Edgars Ozoliņš

Aktieris

MANS DRAUGS – NENOPIETNS DZĪVNIEKS

Janvārī par teātri un dzīvi runā Liepājas teātra aktieris Edgars Ozoliņš

Tātad. Šonedēļ sajūtas tādas, ka vairāk prasītos pēc zelta, bet nu, tomēr, ļaušos sudrabam.* Tiem, kas jau paspēja parullēt uz leju ar domu, cik tad daudz šoreiz man viņa rakstītais būs jālasa, un, kā sacīt jāsaka, ieskatījās nākotnē, aptuveni varētu būt nojausma, par ko būs šis stāsts; tiem, kas to vēl nepaguva izdarīt –  ir pēdējais brīdis. Brīdinu, ka šoreiz būšu gluži kā mans draugs, un nerunāju par to, ka būšu kā dzīvnieks.

Nekad īsti neesmu sapratis, ko sevī ietver teiciens – tas viss ir priekš kaķiem?! Tas laikam nozīmē to, ka tas (kaut kas) nekam neder. Bet… Kā par to visu justies kaķiem? Pozitīvi vismaz, ka paši kaķi, visticamāk, par šo visu neko nenojauš. Tā, redz, ir sagadījies, ka manās mājās ir parādījies kaķis (Felis silvestris catus). Man gan ir aizdomas, ka tas tomēr ir labi maskējis, ja nu ne cilvēks (Homo sapiens), jo runā viņš ļoti daudz, tad vismaz suns (Canis lupus familiaris), jo mantiņas atnešanā konkrētais dzīvnieks ir nepārspējams. Iespējams, ka tādēļ šo teicienu par kaķiem pēdējā laikā arī mēģinu izprast. Un nav jau tā, ka man nebūtu ķēriens uz teicienu atkodēšanu. Piemēram, ar kolēģiem (tiem pašiem, par kuriem jūs uzzinājāt/varat uzzināt šeit http://www.kroders.lv/runa/390) bieži spējam aizrakties līdz jebkura teiciena, sakāmvārda vai vienkārša vārda dziļākajām izcelsmes saknēm. Viens no nesenākajiem atklājumiem ir – stādīties priekšā. Ļoti elementāri – tev, protams, ir jāatrodas kādam (tam, kuram tu mēģini stādīties priekšā) priekšā. Vēlams, ka izvēlētā darbības vieta ir vagām rotāts lauks (tas krietni atvieglos pašu stādīšanos). Un kas jums jādara? Jāstādās priekšā! Nu, piemēram, vēl – es biju ļoti aizgrābts! Pieleca? Ja pieleca, tad noteikti sapratāt, ka arī „pieleca” ir neslikts vārds. Prieks par tiem, kas kaut mazu drusku no šī uztvēra; žēl tos, kuri padomāja – kas par..? – nesatraucieties, jums vēl viss priekšā! Katrā ziņā par to – viss priekš kaķiem - būs jāpadomā.

Labi. Nenovirzīsimies no galvenā – nenopietnā dzīvnieka. Tas viss aizsākās tālajā 2013., laikā, kad šajā zemītē vēl cieņā bija lati, kad premjers bija vīrietis un no sniega nebija ne vēsts, kas, savukārt, cilvēkiem sētās un pagalmos nekādi nespēja traucēt velt… vīrus. Tā teikt – neskati vīru pēc būvmateriāliem.

Domas par dzīvībiņu, kura tevi sagaida mājās no garas dienas teātrī, bija sen, bet „jā” vārdu es (sākumā biju ļoti skeptisks, tādēļ arī vilku garumā un Agnesei ilgi nācās mani pielauzt. NĀCĀS PIELAUZT – uztvērāt?; fantāzijai ļāvāties?) devu tikai oktobrī. Novembrī pa mūsu dzīvokli jau aktīvi spēlējās mazs un mīlīgs, laikam jau kaķis. Tā kā šis ir mans pirmais kaķis, tad grūti pateikt, vai viņa uzvedība ir atbilstoša viņa izskatam. Vismaz, cik esmu dzirdējis stāstus no citiem šo dzīvnieku saimniekiem, manējais šai saimei nav pieskaitāms. Lūdzu, nepadomājiet, ka šī ir plika Orientālo kaķu reklāma. Es vienkārši negribu, lai jūs mani vēlāk vainotu, saprotot, ka dzīvē kaut kas tomēr ir pietrūcis. Orientālītis jums neliks vilties – über gudrs, mīļš, apzinīgs, zinātkārs un paklausīgs ir mans draugs. Atzīšos, šobrīd Fransuā (tā viņu nodēvējām) tuvojas pusaudžu gadiem (mērot pēc cilvēku gadu skalas), tādēļ paliek nemierīgāks kā ierasti. Cik no savas pieredzes varu teikt, tad savos vienaudžos lielākās pārmaiņas esmu manījis tieši pusaudžu gados un tagad. Tagad, kad man ir bez mēneša 27. Acīmredzot, pārmaiņas ir normāls process. Nav nekas neparasts, ja cilvēki, kurus tu it kā pazini, rīkojas neadekvāti. Neadekvāti tas ir tev, ne viņiem. Nu gluži kā ar to manu kaķi. Uztversim to kā pārmaiņu procesu.

Jautāsiet – kādēļ par tēmu tādu – nekādu?! Tā viss nav. Kad esi mājās no mēģinājuma, kurš notiek posmā, kad līdz pirmizrādei ir palikušas mazāk kā 10 dienas, tu zini, ka drīz atkal pienāks tas brīdis (pēcpirmizrāde) kā filmā “Brīvības cena” („Shawshank redemption”), kad izmisīgi centies atgriezties pasaulē, par kuru jau biji aizmirsis - ir ārkārtīgi patīkami, ka tevi sagaida spalvu kamols, kuram nav nekādu jautājumu, kāds, kurš, neskatoties uz tavu garastāvokli, būs tavs draugs, piespiedīsies tev blakus dīvānā un murrrrrās, cik spēs. Būtu muļķīgi ko tādu prasīt no cilvēka.

Iespējams, ka šis blogs ir priekš kaķiem. Lai. Tad vismaz kādam tas ir.

*Runāšana sudrabs – klusēšana zelts (latviešu tautas sakāmvārds)