Juris Jurāns

Žurnālists

100 kilometri līdz tuvākajam teātrim

Teātru pieejamība reģionos joprojām apgrūtināta

“Man vēl ir paveicies – man Rīgā ir kur palikt pa nakti,” nosmej mērsradzniece Vija. Viņai patīk teātris, un viņa cenšas to apmeklēt, kad vien ir iespēja, taču tādu ir gaužām maz. Vijas ciematu ar izrādēm pārsvarā apmeklē tikai apkārtesošie amatierkolektīvi – profesionālo teātru kartē Mērsrags praktiski neparādās. Problēma ar teātru pieejamību reģionos ir zināma, taču kā to risināt –  atbildes nav.

Izbraucot no Rīgas uz Kurzemes pusi un virzoties gar jūru, garām paslīd mazāki un lielāki piejūras ciemati. Tā, braucot nepilnus 100 kilometrus, var sasniegt Mērsragu. Ar aptuveni 1500 iedzīvotājiem tas uz piejūras ciematu fona īpaši neatšķiras no pārējiem – tajā ir skola, veikali un, protams, kultūras nams. Tur laiku pa laikam vietējie amatierkolektīvi ierodas parādīt kādu jaunu uzvedumu.

“No Laides, Vanzenes, Sabiles… tie vietējie amatierteātrīši kultūras namā uzstājas, un tos es arī apmeklēju,” nosaka mērsradzniece Vija. Viņa ir aktīva teātra gājēja. Kundze iet uz izrādēm, cik vien bieži iespējams, taču Mērsragā vai pat tuvākajā apkārtnē profesionālo teātra mākslu baudīt ir gaužām grūti, jo tās gluži vienkārši tur nav.

Pirms dažiem gadiem ciema iedzīvotāji organizējās paši, lai brauktu uz teātri Rīgā. Braucienus rīkoja kāda vietējā skolotāja. Mērsradznieki noīrēja autobusu, jo visiem kopā tas neesot maksājis pārāk dārgi. Tā ciematnieki ik pa diviem mēnešiem apmeklēja kādu no galvaspilsētas teātriem. Taču skolotāja no darba aizgājusi, un arī autobusu īrēt saviem spēkiem mērsradznieki vairs nevar, jo tas kļuvis par dārgu. “Pašreizējā situācijā ir ļoti tā… nelabi,” nosaka Vija.

“Man personīgi teātris ļoti patīk. Es uz teātriem braucu un varu to darīt tikai tāpēc, ka man meita dzīvo Rīgā – ir kur palikt,” nosmej Vija. Mērsradzniekam bez personīgā auto vai, kā tas ir Vijas gadījumā, naktsmītnēm Rīgā apmeklēt teātri galvaspilsētā ir praktiski neiespējami, jo pēdējais autobuss Mērsraga virzienā izbrauc pulksten 17:30, kamēr teātra izrādes visbiežāk notiek tikai vakarā. Tuvākās pilsētas Vijai ir Roja un Talsi. Taču arī tajās teātra piedāvājums ir pieticīgs. Piemēram, pameklējot vienā no biļešu tirgošanas servisiem, redzams, ka vismaz pagaidām Rojā līdz jūnijam ieplānota četru dažāda tipa uzvedumu izrādīšana, kamēr Talsos – sešu. Neviens no tiem nav lielo valsts līdzfinansēto teātru iestudējums.

Valsts dotētajiem teātriem ir pienākums izrādīt uzvedumus arī Latvijas reģionos. Tas noteikts ar Kultūras ministriju slēgtajos līdzdalības līgumos, taču to skaits saglabājas salīdzinoši mazs. Valsts kontrole 2024. gadā noslēgtajā revīzijā saskaitījusi, ka septiņi teātri – Dailes, Valmieras, Latvijas Nacionālais, Mihaila Čehova Rīgas krievu, Latvijas Leļļu un Jaunais Rīgas teātris – ārpus savām skatuvēm 2022. gadā nospēlēja 215 izrādes. Visbiežāk citur viesojās Valmieras teātris – tas pa citu skatuvju dēļiem staigāja 147 reizes. Te gan jāmin, ka tobrīd vēl ritēja teātra renovācijas darbi.

