Vēsma Lēvalde

Teātra kritiķe un zinātniece

Māksla un laikmets. Diskusija II

Vai jāsaista politika un māksla? Vai teātra vēsture ir jārediģē un jāpēta no jauna? Kroders.LV jautā ekspertiem.

Gada sākumā publiskajā vidē uzliesmoja diskusija par kultūras personību politiskajām izvēlēm, kam par iemeslu kalpoja JRT paziņojums par atteikšanos atjaunot Smiļģa portreta murāli uz teātra sienas. Lai apzinātu mūsdienu teātra mākslas profesionāļu viedokļus, KRODERS.LV redakcija ir lūgusi teātra vidē pazīstamas personības atbildēt uz jautājumiem par teātra un politikas saistību vai nošķirtību, par to, vai nepieciešams pārskatīt Latvijas teātra vēsturi. Piedāvājam teātra zinātnieču Gunas Zeltiņas un Laumas Mellēnas-Bartkevičas, literatūrzinātnieces Zandas Gūtmanes un teātra kritiķes Kitijas Balcares viedokli.

Ko iesākt ar “neērto” vēstures mantojumu – tā sauktajām “čekas maisu” kartītēm, citiem dokumentāliem pierādījumiem par teātra mākslinieku sadarbību ar okupācijas (okupāciju) varām?

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Katrā ziņā nedrīkst to ignorēt. Par “neērto mantojumu” ir jārunā, tas ir jāpēta, jāskaidro tā konteksti sabiedrībai, īpaši jaunākajām paaudzēm, kurām lielākoties nav izpratnes par padomju laika specifiku, konjunktūru un sabiedrībā funkcionējošajiem algoritmiem. Tā laika dokumentālajiem materiāliem var būt dažāda izcelsme, jo eksistē gan pierakstījumi, gan falsificējumi, līdz ar to nav absolūtās drošticamības par jebko. PSRS Tautas skatuves mākslinieka titula īpašnieki, piemēram, visi uzreiz nav metami pār vienu kārti kā “kolaboranti” vai “komunisti”,  tā būtu ļoti vienkāršota pieeja. Tajā pašā laikā teātra personību elku statuss, kas pārmantojies vairākās skatītāju paaudzēs, nenozīmē, ka nepastāv pašiem elkiem ne visai glaimojoši konteksti, sākot ar noderīgo muļķu lomu vai amatiem komunistiskās partijas vajadzību apkalpošanai un beidzot ar atkarībām, par kurām līdzšinējā teātra vēsturē runā aizplīvuroti. Svarīgāk par tiekšanos pēc neiespējamas galēji objektīvas patiesības ir apzināties, ka ir nepieciešama diskursa maiņa, runājot par okupācijas laika parādībām un personālijām, attīrot līdz šim apkopoto no ideoloģiskiem un kontekstuāliem uzslāņojumiem, bez kuriem padomju laikā nebija iespējams neko publicēt. Mēs Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā tieši patlaban valsts pētījumu programmas projektā [2] nodarbojamies ar padomju okupācijas periodu, un tur ir daudz izaicinājumu, taču ir būtiski par to runāt un analizēt šodien un, iespējams, arī vēl kādu laiku uz priekšu saprotamā veidā un valodā. 

Guna Zeltiņa: Tas viss būtu precīzi jāapzina un jāizvērtē katra cilvēka individuālā iesaiste šajā sadarbībā.

Zanda Gūtmane: Par neērto vēstures mantojumu teātrī jārunā, parādot atsevišķā indivīda pieredzi un uztveri, un šīs pieredzes daudzveidību. Totalitāras varas darbībās principā ļoti būtiska ir iesaistīto loma, bez tās šī vara nevar pastāvēt. Šo iesaistīto izcēlums būtiski var mainīt skatījumu uz vēstures un arī tagadnes norisēm, aicinot domāt pat katra indivīda individuālo atbildību.

