Dārta Daneviča

Aktrise

Munka mēnesis II

Oktobrī par teātri un dzīvi runā aktrise Dārta Daneviča.

2.10.

Aizgulējos. Nedzirdēju divus modinātājus. Diena, kurā ielēkts pavirši, uz mani iedarbojas gluži tāpat kā laikus neizmazgāti mati, kuriem kāds pieskaras. Sapratu, cik lielu nozīmi neapzināti esmu piešķīrusi saviem ikrīta ieradumiem (vai varbūt – rituāliem). Bet galu galā nekas bīstams tas nav, drīzāk palīdz pirms darba dienas stabili nostāties uz kājām. Neveselīgāk būtu apaugt ar obligātiem rituāliem pirms izrādēm – tie ātri spēj piesiet savu pavadu klausīgam kaklam, lai vajadzīgajā mirklī aši sažņaugtu, aizcērtot tam elpu.

Nespēju nomierināt prātu – tas patstāvīgi izveidojis no manis neatkarīgu ideju haosu, atvēlot man tajā klausītāja lomu. Galvā domas balsī kliedz, lai pārrāptos pāri cita citai.

Vakars.

Milzt aizvainojums pret M. absolūti lieko izsūtījumu.

Šo nakti pavadīšu divatā ar prasmīgāko vientulības un nespēka smakas mednieku – Nomodu.

3.10.

Ir salīdzinoši viegli pieņemt domu par kāda neizzināma un visaptveroša spēka esamību, ar kā rokām mēs tiekam vien nojaušami pārbīdīti, pārcilāti vai pasargāti, bet mani pilnībā diskreditē doma, pareizāk, fakts, ka to pašu ar mums dara pavisam reāli, tepat līdzās esoši cilvēki ar saviem trauslajiem, daiļajiem pirkstiem. Zinu tikai, ka šiem pirkstiem es neļaušu virpināt savu dzīvi kā tādu vilnas dzijas diegu, jo dzīve, sasodīts, nav ne dzija, ne arī kāds cits pirkstos laiski virpināms objekts.

Pašcieņu, un galvenais – elpot.

(..) apzinoties savas profesijas paģērošo dabu un labprātīgi veltot tai gan nepieciešamo laiku, domas, pūles, savas dziļākās jūtas, gan savu ķermeni kā instrumentu, jo vairāk derdzas, kad kāds jau pirms laika cieši piezīdies un gatavs nolobīt vēl neataugušo ādu, bet zem tās izkasīt ārā visu, kas nupat vēl tikai dīgs.

„.. es ceru, ka šis būs izrāviens, lai izrāde sāktu ceļojumu pa Eiropas festivāliem.” – E.S. laikrakstā D.

Vai zināt, kas stāv aiz Jūsu „es ceru”, ko iztēlojat mums kā vēlīgi dāvātu godu?

Aiz tā ir mūsu mitrumā pietūkušie plaksti, bezspēcībā izkliegtie lāsti, lēmētas ilgas, svaidīšanās naida un apātijas šūpolēs, mēmi klātesošās naktis, riebums pret savu atkarīgo stāvokli, kas dzemdē cietsirdīgas alkas pēc dzīvnieciskas, brutālas izrēķināšanās ar pasaules vējdzirnavām;

smacējošs reibonis, esot atrautam no savas elpas.

Man nav kauns, arī dzīve ir izejviela darbam – lai smeltos. Lai atdotu tālāk. Savienotie trauki.

(..) ļaujiet mums būt šeit, blakus iekrist bezsapņu miegā – ne izsūtījumā ar „mākslas birkas” attaisnojumu.

Vienā valstī.

Tu, lielā, nepielūdzamā mašīna, kas neesi Dievs.

4.10.

Atkal mājās.

Sirds.

5.10.

Vasovagal response.

Nelabums, rokas viegli trīc un izskatās pēc bāliem ūdensbūtnes taustekļiem, jūtu, kā pieres āda klājas aukstiem sviedriem – ķermenis ar mani spēlējas. Pasaule apkārt viļņojas. Saņemties izrādei.

6.10.

Rīts ar Vigo „Zero for Conduct”.

Naktī ieradās Zelda, nācās apdullinošā ātrumā skriet cauri tekstiem, dejām, viss pēc viņas prāta. (..) pamodos viņas naidīgās skumjās, viņa tagad visur sprauksies pa vidu, nojaušu jau, kas sagaida.

* Visu dienu mani pavadīs sajūtas, kas nepieder man – brīnumskaistā svētdienas rītā, dzerot kafiju, ieslīgstot rudens priekā un nedēļu gaidītās sarunās, manas sajūtas būs tam galēji neatbilstošas, gluži kā lētā parodijā, kur bilde atrauta no skaņas vai bezgaumīgi izķēmota kleinā humorā.

Kašķīgs aizvainojums. Kareivīgas alkas. Dvēseles spazmas, pulsējot pašai savos afekta punktos. Z. jau sen, pārāk ilgi ir gaidījusi savu uznācienu.