Aplūkojot spēlēto viesizrāžu skaitu, rodas iespaids, ka to rīkošana ir tikai formalitāte, kas ierakstīta līgumā. “Mākslas pieejamība koncentrējas Rīgā, un viesizrāžu skaits ārpus teātru pastāvīgajām telpām nenodrošina pietiekamu reģionālo pārklājumu,” revīzijā secina Valsts kontrole.

Divos gados situācija nav būtiski mainījusies – viesizrāžu skaits joprojām rādās zems. Turklāt katram teātrim noteikts savs skaits, cik iestudējumu jāizrāda ārpus mājām. “Sasniedzamais viesizrāžu skaits no teātra uz teātri atšķiras. Tas saistīts ar izrāžu tehniskajiem parametriem – izrādes uzbūves ilgumu, dekorāciju apjomu, gaismu, skaņu, radošā un tehniskā ansambļa lielumu – un teātra kapacitāti doties izbraukumos,” elektroniskajam teātra žurnālam Kroders.lv saka Kultūras ministre Agnese Lāce.

Valsts kontrole arī ministrijai aizrādīja par datu uzskaites trūkumiem. Tagad kaut kādus datus ministrijā ievāc. Tur saskaitījuši, ka pērn Zemgalē, kas ir vienīgais novads, kurā nav neviena valsts dotēta teātra, parādīja tikai 7 viesizrādes. Kurzemē – kur dzīvo Vija – 2024. gadā teātri nospēlēja 28 viesizrādes. Novadā ir arī Liepājas teātris, taču, lai Vija līdz tam nokļūtu, būtu jāmēro divreiz garāks ceļš nekā uz Rīgu. Pagājušā gadā teātri nospēlēja vien 77 izrādes ārpus savām mājvietām.

Par datu trūkumu aizrāda arī Latvijas Teātru padome. “No teātru padomes perspektīvas vai no jebkuras citas perspektīvas ir ļoti grūti spriest par teātru pieejamību, jo mums nav nekādu reālu datu,” Kroders.lv stāsta Latvijas Teātra padomes priekšsēdētāja Maija Pavlova. Viņa skaidro, ka vienīgie reālie rādītāji ir par valsts dotētajiem teātriem un to spēlētajām izrādēm. “Pārējais viss ir mūsu nojautas un sajūtas, bet skaidrs, ka ir vietas un reģioni, kur [teātri] neaizsniedzas,” bilst Pavlova.

Viena no vietām, kuru teātri neaizsniedz, ir Mērsrags. Taču mērsradznieki nav vienīgie, kuriem teātra baudīšanai jāmēro daudzi desmiti kilometru. Savās pārdomās ar mani dalās arī Inga, kas mīt vienā no Vidzemes apdzīvotajiem centriem – Madonā. “Ir ļoti daudz amatierteātru gandrīz katrā miestā ap Madonu un pat tālāk, kas ir ļoti forši – cilvēki dara un iesaistās, bet, lai aizietu uz tādu nopietnu teātri, jāmēro vismaz 100 kilometri,” nosaka Inga.  Sieviete bieži apmeklē teātri kopā ar mammu. Gluži kā Vijai brauciens uz tuvāko teātri Rīgā, arī Ingai jāmēro 100 kilometri līdz tuvākajam profesionālajam teātrim – Valmierā. “Visur apkārt spēlē – Jēkabpilī, Aizkrauklē, Cēsīs, Gulbenē, bet tikai ne Madonā. Diezgan skumji,” saka Inga.

Inga spriež, ka tas daļēji varētu būt saistīts arī ar pieprasījumu. Pilsētā, kur mīt ap 6,5 tūkstošiem iedzīvotāju, ne visus interesē teātris. “Pazīstu vairākus cilvēkus, kas paši spēlē amatierteātros, bet uz lielo teātru izrādēm viņi neraujas,” piebilst Inga. Vienlaikus sieviete pauž nožēlu, ka kultūras pieejamība mājvietā ir tik zema. Madonā gan drīzumā ar vienu izrādi viesosies arī Ingas iecienītais Valmieras teātris. Bez tā vismaz tuvākajā laikā ieplānotas tikai koncertizrādes, stāvizrādes vai kino seansi. 