Kitija Balcare: Katram laikam un katram māksliniekam ir savas attiecības ar varu, lai arī kāda tā būtu. Neglaimojošos faktus par dažāda mēroga sadarbību ar okupācijas varām, no vienas puses, protams, nevaram ignorēt, bet, no otras puses, vienlaikus arī nevaram no savas pozīcijas vieglprātīgi tiesāt konkrētas personības, neesot viņu vietā. To, cik šīs piespiedu brīvprātīgās izvēles var būt arī pašiem māksliniekiem traumatiskas, savā lugā savā lugā “Totalitārā romance” atspoguļo lietuviešu dramaturgs Marjus Ivaškevičs, satinot vienā kamolā dažādu laiku un varu notikumus, bet centrā liekot mākslinieku attiecības ar varu.

Vai šobrīd būtu jāaizmirst par krievu klasiķu darbiem – Čehovu, Dostojevski u.c.?

G.Z.:  Krievu klasiķu darbi jau sen ir pārsnieguši krievu nacionālā intelektuālā īpašuma robežas un kļuvuši par visas pasaules globālu kultūras vērtību. Domāju, ka izcilāko krievu klasiķu darbiem ir  būtiska nozīme gan topošo teātra mākslinieku apmācības procesā, gan pilnvērtīga teātra repertuāra izveidē.

Z.G.: Aizmirstot agresorvalsts kultūras klasiķus, pakļaujam sevi ne tikai amnēzijai, bet arī neizpratnei par to, kas veido šīs kultūras arhetipisko pamatu. Nenoliedzami – ir grūti atrast balansu starp šāda veida mākslas izcēlumu un atgādinājumu kā kritiskās domāšanas un izpratnes veidošanas rīku.

L.M.-B.: Aizmirst nevajag, kancelēt nevajag. Bet mazliet “iepauzēt” ar tiem Ukrainas kara laikā varētu gan. Čehovs un Dostojevskis nekur nepazudīs. Sudraba laikmeta pamatvērtības arī ne. Teātra vēstures hrestomātija mūsu platuma grādos vispār pievērš pārāk lielu uzmanību krievu autoriem, tā ir vēsturiski nosacīta inerce. Mēs nedrīkstam aizmirst to, ka krievu kultūra savā tiešās ietekmes sfērā, kurā mēs, gribi negribi, joprojām dzīvojam, ir ļoti spēcīga maigās varas svira, kuru šobrīd būtu saprātīgi pārlieku nekustināt. Ja mūsu teātra izglītības sistēmā viss klasiskais repertuārs būtu samērīgās proporcijās, tā nebūtu problēma. Nav jau tā, ka nevari kļūt par aktieri vai režisoru, ja neesi iestudējis “Kaiju”, kā, liekas, šķiet vienai daļai teātra nozarē.

