Izrāpties no bedres
Īsā laikā Latvijas skatītājiem bijusi iespēja iepazīties ar diviem Natalkas Vorožbitas lugas “Sliktie ceļi” iestudējumiem, kas aktualizē situāciju Ukrainā, atspoguļojot notikumus Donbasā pēc 2014. gada.
Kijivas Drāmas un komēdijas teātra (Kijivā to dēvē arī par Kreisā krasta teātri) viesizrāde “Sliktie ceļi” Dailes teātrī notika 1. jūnijā, bet šīs pašas lugas iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) pirmizrādi piedzīvoja 10. jūnijā. Autori teātra mājaslapā joprojām sauc par Natāliju, bet JRT izrāde respektē arī viņas vēlmi dēvēt sevi ukrainiski – par Natalku, norādot abus vārda variantus.
Statistikas dēļ jāmin, ka luga Londonā iestudēta 2017. gadā, Kijivā – 2019., uzņemta arī pašas Vorožbitas režisēta filma. Materiāla pamatā ir autores savāktais materiāls Doneckā, gatavojoties kādam citam projektam, un luga sastāv no sešām atsevišķām epizodēm. Britu prese Natalku Vorožbitu dēvējusi par ukraiņu Sāru Keinu, bet ukraiņu interneta resursos atradu režisores Tamāras Trunovas salīdzinājumu ar Larsu fon Trīru. Pēc Rīgas Kijivas teātris devās uz vairākām Eiropas pilsētām, turklāt, cik saprotams, visai atšķirīgām skatuvēm tīri pēc tehniskiem parametriem – piemēram, Viļņā izrādi plānoja Mazā teātra telpās, kur skatuves platums ir krietni mazāks nekā Dailes teātrī.
Arī politisks akts
Kijivas teātra viesošanās Rīgā ir neikdienišķs notikums, jo, ja Krievijas teātri, kaut arī ierobežotās devās, mēs pēdējos gados esam varējuši iepazīt (nu jau uz ilgu laiku tas vairs nenotiks), tad ukraiņu teātris mums ir nepazīstams kā saturiski, tā estētiski. No Dailes direktora Jura Žagara publiski teiktā izrietēja, ka Latvija viesizrāžu grafikam ir pievienota salīdzinoši nesen, un ar Rīgas izrādi sākās tūre, tādēļ piedosim zināmas tehniskas problēmas. Piemēram, Dailes teātra mājaslapā solīto latviešu titru nebija, angļu valodā tie pirmajā cēlienā bija maziem burtiem, brīžiem titri uzkārās vai netika līdzi uz skatuves notiekošajam, mainoties neizlasāmā ātrumā. Izrādes publikā bija pazīstamas personas, ieskaitot tobrīd vēl Rīgā sastopamo Ingeborgu Dapkunaiti un Džonu Malkoviču, uzrunu teica Ukrainas vēstnieks, un zālē atradās arī bēgļi. Tādējādi ukraiņu mākslinieku uzstāšanās kļuva par politisku aktu, ņemot vērā arī to, ka trupa bija izklīdusi un tika savākta īpaši šīm viesizrādēm, aktieriem vīriešiem saņemot speciālas atļaujas.
“Sliktie ceļi” ir par ieilgušu militāru konfliktu, par situāciju, kas pakāpeniski pārvēršas dīvainā, perversā rutīnā, par dzīves kārtību, kurā nav kārtības, par ikdienu kā bezjēdzību virkni. Un par to, ka nav tikai labo un tikai ļauno, bet tā ir ideja, kas pašreizējā kara situācijā krīt laukā no neizbēgamās divu ienaidnieku antagoniskās cīņas diskursa. Kijivas teātra izrādē būtiska sastāvdaļa ir divvalodība, kas, pārtulkojot latviski, zūd – Donbass ir izteikti krieviska vide, un tas, kādā valodā runā varoņi, ir svarīgi, lai saprastu, kurā pusē viņi cīnās vai vienkārši atrodas.
