šī baiļu sajūta, bet vēstījums ir par to, ka nevajag baidīties. Ja tu jūti un zini, ka cīnies pret ļaunumu un ka tev ir taisnība, tad kāpēc tu baidies? Taisnība ir pats spēcīgākais ierocis.
Šajā izrādē taisnības izcīnīšana un vispār sižeta līnija iezīmējas ļoti politizēta. Ko Hamleta loma tev ir palīdzējusi saprast par sevi, sabiedrību un tavu vietu tajā?
Man tas ir palīdzējis saprast, ka ir vēl ļoti ilgi jāstrādā, lai sabiedrība būtu vienota. Pats nāku no krievvalodīgās vides. Tagad apzinos un saprotu: man tā ir liela sāpe, ka līdz pat 18 gadiem dzīvoju citā pasaulē. Man būtībā ir bijusi valsts valstī. Ja būtu iestājies aktieros Krievijā… Paldies, ka tas nenotika… Ar šo izrādi to vēl vairāk saprotu.
Saprotu arī, kāpēc Viesturs Kairišs izvēlējās mani. Ne man runāt par manām spējām – varu to nospēlēt vai ne, bet vienu zinu noteikti: krievu auditorija nāca skatīties uz mani. Un to viņš gribēja. Lai krievvalodīgie, kas mentāli joprojām dzīvo Krievijā, nāktu un ieraudzītu. Pēc šīs izrādes bija daudz komentāru par mani: “Viss! Arī viņš ir pārdevies!” Man ir žēl to lasīt, jo, protams, neesmu pārdevies. Vienkārši zinu vēsturi, kuru pirms tam nezināju. Ar šo izrādi sapratu, ka uzdevums un misija… ir ļoti gari.
(Nodūris acis.) Mans sapnis nākamajai dzīvei ir piedzimt valstī, kurā runāšu un domāšu vienā – valsts valodā… To man ir visgrūtāk iztēloties un saprast – kā tas varētu būt. Izrāde ir taisīta krievvalodīgajiem, lai tie nāktu un saprastu, bet nāk sapratēji, nevis tie, kam būtu jāsaprot. Apzinos, ka šī izrāde nevieno, bet vismaz mums ir taisnība.
Kur Hamleta vēstījumā esi tu pats?
Profesija man māca, ka esmu tikai aktieris – marionete režisora rokās. Protams, kad sākām gatavot izrādi, gandrīz refleksīvi ņēmu tādas līnijas kā atriebība, kurai viņš nespēj tikt pāri pacifistisko uzskatu dēļ, un tāpēc sevi zaudē. Bet Viestura dotais konteksts… godīgi teikšu, enerģētiski tas ir sarežģītāk, taču liekas daudz svarīgāk.
Stāsts ir par agresīvo sistēmu. Hamlets cīņā par godīgumu tērē spēkus un sevi, un viņš nejauši pārkāpj robežu – pats kļūst par ļaunu cilvēku. Tieši tāpēc izrādes vēstījums ir tik aktuāls. Piemēram, man bija draugi Krievijā, un man nav nekā pret viņiem, bet mums vairs nav, par ko runāt. Daudzi to nespēj saprast. Tas izplatās gandrīz vai šūnās. Tā sistēma un valsts… tur jebkurš plakāts, jebkura ziņa – tas viss mērķtiecīgi iedarbojas uz cilvēku, viņam pat neapzinoties.
Kā Maksims Busels, kā aktieris apzinos, ka stāstīšu stāstu par vienu mazu cilvēku – mazliet kā Navaļniju (Aleksejs Navaļnijs, nogalinātais krievu opozicionārs – J.J) –, kurš grib un mēģina, bet kā Maksims zinu, ka viņam neizdosies. Ir mazliet grūti trīs stundu garumā saglabāt ticību, no sākta gala apzinoties, ka tā nomirs. Tāpēc arī Šekspīrs saka, ka ir jānomirst daudziem, lai kaut kas mainītos. Ja nomirs viens Putins, nekas nemainīsies. Bet ir jārāda šāda izrāde, lai cilvēki zinātu, kā var būt, ja nebūsim vienota sabiedrība.
Vai, tavuprāt, vispār ir iespējams nodalīt mākslu no politikas?
Pirms kara domāju, ka jā. Biju no tiem, kurš uzskatīja, ka tās ir divas dažādas lietas. Kad, sākoties karam, atgriezos no Krievijas, bija jāspēlē monoizrāde “Leģenda par pianistu” (M. Čehova Rīgas Krievu teātris, 2017, rež. Sergejs Golomazovs, aktieris par lomu pirmo reizi nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai – J.J.). Šajā izrādē ir monologs, ka viss ir beidzies un sācies karš. Tajā brīdī pēkšņi sevī apzinājos, ka jūtos tik… pretīgi. Es vienkārši stāvu uz skatuves un saku cilvēkiem, ka sācies karš… kad tiešām kaut kur ir sācies karš. Kas var būt vienā plauktiņā ar cilvēka dzīvi, kad mirst nevainīgie?
Mans kā mākslinieka uzdevums ir ietekmēt cilvēkus, lai tie to apzinātos. Kopš tas ir noticis ar mani, saprotu, ka es nevaru atdalīt mākslu no politikas. Ja gribam, lai valsts ir veiksmīga un ziedoša un sabiedrība veselīga, tad vajag tajā virzienā arī domāt. Kad vienā valstī dzīvo dažādas sabiedrības, kuras ir cita pret citu, tad ir skaidrs, ka nebūs nekas veiksmīgs un nebūs nekādu pasaules līmeņa sasniegumu. Mākslai ir jābūt kontekstā, tāpēc tai ir jāietekmē. Īpaši šodien. Ja būtu miera laiki, tad jā, varētu runāt par jebko. Mēs taču gribam izdzīvot līdz tādiem laikiem? Tāpēc vajag kaut ko darīt, lai tas notiktu.
Tu to dari ar kādu iekšēju misijas apziņu vai tāpēc, ka esi aktieris un tas jādara?
Mūsdienu kontekstā, kamēr notiek karš, tā ir misija. Man ir bijis neapzināts ceļš. Esmu pārsteigts, ka nokļuvu šajā profesijā, līdz galam nesaprotot – kāpēc to vēlos un kāpēc to jūtu. Bet apzinos, ka esmu spējīgs palīdzēt cilvēkiem. Un saprotu, ka tas ir mans personīgais uzdevums. Pie tā nenonācu uzreiz. Ar katru nākamo lomu ņemu kaut ko jaunu un paplašinu robežas savā galvā. Brīžiem no tā paliek skumji… Jo vairāk domāju, jo mazāk saprotu; jo vairāk uzzinu, jo vairāk apjēdzu, cik maz zinu. Bet tas motivē turpināt. Citreiz domāju: “Nav spēka…” Bet izeju uz skatuves, un viss. “Nē, manis nav!” (Smaida.) Tiešām manis nav. Tu vari nomirt, bet domas un idejas ir mūžīgas. Un tā ir fenomenāla sajūta, kuru esmu atradis šajā profesijā.
Rakstīt atsauksmi