K.B.: Jārunā nevis par to, no kā jāatsakās, bet kā pietrūkst mūsu teātra vēsturē, skatuves iestudējumos un to kontekstos. Līdzīgi tam, kā mēs aizvien biežāk atbildīgi jautājam, ko ēdam un kāds ir pārtikas ceļš līdz mūsu maltītes šķīvim, ir jājautā arī par to, ko iestudējam, no kurienes tas nāk, kādos apstākļos ir tapis. Lai saprastu, ko īsti liekam sev uz kultūras “šķīvja” un ar kādiem vēstījumiem mūs “baro”. Uzskatu, ka tā ir katra paša izvēle – lasīt vai ne, iestudēt vai ne (arī pamatot, kāpēc ir tieši šāda izvēle), apmeklēt vai ne konkrēto iestudējumu –, līdz brīdim, kamēr tā nav vienīgā iespējamā izvēle. Centralizēti aizliedzot kaut ko, mēs iekāptu jau otrā grāvī, paši kļūstot līdzīgi tiem, kuri savulaik ir smacējuši mūsu kultūrtelpu. Ja teātrī izvēlas iestudēt konkrētu autoru un darbu, tad ir arī pienākums apzināties šī darba izcelsmi un kontekstu. Karastāvokļa apstākļos šādas izvēles ir vēl jo politiskākas, ko apliecina nesenais neveiklais gadījums ar Daugavpils teātra izvēli iestudēt pretrunīgi vērtēto Alekseja Kuraļeha lugu “Pamiers”.  Arī trimdā esošā ebreju izcelsmes krievu režisora Dmitrija Krimova iestudējums “Pīters Pens. Sindroms” uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves sabiedrībā un sociālo tīklu telpā radīja ne tik daudz kritisku diskusiju, cik drīzāk melnbaltu šķelšanos un rīvēšanos starp tiem, kuri tiecās mākslas darbu skatīt atrauti no situācijas pasaulē, un tiem, kuri uzskatīja, ka jāraugās kontekstuāli vai nav jāskatās vispār. Šī izrāde, iespējams, nemaz to neapzinoties, savstarpēji sarīdīja Latvijas iedzīvotājus, kas, protams, ārējam spēkam ir izdevīga pozīcija. Un tas valstī, kura divkārt vēsturiski ir piedzīvojusi okupāciju, jau ir bīstami laikā, kad agresorvalstij “apetīte” aug pa dienām.

Ko darīt (vai nedarīt) ar latviešu autoriem Gunāru Priedi, Hariju Gulbi u.c. padomju laika dramaturgiem?

L.M.-B.: Pirmkārt, pieņemt kā dabisku mūsu teātra vēstures sastāvdaļu. Otrkārt, pētīt jaunā diskursā, atceļot jebkāda veida pašsaprotamību, kas aiziet kopā ar šo autoru laikabiedriem. Vai iestudēt? To lai lemj režisori. Jautājums ir par to, ko šī dramaturģija var pateikt mūsdienu skatītājam. Priedes lugas taču pavisam nesen atkal bija apritē un diezgan veiksmīgi. Operā arī varētu, piemēram, izcelt kaut ko no Marģera Zariņa muzikālā teātra sacerējumiem, varētu būt diezgan interesanti.

K.B.: Šobrīd, kara apstākļos, mums uz lielajām skatuvēm jādod vairāk vietas tiem, kuri dala ar mums līdzīgu vēsturisko pieredzi. Mazām valodām, mazām tautām ar sarežģītu vēsturisko kultūrslāni, klusām balsīm, kuras varas ietekmē ir radušas čukstēt vai noklusēt. Lielā mērā tas ir jautājums arī par valodas uzkundzēšanos, kur krievu un angļu valoda gūst virsroku apjoma ziņā. Atverot durvis mazo tautu stāstiem un ļaujot tiem atrast vietu uz skatuves, mēs, iespējams, ieraudzītu līdzīgo un empātiski piedzīvojamo tajos, kā arī daudzveidīgotu un bagātinātu ne tikai teātru repertuārus, bet arī skatītājus. Taču šis jau ir cits jautājums par kultūrsaitēm, mazo valodu dramaturģijas pieejamību, tulkošanas politiku un citiem aspektiem.

G.Z.:  Jāizvērtē katra atsevišķā gadījuma, proti, lugas mākslinieciskā vērtība un vēsturiskais un ideoloģiskais konteksts, jo šī perioda dramaturģija ir ļoti atšķirīga un dažāda. Ir, piemēram, Arvīda Griguļa konjunktūristiskā luga “Kā Garpēteros vēsturi taisīja”, un ir Gunāra Priedes luga “Zilā”, kas piedāvā nozīmīgu problemātiku un bagātas interpretācijas iespējas.

Z.G.: Tā kā minētie dramaturgi ir tādi paši sistēmā iesaistītie kā citas padomju kultūras personības, viņu darbi un pieredze mūsdienīgā veidā izmantojami un aktualizējami. Ja nemēģināsim saprast, kā “smaržo sēnes”, ar laiku vairs nevarēsim pamanīt sistēmas potenciālo izplešanos, jo būsim dzīvojuši nolieguma pasaulē, kas agri vai vēlu mūs padarīs nesagatavotus jauniem draudiem.