Aiz žoga
Scenogrāfa Jurija Larionova veidotais spēles laukums no skatītājiem ir nodalīts ar lielu metāla nožogojumu, caur kuru gan var viegli izspraukties. Daļēji tas apgrūtina redzamību, toties metaforas līmenī strādā – Donbass ir no Ukrainas vardarbīgi atdalīta teritorija. Iespējams, skatuves īpatnību dēļ neizdevās adekvāti novērtēt video projekciju nozīmi izrādes poētiskās telpas radīšanā, jo blāvie, neizteiksmīgie brauciena kadri skatuves dziļumā vienkārši bija slikti saskatāmi. Būtiska scenogrāfijas sastāvdaļa ir istaba augstu skatuves kreisajā stūrī, tajā ir arī svētbilde, bet nokļūt uz turieni var vienīgi, rāpjoties augšup pa bērnu slidkalniņam līdzīgu reni, un tas praktiski nevienam no varoņiem neizdodas – nākas slīdēt atkal lejup. Izrāde kopumā ir metaforām bagāta, un šī – ka normālā dzīve ir nesasniedzamā augstumā, bet ikdiena pārvērtusies ellē – ir viena no izteiksmīgākajām. Metaforā pārvēršas arī automašīnas grausts, jo aktieri, kas to izmanto, neimitē, ka ar mašīnu brauktu, bet fiziski atrodas neloģiskā pozīcijā – it kā ar kājām bagāžniekā. Metaforiskumu uztur arī Kristīnas Korabeļņikovas kostīmi, piemēram, jauno meiteņu baltās kleitiņas, kas kontrastē ar viņu sarunu saturu, vai pirmā stāsta varones sarkanais mētelis, vai virsnieka mīļākās ievīstīšana spilvenos.
Poētisku ietvaru izrādei piešķir pirmā aina, kurā tās varoņu grupa ar Katerinas Kačanas Natašu centrā lēni virzās no vienas skatuves malas uz otru, stāstījumam mijoties ar guļošu vīriešu krākšanas skaņām un dažādu – gan ukraiņu, gan krievu – dziesmu fragmentiem aktieru izpildījumā. Godīgi atzīšos, ka salīdzinājumu ar antīko kori (gan ļoti transformētā versijā) neizdomāju es, taču varu šim ukraiņu kritikas formulējumam piekrist. Natašai, kas šinī gadījumā nepārprotami uztverama kā lugas autore, šis ir ceļojums uz tumsas sirdi, un viņu turp vada mīlestība.
Jā, arī vīriešiem autore atvēl tiesības uz pārdzīvojumiem un emocijām, tomēr pamatstāsts ir par sievietēm. Pavisam jaunām pusaudzēm, kas guļ ar (jā, diemžēl ukraiņu) karavīriem un lietišķi sniedz padomus cita citai, ka var jau arī mutē vai dibenā. Par miruša virsnieka mīļāko, kas aiz izmisuma piedāvā seksu jauniņam karavīram. Par sievietes spēju vai nespēju pretoties ārkārtīgi brutālai vardarbībai. Un visbeidzot par naivumu, kas miris līdz ar karu, kā noslēdzošo iekļaujot epizodi, kurā no pilsētas atbraukusi sieviete izkāpinātā godīgumā cenšas norēķināties ar zemnieku pāri par nobrauktu vistu. Tas noticis vēl pirms kara sākuma. Tagad viss ir mainījies.
Izrādē netrūkst kvalitatīvu aktierdarbu, vienlaikus jāatzīst, ka dramaturģiski luga ir nevienmērīga, dramatiskām ainām mijoties ar traģikomiskām. Pēcgarša bija ar zināma mulsuma klātbūtni. Es ļoti baidījos, ka izrāde mani, kā teikt, sasitīs lupatās, un tomēr jutos zināmā mērā vīlies, ka tā nenotika. Taču tāds nebija arī “Slikto ceļu” mērķis. Faktiski arī par ukraiņu izrādi var teikt to, ko Zane Radzobe žurnālā “Ir” rakstījusi par Kristīnes Krūzes iestudējumu JRT: “Kāpēc mulsums? Tāpēc, ka pašreizējais karš tomēr ļoti atšķiras no iepriekšējā. Brutālāks. Ļoti viennozīmīgs. Un Krūzes inteliģentais iestudējums vienkārši netur līdzi.”
Ar publicistisku piekabi
Jaunā Rīgas teātra repertuārā “Sliktie ceļi”, tāpat kā Čulpanas Hamatovas monoizrāde “Post Scriptum”, parādījās pēkšņi. Tā bija teātra adekvāta un cienījama reakcija uz aktualitātēm. Tā kā luga ir epizožu virkne un katram aktierim ir pa vienai, augstākais, divām lomām, daļa no viņiem paliek tikai godprātīgas skatuves eksistences robežās. Ir labi saprotamas Viļa Daudziņa Latvijas TV “Kultūras Ziņām” paustās radīšanas mokas, apzinoties, ka uz skatuves nav iespējams parādīt to, kas notiek realitātē, vienlaikus tas tomēr ir jādara.