Brokastis

Saruna par klusajām (cilvēku) vērošanas metodēm un manām pārliecinošajām neprasmēm tajās, skaidri uzrādot tās turpat, reālā vidē un laikā.

(..) strauja galvas pagriešana uz nupat pieminēta objekta pusi, rādīšana ar pirkstu, nedabiskas, sevi nododošas pozas, aizdomīga sačukstēšanās, uzbāzīga skatīšanās uz objektu, runājot par to, vai, gluži pretēji, asa novēršanās, komentējot aplūkojamo – īsāk sakot, esmu cilvēku novērošanas komēdija. Bet turpinu to, citējot T.Ē. – „ar cerību, ka parādīsies dotības”.

7.10.

Brīvdiena.

*Neredzēju Blumbergu. Solīja, ka iesim kopā. Aizgāja viens. Lai tad man paliek nepiepildīts solījums.

8.10.

Man ir bail no pašas vētrām, kas mani rausta, strauji met dziļumā, nedodot, kur pirkstiem ieķerties; elpa ciet, tumšs, kliedzu, nedzird, plašums bez atbalss, izrāpties, atrast malu (..) kad nolemtības aklums jau dur acīs un bezgaisa reibonis nospiedis uz ceļiem, kad asaras ierītas kaklā un plaušās, neļaujot izkliegt dziļumos uzartos spēkus, tad vējš norauj melnumu kā prastu cirka lupatu. Šš.

Un atkal apkārt Prusta istabas miers, tikai sasvīdusi elpa un mitras vagas vaigos atgādina man, ka bija.

Un būs vēl.

9.10.

Kinotēka ar D.Ā. Par franču kino, Ozonu un viņa „Les amants criminels/ Criminal lovers”. Filma, kuru var skatīties kā patanotoms, sagraizot to kultūrvēsturisku atsauču detaļās (Ozona autoritāšu ietekmes, asociācijas un citāti, kā, piemēram, līdzība ar zināmo Grimmu pasaku, atklāta vai maskēta spēle ar sev tīkamiem semiotiskiem elementiem no priekšteču vai citu mākslas disciplīnu pārstāvju darbiem); vai apziņas kailumā, ļaujoties visam ceļam, ko režisors piedāvā veikt, nesaudzīgi skatītāju iegremdējot viņa paša nožogotajās – nekonvertēta dzīvnieciskuma, neizšķūrējamu sarecējušas žults grēdu un slēptākās perversijas – zonās.

Sākotnēji rādās, ka režisors prasmīgi spēlējas ar varoņu izkropļotās realitātes sajūtu, šķiežoties un nošļakstot caurcaurēm slapjus ar deviantas seksualitātes sekrētu, gluži tāpat kā filmas ainā šķīst asinis uz dušas telpas sienām, vēlāk noskalojot ar tīru, bet ledusaukstu atklāsmi. Nupat apspēlētā novirze nemaz nav kādas provokatīvas, taču svešas spēles elements, nē – tas ir pavisam īsts nerafinētas mežonības slānis, kas dzīvo ikvienā no mums, atšķirība vien, ka (cerams) latentā kūnā ietīts vai savaldīts, piekaļot to zemei kā pūķi Sv. Jura (St. Georg) atveidojumā kristīgās tradīcijas attēlos un leģendās (tieši šādi kristietībā nereti tiek skaidrots pūķa tēls, piedēvējot tam cilvēka ego lomu).* Šis salīdzinājums nebūt nav unikāls; izrādās, šis viduslaikus pārdzīvojušais motīvs ir pārceļojis arī uz mūsdienu kino un popkultūru (kā, piemēram, filmās „The Magic Sword”, 1962, „Space: 1999”, 1975, „Dragonslayer”, 1981), un, kas jo īpaši interesanti šībrīža Latvijas teātra aktualitāšu kontekstā, – tas sastopams arī (Jurija) Živago dzejolī „Pasaka/ Сказка” Borisa Pasternaka romānā „Doktors Živago” (un tāda paša nosaukuma izrādē VDT, režisores atdzejots latviešu valodā).**

Neviennozīmīgs, bet viens no saistošākajiem ir truša motīvs filmā. Lai gan tas uzskatāmi kalpo kā alegorija filmas varoņu izdzīvotajiem notikumiem (tiek vajāts, notverts, nogalināts, pagatavots), manī daudz vairāk uzjundīja šo abu (dzīvnieks/trusis – cilvēks) pretnostatījuma mirklis ārēji identiskā situācijā, kad kontekstuāli absurdais, pat šķebinoši paredzamais varones maiguma uzplaiksnījums pret trusi manī uzplēsa sev neglaimojošu atklājumu, kas izlauzās ātrāk par iekšējā cenzora sargsuņiem – spēju identificēties ar varones hiperbolizēto vērtību sistēmu. Atpazīšanu. Sapratni.

Сказка