Vai būtu no jauna jāpēta jau uzrakstītā teātra vēsture un personības?

G.Z.:  Kārļa Kundziņa un citu autoru pētījumiem par latviešu teātra pirmsākumiem, kā arī pašiem jaunākajiem pētījumiem, piemēram, Edītes Tišheizeres vadībā izstrādātajam kolektīvajam pētījumam “Neatkarības laika teātris” (2020), manuprāt, var pilnībā uzticēties. Noteikti būtu no jauna jāpēta teātra vēstures periods, sākot no pirmās Latvijas brīvvalsts laika līdz valstiskās neatkarības atgūšanai 1990. gadā. Padomju laikā publicētajās teātra vēstures grāmatās cenzūra aizliedza minēt uz Rietumiem emigrācijā devušos teātra māksliniekus, līdz ar to, piemēram, Nacionālā teātra darbības un mākslinieku devuma atspoguļojumā līdz krievu okupācijai ir daudz pietrūkumu un nepilnību. Īpaši rūpīgi būtu jāpārskata periods pēc Otrā pasaules kara līdz neatkarības atjaunošanai.

K.B.: Izvērtēt vēsturi bezkaislīgāk ir iespējams ar laika nobīdi, ja vien esošā sociālpolitiskā realitāte neuzdod tos pašus jautājumus šodien. Nenoliedzami – ir jāparaugās uz teātri no postkoloniālisma perspektīvas, godīgi dokumentējot to, nevairoties no pretrunīgi vērtējamiem faktiem. Un tas vairs nav stāsts par nacionālismu, ar kuru nereti tiecas vienādot šo skatījumu, bet tas ir jautājums par savas vēsturiskās un arī neērtās pagātnes atzīšanu un dažādo varu ietekmi uz to. Paraudzīties uz teātra vēsturi postkoloniālisma acīm noteikti būtu veselīgi. Iespējams, tad mēs ieraudzītu, ka lepoties ar Tobāgo stāstu diez vai vajadzētu. Jautājums – vai esam pietiekami stipri, lai nesaskatītu uzbrukumu citiem kā vienīgo pašapliecināšanās izpausmi.

L.M.-B.: Jā, protams. Nevis tāpēc, lai baltu pārvērstu par melnu vai otrādi, bet tādēļ, ka veselus piecdesmit gadus visi publicētie teksti ir ne tikai pilni ar nodevām okupācijas režīmam, bet arī ar cenzūras korekcijām un starp rindām lasāmiem zemtekstiem. Ir traģikomiski lasīt, piemēram, studentu darbus, kuros viņi mēģina atsaukties uz padomju laikā iznākušām grāmatām un, neko ļaunu nenojauzdami, citē vai aizkustinoši pārņem to rakstīšanas stilu. Arī padomju laikā publicētus biogrāfiskos vai teorētiskos pētījumus vai to daļas pārpublicēt bez komentāriem principā nedrīkst, jo to tapšanas laikā bija pilnīgi citi nosacījumi publicēšanai nekā tagad. Nav runa par vēstures pārrakstīšanu, bet par diskursa maiņu un iespējami kompetentu komentēšanu. Taču tas nav ne vienkāršs, ne īpaši patīkams, bet ļoti nepieciešams process, kur dažādu paaudžu pētniekiem būtu jāspēj pārvarēt savs ego, savstarpēji jāieklausās un jāapzinās savas priekšrocības un trūkumi, piederot pie “jaunajiem” vai “vecajiem”.

Z.G.: Atkārtota pētniecība laiku pa laikam nepieciešama itin visām kultūras parādībām, jo ir izveidojies cits sociālās, politiskās un kultūras dzīves konteksts, kas ļauj mainīt iepriekšējā skatījuma prizmu un ieraudzīt citas nozīmes.