Veiksmes taifūns
Janvārī par teātri un dzīvi runā Liepājas teātra aktieris Edgars Ozoliņš
Pēdējā laikā mani arvien vairāk pārsteidz tas, cik ļoti mani nekas nespēj pārsteigt. Varbūt tas saistīts ar to, ka nevaru sūdzēties par fantāzijas trūkumu. Tad nu fantāzija bieži vien steidzas pa priekšu notikumiem un potenciālie pārsteigumi ātri vien kļūst par bezdarbniekiem. Nu, piemēram, ceturtdien pēc „Piecu vakaru” mēģinājuma devos uz mājām. („Šī luga ir spilgts piemērs, ka tieksme pēc ideāliem un ticība skaistajam var pacelt virs zemes – un mūsu merkantilajā realitātē, kur materiālās vērtības ir kļuvušas dominējošās, man ir svarīgi atgādināt, ka īstās ir sirds vērtības, ne materiālais stāvoklis,” par izvēli iestudēt šo materiālu saka režisors Leons Leščinskis. Iestudējums, pie kura šobrīd aktīvi strādājam – pirmizrādi piedzīvos 24. janvārī Liepājas teātrī. Šķiet, ka sanāks ļoti labs gabals. Mani it īpaši priecē tas, ka pirmo reizi savas četru gadu ilgās karjeras laikā spēlēšu ĪSTĀ scenogrāfijā. Tas nozīmē, ka galds būs galds, krēsls būs krēsls un istaba galu galā būs istaba. Man tas būs kaut kas jauns.) Kur es te paliku… Tātad, ir ceturtdiena, un es pēc mēģinājuma eju uz mājām, skatos – pa pretējo ielas pusi slāj vīrs, tērpies acīs cērtoši sarkanā Salaveča kostīmā. Pazodi rotā dzelteniebrūna bārda. Kreisajā rokā visnotaļ pieskaņots aksesuārs – dāvanu maisiņš ar Ziemassvētku ornamentiem.
Ja gribat, varat vilkt paralēles ar salūzušām kamanām, sasirgušiem ziemeļbriežiem, ar pareizticīgo Ziemassvētkiem vai sazini vēl kādām dabas stihijām, bet man labpatīk domāt, ka viņš vienkārši bija Salavecis. Nu ne jau tas īstais, bet tāds, kurš tajā ceturtdienā gribēja tāds būt. Es pat atļaušos apgalvot, ka viņš negāja uz/ nenāca no haltūras. Tātad. Vai tas mani pārsteidza? Nē! Nu nav jau tā, ka mana fantāzija kaut ko tādu būtu paredzējusi. Tas tikai man lika atcerēties to, cik ļoti es mīlu savu pilsētu. Mākslinieku pilsētu. Tiešām! Es vispār uzskatu, ka Liepāja ir labākais, kas ar cilvēku var notikt.
Domāju, man ir ļoti paveicies ar to, ka Liepāja (un, protams, teātris) mani ir savedusi kopā ar lieliskiem kolēģiem. Interesanti, ka, satiekoties konkrētiem cilvēkiem no Jelgavas, Cēsīm, Valmieras, Lutriņiem, Kalniem (jā, Latvijā ir tāda vieta), Jēkabpils, Rīgas, Slokas utt., var izveidoties apbrīnojami labs kolektīvs. Ir pieredzējušie aktieri, kuri neskopojas ar vērtīgiem padomiem, ir kursiņš, kuru nu jau pazīstu teju trešdaļu mūža, nu un kā uz tādiem var nepaļauties… Mums „Sprīdītī” ir teksts: „Mācies izturēt, lai ar` galvu plēš nost!”. Teātrī, ja vien tu tur/te neesi eksistēšanas pēc, bieži galvu plēš nost, bet jāmācās izturēt. Un lai arī dažkārt plēsēji ir tavi tiešie kolēģi, bez viņiem nu nekā. Grūti pateikt, kam man būtu jāpasakās par tik labiem kolēģiem, taču, manuprāt, vislielāko pateicību tomēr ir pelnījis veiksmes taifūns.
Par godu veiksmes taifūnam, lai skan Arstarulsmirusa Arsujumfusa – Tarusa dziesma ar tādu pašu nosaukumu.
Un vēl, biju uz „Kapteini Filipu”. Tā, mīļie draugi, ir Filma. Tik labu gabsīti sen nebiju redzējis. Negribētos te piespoilot, bet… Tāda spriedzes noturēšana nebija nekas jauns (liels paldies šeit jāsaka autentiskajiem Somālijas pirātiem), ja skatāmies šāda žanra arhīvos, bet tās beigas… Pārskatot provizorisko Golden Globe balvu sadalījumu, manī radās neviltota interese par tām filmām, kuras solās ienest vislielāko globusu skaitu. Jo redzot, ko „Kapteinī Filipā” izdara Toms Henks, gribas uzdot jautājumu – kā citās filmās spēlē viņa konkurenti, ja jau Henks netiek pieskaitīts pie galvenajiem pretendentiem uz balvu?! Iespējams, ka tas ir tāpat kā ar mūsu iemīļoto „Spēlmaņu nakti” – ja esi nominēts, priecājies, jo atlikušais ir veiksmes taifūna ziņā. Varbūt, ka pēc pārējo filmu noskatīšanās es savas domas mainīšu, bet nu šeit sanāk, ka būtībā labāk vairs nevar. Var līdzvērtīgi, bet ne labāk. Patiesībā, ko man te spriest un vērtēt – es esmu ne mazāk subjektīvs kā tu, tu vai tu. Vienīgi to, ka šis (respektīvi, iepriekšējais) gads pasaules kino izdevies ļoti veiksmīgs, būtu grūti noliegt. Vismaz sižeta līnijas tik perpendikulāri sen nav savilkušās. Scenāriji, sākot no iemīlēšanās operētājsistēmā līdz pat kosmosa iepazīšanai, un viss cits, ko vien cilvēks tam pa vidu spēj iztēloties. Paldies, kino radītāji, paldies!
Rakstīt atsauksmi