Nenoliedzama iestudējuma veiksme ir Katrīnas Neiburgas skatuves iekārtojums ar apskretušu rotaļlaukumu, kurā arī daudz izmantotais automobilis ir viena no rotaļu atrakcijām. Tiesa, brīžiem ir sajūta, ka aktieriem uzdots rāpties pa konstrukcijām, lai kaut kādā veidā sevi nodarbinātu un tīri tehniski kāpinātu izrādes temporitmu. Vēl viens veiksmīgs atsvešinājuma elements ir komentējošie remarku teksti, kurus norunā aktieri, kas iesaistīti darbībā. Uzsverot darbības spēles raksturu, režisore un aktieri iedod sev zināmu brīvību, ļaujot atteikties no naturālisma.
Interesanti, ka Krūzes iestudējums uzrāda – atsevišķām lugas ainām ir atšķirīgas interpretācijas iespējas. Piemēram, Kijivas izrādē Svitlanas Štaņko Vecmāmiņa ir visai trula, Krievijas TV kanālu pārbarota sieviete, kurai mazmeitas liktenis interesē varbūt vienīgi tajās robežās, kā meitenes aizraušanās ar pieaugušu karavīru izskatās no apkārtējās sabiedrības viedokļa. Regīnas Razumas Vecmāmiņa ir daudz jūtīgāka, viņa notiekošo arī nespēj pieņemt, taču cenšas to saprast.
Zanes Radzobes pieminētais Krūzes iestudējuma inteliģentums slēpjas tieši niansēs. Dāvida Pētersona un Jāņa Grūtupa atveidotie karavīri, kas aiztur Viļa Daudziņa iereibušo skolas direktoru, ir ļoti jauni un nedroši. Kaspara Znotiņa un Ingas Tropas-Fišeres vardarbīgais divskats, kas kļūst par izrādes emocionāli smagāko punktu, vienlaikus ir viennozīmīgāks abu varoņu atainojuma ziņā (upuris gan saka, ka mīl varmāku, bet mēs tam nenoticam, kamēr ukraiņu izrādē šīs attiecības ir neviennozīmīgākas), taču no sava zvēriskuma nogurušā karavīra raksturs daudzslāņaināks un pretrunīgāks ir Znotiņa izpildījumā. Tā ir stūrī iedzīta zvēra bravūra, kurai caur spraucas vēlme pateikt, ka “es kādreiz tāds nebiju”. Te jāpiebilst, ka izvēlēto paņēmienu ziņā aina nav realizēta konsekventi – brīdī, kad vīrietis sievieti apčurā, no pudeles līst ūdens, bet pāris minūtes vēlāk mazgāšanas epizodē ūdens lietots netiek. Ar nozīmīgiem uzdevumiem galā tiek Marija Linarte, arī Jānis Grūtups, savukārt ir aktieri, kuriem atvēlētais skatuves laiks ļauj tikai iezīmēt kādu vienu rakstura iezīmi.
Abos iestudējumos būtiska ir pat ne tik daudz muzikālā, cik skaniskā partitūra, kas ukraiņu izrādē ir Tamāras Trunovas un Akmala Gurezova, bet JRT – Toma Auniņa ziņā. Arī Krūzes izrāde neiztiek bez metaforām – bez jau pieminētā rotaļlaukuma kā darbības vietas te ieviesta Elvitas Ragovskas atveidotā ukraiņu meitene tautastērpā, pretendējot uz emocionālu akcentu.
Atšķirībā no ukraiņu iestudējuma, kas pabeigts krietni pirms Krievijas iebrukuma šā gada 24. februārī, Kristīne Krūze ievieš epilogu, kurā aktieri no mobilajām ierīcēm lasa ziņas par pašlaik notikušo karu. No vienas puses, ir saprotama vēlme aktualizēt notiekošo Ukrainā pašlaik. No otras, šie ir lielākoties plaši zināmi fakti, bet ainas risinājums ieturēts atšķirīgā estētikā no pārējās izrādes. Šāds pēcvārds piezemē izrādi mūslaiku realitātē, un tagad jautājums ir, vai augustā, atsākot spēlēt izrādi, epilogs tiks papildināts ar jaunāko informāciju.
“Sliktie ceļi” nebūt neizsmeļ Ukrainas tematikas iespējas teātrī. Gaidīsim turpinājumu.
Rakstīt atsauksmi