Munka mēnesis I
Oktobrī par teātri un dzīvi runā aktrise Dārta Daneviča.
24.09.
Nervu ataudzēšana.
Pirmizrāde vairāk saistās nevis ar jaunu dzimšanu, sākumu, bet drīzāk pēkšņu sevis kā nolietotas, izmocītas, jēlas būtnes apzināšanu – ar apcirptiem, sulojošiem nerviem. Viena apstāšanās diena ādas ataudzēšanai, diena sev, diena attiecībām. (Kā man šķiet – lai atkal no jauna iepazītos un pielaistu klāt. Atceros no sarunas – mēs esam kā divas būtnes bez ādas, kas tiecas apskauties, kaut mazākais pieskāriens dzen dedzinošā agonijā.)
25.09.
Sākam jaunu darbu. Kamerzālē pie P.T., pirmizrāde pēc piecām nedēļām.
Braucu.
Jūtas pret rudeni svārstās no dziļa riebuma līdz klusai, iekūņotai mīlai. Reizēm. Galvā šorīt skan kāda krievu aktiera teiktais – manā dzīvē mīlestība ir kā okeāns, darbs – kā ceļš; kamēr neesmu atradis okeānu, es pieturos pie sava ceļa (krievu valodā un no viņa mutes tas, protams, iztika bez mazākās sājuma piegaršas).
(..) solīja man iemācīt mīlēt rudeni. Nu, nu. Man salst kājas, mati jau pirmajās minūtēs ārpus mājas savelkas pūkainu loku čokuros, kājas smok zeķubiksēs, par pārējo ķermeni, kas zem kombinezona, žaketes un mēteļa nav vairs sajūtams, nemaz nerunājot. Elpai nav ceļa. Man šķiet, ka viss gaiss ir pārvērties atdzisušā, krunkuļainā putrā, kurai jāiet cauri, kas jāievelk plaušās un kuras pienainā plēve saiet aiz drēbēm, matos, pirkstu starpās, visur. Nelabums.
Kopā ar R.B. braucam uz „Živago” Valmierā.
Saule. Sauss. Rudens mani piesmej, liekot skaļi atzīt, ka, pavei, tomēr ir labi kopā.
26.09.
Valmiera – Rīga.
Ž. Reizēm ir viegli apmaldīties, nosaucot sava prāta mānekļus par „elektrību” no ārpuses. Nebija attiecību, spiestas jūtas tika pasniegtas uz paplātēm vai citkārt, gaisā pamestas, aizlidoja garām partnerim, netrāpot arī (vismaz!) citiem. Dzeja kampa gaisu, iespīlēta patosā. Toties materiāls! (..) plēš vaļā, pārrada no jauna, dara labāku un māca lēnprātību tikpat ļoti kā patiesīguma alkas pret sevi un otru.
(..) tāda ilgojos.
27.09.
Izgaisusī diena.
28.09.
Atgriešanās „Vējos”. Desmit stundas „tīrā laika” uz skatuves, četrpadsmit – teātrī. Kā sitiens pa galvu, atmetot toreizējās sajūtas; prāta bēniņos tomēr skaidra apziņa, ka šajā kritienā esmu drošībā. Atmiņas neatdzīvosies. Tās kļuvušas par plakanu kinoekrānu, kurā rotējošā lenta nekādi nevar izkāpt ārpus gludā ekrāna audekla. Drošībā.
Vakars.
Runājam par izrādes beigu paklanīšanās pretējām izpratnēm. Par izvēli, par būšanu godīgam pret skatītāju, bet visupirms – pašam pret sevi. Vai tas ir aktiera kā konkrētas personas brīvas gribas akts, vai tomēr pienākums pret skatītāju, neskatoties uz emocionālo atdošanos izrādes laikā? Skaidrs taču, ka šis mirklis vairs nepieder izrādes varoņiem, bet to iemiesotājiem. Tieši tādēļ – ja uz skatuves dēļiem pēc nospēlētas izrādes stāv aktieris kā viņš pats, viņam ir jāzina, kādēļ tur atrodas. Vai, ne mazāk būtiski, – kādēļ izvēlas tur neatrasties, kas, manuprāt, nebūt nav tulkojams kā a priori nepareizs vai slikts žests.