“Redziet, teātri ir piesaistīti vietai, un ir jābūt kaut kādiem zināmiem apstākļiem, lai teātri izrādes varētu parādīt,” norāda Pavlova. Teātra padomes priekšsēdētāja skaidro, ka izrāde sastāv no dažādiem elementiem – scenogrāfijas, gaismām, mūzikas u.tml. –, un ne visos Latvijas reģionos ir piemērotas vietas, kur teātri var izrādīt savus iestudējumus. “Es nesaku, ka tas nav izdarāms, bet pašreizējā sistēmā uz to nav bijis uzsvara un nav bijuši aktīvi  ministrijas pamudinājumi,” piemetina Pavlova.

Teātru un plašāk kultūras pieejamību ministrija pastāvīgi pārrunā ar vietvaru vadītājiem un par kultūru atbildīgajiem. Problēma esot arī iedzīvotāju finanšu iespējas. “Ir pašvaldības, kuras neslēpj, ka, piemēram, brīdī, kad viena kultūras pasākuma biļete maksā pāri 25 eiro, ir jārēķinās, ka publika var uz to arī atnākt tikai ļoti mazā skaitā,” saka Lāce. Lai gan arī reģionos mītošie ar saviem nodokļiem palīdz finansēt valsts teātrus, iespējas tos apmeklēt viņiem ir ļoti ierobežotas.

Jautāta, kas traucē veicināt teātru pieejamību reģionos, Kultūras ministre ir izvairīga. “Nevēlētos lietot vārdu “traucē”, drīzāk teiktu, ka arī šeit pie noteiktiem apstākļiem iespējami uzlabojumi,” piebilst Lāce. Viņa uzsver, ka arī teātriem tas nozīmē papildu finanšu ieguldījumus, lai vieszirāde vispār varētu notikt. Taču neprecizē, cik lieli šādi papildu ieguldījumi būtu vajadzīgi un kam tie būtu jāsedz – valstij vai pašiem teātriem. “Šobrīd, raugoties uz kultūras pieejamību reģionos, noteikti varam teikt, ka ilgtermiņā vēl ir kur tiekties, tajā pašā laikā darām visu, lai īstenotu kultūrpolitikas pamatnostādnēs noteiktos stratēģiskos mērķus,” piebilst Lāce.

“Tur nav vienas brīnumnūjiņas – politiskais uzstādījums var būt, bet jautājums, vai tam nāk līdzi finansējums,” spriež Pavlova. Tāpat, viņasprāt, ir jārunā arī par instrumentiem, kā realizēt pieejamības uzlabošanu. Vai tas ir papildu finansējums teātriem, vai tie ir mobilitātes risinājumi skatītājiem, vai tie ir citi sadarbības mehānismi. Variantu esot daudz, taču tie visi saistīti ar papildu izmaksām vienā vai otrā pusē. Pagaidām gan ministrija nav izrādījusi lielu iniciatīvu šo jautājumu risināt, un redzams, ka arī teātri neaizsniedz visus Latvijas reģionus savos izbraukumos. “Iztrūkst šī burkāna, ar ko mēs varam motivēt teātrus doties ārpus savas pamata mājvietas,” pārliecināta ir Pavlova.

Lāce apliecina, ka jautājumu iekļaus topošajā teātra nozares stratēģijā. Iepriekšējais stratēģijas plāna periods noslēdzās jau pirms pieciem gadiem, un jauna joprojām nav gatava. Ministrija solīja, ka tas notiks šogad. Cik daudz tajā būs par viesizrādēm un kā šo jautājumu risinās – vēl pāragri spriest. Tikmēr Inga stāsta, ka jau nopirkusi teātra biļetes uz vienu no Madonā paredzētajām stāvizrādēm.