Munka mēnesis IV
Oktobrī par teātri un dzīvi runā aktrise Dārta Daneviča.
18.10.
Izsīkums. Rīts kā sastāvējies puķūdens. Zem ādas sarecējis lipīgs izmisuma un bezspēcības kamols, kas nu spiežas uz āru sviedru un asaru sveķos. Dabas tumsa kā milzu vates sega satin apkārt savus resnos, gaļīgos pirkstus, iepludinot beznagu galus man ausīs, degunā, caur muti uz plaušām; nakts miglas baltais mitrums, dienai sākoties, sasūcas sirdī. Smags mitruma baķis visur līdzi staipāms.
Viegluma slāpes.
(..) mēģinājuma telpa iegūst Boiga vaibstus, skatuves grīdas dēļu starpās ložņā mazi, balti tārpi, kā no gadiem nostāvējušām miltu burkām izvēlušies, tie sprigani šūmējas, nedzīvās gaismas staru siltumnīcā strauji daloties un glumā pārākumā nosedzot dēļu melnumu. Tur ne, ej apkārt.
19.10.
Rīts. Dzenamies pakaļ nokavētajam autobusam. Pie paša pilsētas sliekšņa tas, bēgot nosvīdis, stāv un gārdzoši elš; durvis iekampj malku dzestrā gaisa un aizcērtas. Prom. Man paliek pilnmēness gaišās dienas debesīs un brīvdiena.
Pļāpīgās aprindas.
Modernās pasaules brokastīs viegls viedokļu kanibālisms.
Kāds filantrops avīžnieks man teica, ka vientulība esot cilvēkam kaitīga; lai pamatotu savu domu, viņš, kā visi neticīgie, citēja baznīcas tēvu vārdus.
“Vai tiešām jums nekad nav vēlēšanās,” viņš runā caur degunu visai apustuliskā tonī, “dalīties ar kādu savos priekos?”
Paskat, kāds veikls skauģis! Viņš zina, ka man netīk viņējie, bet grasās ielavīties manējos, šis pretīgais glūņa!
(..) skrien aizmirsties pūlī, droši vien bīdamies apriebties paši sev.
/Š. Bodlērs/
Šodien laiks rit citādi. Rīts ievilcies, neatstājot vietu dienai, stundas kāpj viena otrai pāri un, kopā sastūmušās, kusli bīdās uz durvju pusi.
Pasaulē izzudusi skaņa – bilde aiz loga trako; vējā ārdās dzelteno lapu vāli, koki kā balansējot gāzelējas, vēcinot savas īslaicīgi krāšņās zarotnes, putni, nemiera dzīti, meklē aizvien jaunus balstus, kuros iekrampēties, taču – mēmi.
20.10.
Šodien neesmu satikusi, pat iztālēm redzējusi, nevienu cilvēku.
Vai, cilvēkos esot, maz var par cilvēku būt?
(..) ko tie vēlas, kad uzrunā? Kad runā bez sejas, bez balss, kad nicina, nosoda vai žēlo. Tukšie dzīves lauki, kurus, bailēs apriebties paši sev, tie aizpilda ar svešu dzīvju labību, pašu prātos iesētu un pļautu, kaudzēs sapūt atstātu, jo indīga.
21.10.
Dabiskā un tik ērtā dzīve „noklusējuma režīmā”, atliekot pilnvērtīgu klātesamību uz abstraktu „tad, kad” laiku.
„...kad būs lielāka alga, kad būs beidzot pašam savs dzīvoklis/ māja/ auto, kad būs vairāk laika, kad jutīšu, ka esmu gatavs, kad ārā būs siltāks, kad (..)”
Un iepretim tam, cik sarežģīti ir atmodināt sevi tagad – šodien, kad bijusi neveiksmīga darba diena, kad sāp kakls, kad ārā līst, kad džemperim izirusi piedurkne, kad ir jāpaliek vienam, kad mazgātājā aizmirstā veļa ir sastāvējusies un nepiekurinātās istabas mitrumā nežūst. Taču pa vidu tam virspusē iznirst pusstunda klusuma. Sēdēt blakus, dzirdēt elpu un sasilt no klātbūtnes prieka, negaidot labāku dienu, kad dzīve būs sakārtota un mierīga kā romantiska kino beigu kadros.
Tādas dienas, visticamāk, nebūs nekad.
Ir tikai „šeit un tagad”, un tas ir vienīgais laiks, kas mums pieder. Asfalts zem kājām. Mirāžu vēl neviens nav iespējis noķert, tā allaž paliek priekšā vai aiz muguras.
22.10.
Glada tīrības procents.
Saruna par iekšējās ētikas līmeni, kas izpaužas kā saziņas paradumos, tā prasībās pret sevi un apkārt notiekošajiem procesiem. Arī profesijā.
Cik būtiska ir teātra mehānisma (ne)caurlaidība attiecībā uz plašas amplitūdas gaumju apmierināšanu, pat ja tas nozīmē riskantas spēles ar kvalitāti? Un ne tik daudz izrādei satiekoties ar skatītāju, bet gan tās iestudēšanas laikā. Rezultāts nereti ir mēms attiecībā uz efektu, kādu tas atstāj uz „iekšējiem orgāniem” – skatītājs, arī profesionāls kritiķis, spējīgs redzēt tikai izrādes ķermeņa ārējo „izskatu”. Neapšaubot augstvērtīgākās analīzes metodes un atdevīgāko iedziļināšanos – apskatītais materiāls ir tikai ārpuse, precīzāk, procesa rezultāts, kas apzināti sniegts plašākai apskatei. Taču pat nevainojamākā āriene mēdz slēpt zem ādas strutainus iekaisumus, čūlas vai funkcionālu mazspēju. Vienā šīs medaļas pusē tam par iemeslu ir truls bezizaugsmes darbs pie ražošanas konveijera, kas, augstākais, ļauj remdenā treniņā pasildīt aktieriskos muskuļus, savukārt otrā – ambicioza un, kas vēl bīstamāk, atzinīgi vērtēta, slavēta režisora klaji neprofesionālas, pat kaitnieciskas metodes savu māksliniecisko mērķu sasniegšanai. Bīstamāk tādēļ, ka sasniegtais rezultāts tiek slavēts un cildināts, tā veicinot neatļauto paņēmienu atkārtotu izmantošanu. Bet izlietotais materiāls – aktieris – pēc tam, kad ticis uzšķērsts, izstādīts un apskatīts, ovāciju pavadīts var doties ar savu uz āru izgriezto oderi, kur pašam labpatīk.
Alkainajā vēlmē pēc jaunām virsotnēm, vēl nebijušiem un drosmīgiem risinājumiem vieglāk ir pievērt acis uz detaļām, bez kurām netiktu sasniegts narkotiski reibinošais mākslinieciskais lidojums.
Puves smaka skaistā mutē.
23.10.
Aiz istabas loga salīst nepļautas zāles paklājs. Uz palodzes pastaigājas zīlītes. Lēnām ierodas pelēka dienas gaisma. Bezvējš. Klēpī aizmigusi, pulsē silta elpa. Pirksti iegrimst pirkstos. Silti. Rudens, nupat iemīlēts, jau taisās prom.
Tas, kurš cauri logam metīs vienam, trāpīs abiem.
Man arī ir bail.
* King Krule
Rakstīt atsauksmi