(..) viedokļu šķēpi, un saruna pārplūst pāri malām, aizrauj naktī, spēji pārsteidzot mūs, atstātus pašiem savu salauzto argumentu šķembu karalaukā vienus un nelaimīgus.
No asfalta uzlasītās frēzijas dedzina palodzi. Kopš šodienas vienmēr tā būs.
Sistie ziedi paaudzēm nāks, lai var izsāpēt līdz galam.
29.09.
царевна Несмеяна.
Smaidu un apskāvienu sabiedrība.
Skumjas kā sērga. Man patīk skumt, nē, ne pašmērķīgi – dabiski, kā elpojot.
Skumt ir kā izmēzt māju un ieraudzīt, kas notiek aiz plauktiem, tepiķiem un piekaramajiem griestiem. (Cilvēkus vispār var trāpīgi raksturot pēc viņu attieksmes pret piekaramajiem griestiem – ir tādi, kas labprāt tos ieliek savā dzīves telpā, lai maskētu daudzos vadus un citus „neglītumus”, un ir tādi, kuri nespētu mierīgi gulēt vai dziļi ieelpot, zinot, ka aiz piekaramajiem griestiem ir mudžeklis. Tas taču nepārstāj būt tādēļ vien, ka nav redzams – tāpat kā putekļi zem gultām un viss, kas tiek piepūderēts. Maskēts.*)
* Vēl ir trešie, kas piekaramos griestus nekad neliktu.
„Živago”. Četrdesmit piektā lappuse. „Cūcība pati ap sevi savilkusies trīskāršā mezglā, gluži kā sametoties zarnām.“
30.09.
Sāpes kā pamatkrāsa. Sāpes kā ikdienas apģērbs. Sāpes kā dzīvam-būšanas apliecinājums. Sāpes kā kultūraugs.
Saruna par ķermeņa nonivelēšanu darbā.
Pat pieņemot, ka uz skatuves noris tēla dzīve, kas neattiecas uz mums kā reālajām personām, neatrisināts paliek jautājums par „aizdoto ķermeni”, ķermeni, kas pieder mums un kas saglabā ik zīmi un nospiedumu – pieskārienu, sitienu, svešu skūpstu; mēs pārnākam mājās apviļāti, nomīcīti, apgrābstīti, (ar) piestupātu ķermeņa atmiņu – un turpinām savu dzīvi tā, it kā uz skatuves pieredzētais mūs neskar vai pat nemaz nav noticis (šoreiz ne par psiholoģiskiem aspektiem, tie ir, mazākais, atsevišķa temata vērti).
Baidos, ka šīs ķermeniskās novazāšanās veselīga, precīzāk, pro-fe-si-o-nā-la uztveršana, tādējādi leģitimizējot to kā „veselīgu attieksmi pret profesiju”, patiesībā ir tikai vēl viens mūsu prāta filtrs, ērts bet visai kropls produkts, lai gluži vienkārši neradītu sev neērtu jautājumu virkni, vai, kas vēl ļaunāk, nenovestu to bezizejas situācijā, ko varētu izraisīt tieša konfrontācija (..).
Es izvēlos, pirmkārt, par to nedomāt (jo „veselīgās attieksmes” filtra man nav). Un, otrkārt, pilnvērtīgi izmantot no skatuves brīvajā laikā sev atvēlēto plašo izvēles brīvību sava ķermeņa pielietojumā, pamazām apzinot un uzturot sev nepieciešamo personīgo telpu un nenonivelējot savas dvēseles (šobrīd) vienīgo fizisko izpausmes līdzekli un instrumentu liekā, nepilnvērtīgā vai nekvalitatīvā saskarsmē, ko milzīgos daudzumos negausīgi paģēr visuresošā „smaidu un apskāvienu sabiedrība”.
Brīvdiena.
1.10.
(..) vakar teica, ka jāmaina dzīve.
Esam uzgaidāmajā telpā.
* Man pārnākot mājās, vēl skanēs mums aizejot atstātais Nyman disks. Vietām ķersies, vairākkārt atgriežoties pie Numura septiņi – The Promise (The Heart Asks Pleasure First).
Rakstīt atsauksmi